Labirinta gūstā

31. nodaĻa

Uzreiz pēc tam, kad Klajuma vārti, smagajām akmens sienām rībot un dārdot, bija aizvērusies uz nakti, par pama­tīgu pārsteigumu Tomasam viņu atbrīvot ieradās neviens cits kā Albijs. Slēdzenē noskrapstēja atslēga, noklaudzēja dzelzs aizbīdnis, un Tuptūža durvis atvērās.

- Nu ko, švali, vēl dzīvs? vaicāja Albijs. Viņš izskatījās krietni labāk nekā vakardien tik ļoti, ka Tomass izbrīnā ne­spēja novērst skatienu. Vadoņa āda bija atguvusi savu dabis­ko krāsu, no acīm bija pazudis sārtais asinsvadu tīklojums; šķita, ka pēdējo divdesmit četru stundu laikā viņš pieņēmies svarā vismaz par pieciem kilogramiem.

Albijs pamanīja Tomasa izbolītās acis. Sasodīts, puis, uz ko tu lūri?

Tomass papurināja galvu, it kā tikko būtu atjēdzies no transa. Zēna prāts atsāka drudžaini darboties, cenšoties uz­minēt, cik daudz Albijs atceras, ko zina un ko grasās viņam teikt. Ē-es? Neko, tāpat vien. Tu gan trakoti ātri atkopies! Vai tagad jūties labi?

- Labāk nekā jebkad, Albijs demonstratīvi salieca labo roku elkonī, rādīdams savus bicepsus. Nāc nu laukā.

Tomass paklausīja un centās nemirkšķināt, lai neizrādītu uztraukumu.

Albijs aizvēra Tuptūža durvis, aizslēdza tās un pagriezās pret Tomasu. Ja godīgi, tie ir salti meli. Es jūtos kā divreiz atgremots bēdneša klunkšķis.

- Vakar tā arī izskatījies. Albijs uzmeta Tomasam niknu skatienu, un tas, cerēdams, ka nav nopietni aizkaitinājis va­doni, steigšus piemetināja: Bet šodien gan izskaties kā no jauna piedzimis, goda vārds.

Albijs ielika atslēgas kabatā un atspiedās ar muguru pret Tuptūža durvīm. Nu ko, vakardien mums bija interesanta saruna.

Tomasa sirds salēcās. Viņam nebija ne mazākās nojaus­mas, ko tobrīd gaidīt no Albija. Ē… jā, atceros.

- Es redzēju to, ko es redzēju, zaļknābi. Atmiņas pama­zām bālē, bet es nekad neaizmirsīšu, cik briesmīgas tās bija. Mēģināju tev pastāstīt, bet kāds sāka mani žņaugt. Tagad tie attēli cits pēc cita izdziest un pazūd, tā, it kā tas pats kāds negribētu, lai es atceros.

Tomasa acu priekšā atausa vakardienas epizode, kad Al­bijs raustījās konvulsijās un žņaudza pats sevi. Viņš neticē­tu, ka kaut kas tāds var notikt, ja nebūtu redzējis pats savām acīm. Lai gan atbilde biedēja Tomasu, viņam bija jājautā: Ko tu tur teici par mani? Tu vairākas reizes atkārtoji, ka esi mani redzējis. Ko es darīju?

Albijs kādu laiku klusēdams skatījās tālumā, tad atbildē­ja. Tu biji… kopā ar Radītājiem. Tu palīdzēji viņiem. Bet ne jau tas bija pats baisākais.

Tomass sajutās tā, it kā kāds viņam būtu ar dūri iebelzis pakrūtē. Palīdzēju Radītājiem? Viņš nespēja atrast vārdus, lai pārvaicātu, ko tas īsti nozīmē.

Albijs turpināja: Iespējams, ka Pārvēršana nerāda mums to, kas ir noticis īstenībā, bet tikai iedēsta viltus atmi­ņas. Ir daži, kas tā uzskata cerams, ka viņiem ir taisnība. Jo, ja pasaule patiešām ir tāda, kādu es to atcerējos… vadonis apklusa, un iestājās draudīgs klusums.

Albija vārdi mulsināja Tomasu, bet viņš turpināja prati­nāšanu. Vai vari pastāstīt, ko tu redzēji par mani?

- Nekādā gadījumā, švali, Albijs papurināja galvu. Labāk neriskēšu. Man nav ne mazākās vēlēšanās atkal sākt sevi žņaugt. Var būt, ka viņi ir kaut ko izdarījuši ar mūsu smadzenēm, lai kontrolētu mūs tāpat kā tad, kad izdzēsa

mūsu atminas.

>

- Bet, ja reiz es esmu ļauns, vai nav drošāk atstāt mani ieslodzījumā? Tomass to domāja gandrīz nopietni.

- Izbeidz, zaļknābi, tu neesi ļauns. Varbūt tu esi pēdē­jais pālis un nejēga, bet ļauns tu neesi. Albija bargajā sejā parādījās kaut kas līdzīgs smaidam. Tava rīcība, riskējot ar savu pakaļu, lai glābtu mani un Minjo, to pierāda. Nē, tas viss tikai liek man domāt, ka bēdu serums un Pārvēršana ir viena aizdomīga padarīšana. Vismaz tā es ceru gan sevis, gan tevis dēļ.

Tomass sajuta tik milzīgu atvieglojumu, ka Albijs neturē­ja viņu aizdomās, ka dzirdēja tikai kādu pusi no vecākā zēna teiktā. Cik tad briesmīga tā bija tā pasaule, ko tu redzēji?

- Es atcerējos šo to no savas bērnības kur dzīvoju, tādas lietas. Un zini, zaļknābi, ja pats Dievs nokāptu no debesīm un piedāvātu man atgriezties mājās… Albijs nodūra acis un papurināja galvu. Ja tas, ko redzēju, bija īstenība, es, goda vārds, labāk pārvāktos uz dzīvi pie bēdnešiem.

Tomass nebija domājis, ka ir tik slikti. Viņš vēlējās, kaut Albijs spētu sīkāk aprakstīt redzēto vai vismaz pateikt kaut ko konkrētu, bet zināja, ka vakardienas lēkme vēl pārāk spilgti saglabājusies vadoņa prātā, lai zēns būtu uz to pierunājams.

- Varbūt tās patiešām nav īstas atmiņas, Albij. Varbūt bēdu serums ir kaut kāda traka narkotika, kas izraisa halucināci­jas? Tomass ķērās pie pēdējā salmiņa.

- Narkotika… halucinācijas… Albijs brīdi padomāja, tad vēlreiz papurināja galvu. Šaubos.

Mēģināts nebija zaudēts. Mums tik un tā jātiek prom no šīs vietas.

- Paldies par padomu, zaļknābi, Albijs sarkastiski no­teica. Nemaz nezinu, ko mēs darītu bez taviem spīdošajiem ierosinājumiem. Viņš atkal gandrīz pasmaidīja.

Albija garastāvokļa maiņa aizgaiņāja Tomasa drūmās domas.

- Beidz saukt mani par zaļknābi! Tagad zaļknābis ir meitene.

- Labi, zaļknābi, Albijs nopūtās, likdams noprast, ka saruna ir beigusies. Ej un sameklē sev kaut ko vakariņām tavs bargais vienas dienas cietumsods ir galā.

- Ar vienu bija gana. Par spīti neremdinātajai ziņkārei Tomass tikai priecājās pamest Tuptūzi. Turklāt viņš bija izba­dējies. Uzsmaidījis Albijam, zēns devās taisnā ceļā uz virtuvi.

Vakariņas bija lieliskas.

Cepetis zināja, ka Tomass ieradīsies vēlāk, tāpēc bija at­stājis viņam veselu šķīvi ar kartupeļiem un ceptu gaļu, kā arī zīmīti, kas vēstīja, ka virtuves skapītī atrodami cepumi. Iz­skatījās, ka Tomass arī turpmāk varēja rēķināties ar atbalstu, kādu Klajuma pavārs bija viņam izrādījis Sapulcē. Ēdot To­masam pievienojās Minjo un īsumā sagatavoja viņu pirma­jai mācību dienai pie skrējējiem: iepazīstināja ar statistiku, dažiem interesantiem faktiem un vispārīgiem jautājumiem, kurus pārdomāt pirms gulētiešanas.

Pēc vakariņām Tomass devās atpakaļ uz to pašu nomaļo vietu Miroņmeža stūri, kur bija pavadījis iepriekšējo nakti. Viņš atcerējās savu sarunu ar Čaku un aizdomājās par to, kā ir, kad tev ir vecāki, kas katru vakaru novēl arlabunakti.

Šur tur Klajumā vēl rosījās daži zēni, bet lielākoties valdī­ja miers un klusums: it kā visi vēlētos tikai ātrāk doties gulēt un beidzot pielikt punktu šai dienai. Tomasam nebija iebil­dumu tas bija tieši tas, kas viņam tobrīd bija vajadzīgs.

Segas, ar kurām kāds pagājušajā nakti bija apklājis Toma­su, vēl aizvien atradās turpat. Viņš ietinās tajās, ērti iekārtojās mīkstajās efejās vietā, kur sastapās abas akmens sienas, un mēģināja atslābināties. Ar dziļi ievilkto elpu viņu sveicināja tik dažādās meža smaržas. Gaiss bija ļoti patīkams, un tas lika Tomasam kārtējo reizi aizdomāties par šīs vietas klima­tu. Te nekad nelija, nekad nesniga, nekad nebija pārāk auksts vai karsts. Ja neņemtu vērā faktu, ka viņi ir šķirti no saviem draugiem un ģimenēm un ieslodzīti milzīgā labirintā starp asinskāriem briesmoņiem, Klajums varētu būt paradīze.

Tomēr šis tas te bija pārāk nevainojami, lai neliktos aiz­domīgi. Tomass to zināja, bet nemācēja izskaidrot.

Viņa domas atgriezās pie tā, ko Minjo vakariņu laikā bija stāstījis par Labirintu. Tomass jau reiz bija aptvēris tā milzī­gos izmērus, lūkojoties pāri Kraujas malai, bet nekādi nespē­ja iztēloties, kā kaut ko tik grandiozu ir iespējams uzbūvēt. Labirints bija kilometriem garš un kilometriem plats. Skrējē­jiem bija jābūt gandrīz pārcilvēciskā formā, lai spētu to, ar ko tie nodarbojās ikdienā.

Tomēr viņi nebija spējuši atrast izeju. Un pat par spīti tam, par spīti viņu stāvokļa absolūtajai bezcerībai viņi vēl aizvien nebija padevušies.

Vakariņu laikā Minjo izstāstīja Tomasam senu stāstu kādu no tām nejaušajām atmiņām, ko uzraugs neizskaid­rojamā kārtā atcerējās no savas pagātnes, par sievieti, kas apmaldījusies labirintā. Viņa bija atradusi izeju, turpināda­ma iet vienā virzienā, ne mirkli neatraudama labo roku no labirinta sienas. Tādējādi viņa vienmēr nogriezušies pa labi un paši elementārākie fizikas un ģeometrijas likumi nodroši­nājuši to, ka ar laiku sieviete sasniegusi izeju. Tas izklausījās pavisam loģiski.

Bet ne šeit. Šeit visi ceļi veda atpakaļ uz Klajumu. Kaut kas noteikti bija paslīdējis garām zēnu uzmanībai.

Rīt būs viņa pirmā mācību diena ar skrējējiem. Rīt viņš pats varēs sākt meklēt to, ko pārējie vēl nebija atraduši. Tajā brīdī Tomass pieņēma lēmumu. Nedomāt par dīvaino. Nedo­māt par ļauno. Nedomāt neko lieku. Nepadoties, kamēr viņš nebūs atrisinājis Labirinta mīklu un atradis ceļu mājup.

Rīt. Šis vārds plīvoja Tomasa apziņā, līdz viņš beidzot iemiga.