Labirinta gūstā

61. nodaĻa

t

Nākamās stundas iespaidi Tomasam bija visai izplūduši.

Autobuss neprātīgā ātrumā traucās pa šoseju, cauri pil­sētām un ciematiem. Smagā lietus dēļ pa logu gandrīz ne­kas nebija saredzams. Gaismas un ēkas bija izkropļotas un ūdeņainas kā narkotiku radītas halucinācijas. Kādā no apdzī­votajām vietām autobusa virzienā skrēja vairāki cilvēki noskrandušās drēbēs, pie galvas salipušiem matiem un šausmu izķēmotām sejām, kuras klāja tādas pašas čūlas kā Tomasam uzklupušajai sievietei. Tie ar dūrēm dauzīja autobusa sānus, it kā vēlētos iekāpt, lai aizbēgtu no savas drausmīgās dzīves.

Autobuss ne uz mirkli nepalēnināja gaitu. Terēza klusē­dama sēdēja blakus Tomasam.

Viņš beidzot saņēmās un uzrunāja sievieti, kas sēdēja pretējā pusē.

Kas notiek? Tomass vaicāja, nezinot, kā citādi formu­lēt jautājumu.

Sieviete paskatījās uz Tomasu. Viņas slapjie melnie mati šķipsnās ieskāva nogurušu seju, tumšās acis bija skumju pil­nas. Tas ir ļoti garš stāsts.

Balss bija daudz laipnāka, nekā Tomass bija gaidījis. Tas viesa cerību, ka sieviete patiešām ir labvēlīgi noskaņota ka tādi ir visi viņu atbrīvotāji. Neskatoties uz to, ka nupat tie bija aukstasinīgi sabraukuši dzīvu cilvēku.

- Lūdzu, ierunājās Terēza. Lūdzu, pastāstiet mums vismaz kaut ko.

Sieviete pēc kārtas paskatījās uz abiem un nopūtās. Pa­ies kāds laiks, iekams jūs atgūsiet savas atmiņas, ja tas vispār notiks. Mēs neesam zinātnieki, un mums nav ne jausmas, ko tieši un kā viņi ar jums izdarījuši.

Doma, ka atmiņa varētu būt zudusi uz visiem laikiem, lika Tomasa sirdij sažņaugties, bet viņš turpināja izjautāšanu.

Kas ir tie vini?

>

- Viss sākās ar Saules izvirdumiem, sieviete atbildēja, acīm aizklīstot tālumā.

- Kas… Terēza sāka, bet Tomass viņu apklusināja.

Ļauj viņai stāstīt, viņš domās teica meitenei. Izskatās, ka

viņa to darīs.

Labi.

Sieviete runāja kā transā, ar stiklainām acīm veroties tuk­šumā. Tos nebija iespējams prognozēt. Saules izvirdumi ir normāla parādība, bet šie bija vēl neredzēti, milzīgi, augstāki un intensīvāki nekā jebkad kad tie tika pamanīti, pagāja tikai pāris minūtes, līdz karstuma vilnis sasniedza Zemi. Vis­pirms sadega mūsu mākslīgie pavadoņi un tūkstoši gāja bojā uzreiz, miljoni tuvāko dienu laikā. Milzīgas platības pār­vērtās tuksnesī. Pēc tam parādījās slimība.

Viņa uz brīdi apklusa, ievilka elpu. Sabrūkot ekosistē­mai, slimības izplatīšanos vairs nebija iespējams kontrolēt pat ne izolēt to Dienvidamerikas robežās. Džungļi bija pazu­duši, bet insekti ne. Tagad to sauc par svēli. Tā ir drausmīga, briesmīga slimība. Tikai bagātākie var atļauties to ārstēt, bet pilnībā izdziedināt nevar nevienu. Ja vien baumas, kas nāk no Andiem, nav patiesas.

Tomass gandrīz pārtrauca viņu, aizmirstot par savu pa­domu Terēzai, prātu pārplūdināja jautājumi. Sirdī uzplauka šausmas. Viņš savaldījās un klausījās, sieviete turpināja.

Bet jūs jūs esat tikai daži no vairākiem miljoniem bāreņu. Viņi izmēģināja tūkstošus un izvēlējās jūs lielajam pārbaudījumam. Izšķirošajam eksperimentam. Viss, ko jums nācies pārdzīvot, bija līdz pēdējam izskaitļots un pārdomāts. Ikviens notikums bija katalizators procesiem jūsu smadze­nēs: lai izpētītu jūsu reakciju, prāta darbību, domāšanu. Lai atlasītu tos, ar kuru palīdzību būtu iespējams atklāt veidu, kā izārstēt svēli.

Viņa vēlreiz apklusa un aizsprauda aiz auss matu šķip­snu. Lielāko daļu svēles fizisko simptomu izraisa kaut kas cits. Viss sākas ar murgiem un nekontrolējamu uzvedību. Pēc tam dzīvnieka instinkti ņem virsroku pār cilvēka. Pamazām vīruss pilnībā pārņem inficēto un iznīcina slimniekā visu cilvēcisko. Tas viss notiek smadzenēs. Svēle dzīvo smadzenēs. Tā ir briesmīga slimība. Labāk mirt, nekā to saķert.

Sieviete pārtrauca lūkoties nekurienē un paskatījās uz Tomasu, tad uz Terēžu, tad atkal uz Tomasu. Bet mēs ne­pieļausim, ka viņi to dara ar bērniem. Mēs esam veltījuši savu dzīvi cīņai pret VELNS. Mēs neparko nedrīkstam zaudēt savu cilvēcīgumu, lai kādas būtu sekas.

Viņa salika rokas klēpī un paskatījās uz tām. Ar laiku jūs uzzināsiet vairāk. Mēs dzīvojam tālu ziemeļos. No Andiem mūs šķir tūkstošiem kilometru tuksneša. To dēvē par Pekli tā plešas ap vietu, kuru agrāk sauca par ekvatoru tagad tur ir tikai karstums un putekļi, un mežonīgi ļautiņi, kurus neglābjami apsēdusi svēle. Mēs cenšamies šķērsot šo teritoriju, lai atrastu zāles pret slimību. Bet līdz tam mēs cī­nīsimies pret VELNS un darīsim visu, lai pārtrauktu viņu nežēlīgos eksperimentus. Sieviete uzmanīgi paskatījās uz Tomasu, tad uz Terēžu. Mēs ceram, ka arī jūs piebiedrosie­ties mums.

Pēc šiem vārdiem viņa novērsās un sāka lūkoties ārā pa logu.

Tomass paskatījās uz Terēžu un jautājoši pacēla uzacis. Meitene tikai pašūpoja galvu, tad nolaida to uz Tomasa pleca un aizvēra acis.

Es esmu pārāk nogurusi, lai par to domātu, viņa teica. Galvenais, ka tagad mēs esam drošībā.

Varbūt esam, viņš atbildēja. Varbūt.

Tomass manīja, ka meitene iemieg, bet pats tobrīd uz to nebija spējīgs. Viņā plosījās tik daudz pretrunīgu emociju, ka tās nebija iespējams identificēt. Tomēr tas bija labāk par to trulo tukšumu, kādu Tomass bija izjutis pirms tam. Viņš spēja tikai sēdēt un skatīties tumsā un lietū aiz loga, prātā pārcilājot vārdus svēle, slimība, eksperiments, Pekle, VELNS… Atlika vienīgi cerēt, ka turpmāk viņiem klāsies kaut nedaudz labāk kā Labirintā.

Taču, šūpojoties un kratoties līdzi autobusa kustībām, Terēzas galvai ik pa brīdim palecoties un atsitoties pret viņa plecu, jūtot, ka meitene saknosās un atkal aizmieg, dzirdot pārējo klajumnieku kluso murmināšanu, Tomass spēja do­māt tikai par vienu.

Čaks…

Pēc divām stundām autobuss apstājās.

Viņi bija iebraukuši dubļainā stāvvietā blakus neizteik­smīgai ēkai ar vairākām logu rindām. Sieviete kopā ar pārē­jiem glābējiem ieveda visus deviņpadsmit zēnus un meiteni pa ieejas durvīm, augšup pa pakāpieniem un plašā guļamzālē. Gar vienu no sienām rindojās vairākas divstāvu gultas. Telpas pretējā pusē atradās drēbju skapīši un galdi. Sienas rūtoja ar aizkariem aizvilkti logi.

Tomass vēroja visu ar atsvešinātu interesi viņu jau sen vairs nekas nespēja pārsteigt vai patiesi izbrīnīt.

Telpa bija krāsu pilna. Spilgti dzeltenas sienas, sarkanas segas, zaļi aizkari. Pēc Klajuma nomācošās pelēcības likās, ka viņi pārcēlušies uz dzīvi varavīksnes vidū. Itin viss gultas, skapīši, kārtība un tīrība izskatījās tik normāli un ikdieniš­ķi, ka pat likās aizdomīgi. Tas viss šķita pārāk labi, lai būtu patiesība. Nonākot jaunajā pasaulē, Minjo raksturoja to vis­precīzāk: Es laikam esmu nosprādzis un nonācis paradīzē.

Tomasam bija grūti priecāties, jo tas nebūtu godīgi pret Čaku. Bet kaut ko viņš tomēr juta. Kaut ko.

Autobusu vadījušais glābēju vadonis nodeva viņus per­sonāla rokās tie bija deviņi vai desmit vīrieši un sievietes, tērpti izgludinātās melnās biksēs un baltos kreklos, nevaino­jamiem matu sakārtojumiem, tīrām rokām un sejām. Visi bija laipni un smaidīgi.

Krāsas. Gultas. Smaidi. Neticami, bet Tomass gandrīz sajutās laimīgs. Diemžēl to visu nomāca tumša grūtsirdība, kas, šķita, nekad nepāries, atmiņas par Čaku, drauga nežē­līgo noslepkavošanu un viņa nesto upuri. Taču par spīti tam, par spīti visam, ko sieviete autobusā bija stāstījusi par pasau­li, kurā viņi atgriezušies, Tomass pirmo reizi kopš izkāpšanas no Kastes jutās drošībā.

Tika sadalītas guļvietas, klajumniekiem izsniedza tīras drēbes un tualetes piederumus, galdā tika celtas vakariņas. Pica! īsta, silta, gardumgarda pica! Tomass kāri notiesāja kat­ru kumosu, izsalkumam ņemot virsroku pār visu pārējo. Sāta un atvieglojuma sajūta ap viņu bija gandrīz taustāma. Vai­rākums klajumnieku ēda klusēdami, gluži kā baidoties, ka runāšana varētu likt tam visam izgaist. Tomēr telpā netrūka smaidu. Tomasam, tik ļoti pieradušam pie bailēm un izmisu­ma, bija gandrīz neērti lūkoties uz priecīgām sejām. Jo īpaši tāpēc, ka pats viņš nemaz tik priecīgs nejutās.

Drīz pēc vakariņām klajumniekiem tika paziņots, ka pie­nācis laiks doties pie miera.

Nevienam nebija iebildumu. Tomasam jau nu noteikti ne. Viņam šķita, ka varētu gulēt mēnešiem.