Labirinta gūstā

38. NODAĻA

r

Parasti lielākā daļa klajumnieku nakšņoja laukā, tāpēc satilpināt visus Mājokli nebija viegls uzdevums. Uzraugi centās ieviest kārtību, sadalot zēnus pa dažādām istabām un izsnie­dzot tiem segas un spilvenus. Par spīti burzmai un šaurības radītajam haosam visa darbošanās noritēja draudīgā klusu­mā, tā, it kā neviens nevēlētos lieki pievērst sev uzmanību.

Kad rosība bija norimusi, Tomass atradās Mājokļa otrajā stāvā, vienā istabā ar Ņūtu, Albiju un Minjo, un viņi beidzot varēja turpināt pagalmā iesākto sarunu. Albijs ar Ņūtu sēdēja uz telpā vienīgās gultas malas, Tomass un Minjo krēslos blakus viņiem. Istabā nebija citu mēbeļu, vienīgi šķībs skapī­tis un mazs galdiņš. Uz tā stāvēja ieslēgta lampa. Gaismekļa vārā gaisma tikai nedaudz kliedēja pelēko tumsu, kas no ār­puses spiedās cauri logam un solīja drīzas nepatikšanas.

Es nekad vēl neesmu bijis tik tuvu tam, lai atmestu vi­sam ar roku, ierunājās Ņūts, nospļautos un mestos bēdneša apskāvienos. Piegādes beigušās, debesis pelēkas, sienas vairs neaizveras. Bet mēs tomēr nedrīkstam padoties, un visi to zinām. Tie mērgļi, kas mūs šurp atsūtīja, acīmredzot grib vai nu nogalināt, vai paskubināt mūs. Tā vai citādi, mums tagad jāplēš pakaļas vēl vairāk, ja vēlamies izdzīvot.

Tomass piekrītoši pamāja, bet neko neteica. Viņš bija vie­nisprātis ar Ņūtu, taču konkrētu ideju, kā rīkoties, zēnam ne­bija. Ja vien izdotos izdzīvot līdz rītam, varbūt viņi abi kopā ar Terēžu kaut ko izdomātu.

Tomass palūkojās uz Albiju: tas blenza grīdā un šķita ap­maldījies depresīvās pārdomās. Vadoņa seja bija drūma un nogurusi, acis blāvas un iekritušas dobumos. Spriežot pēc tā, ka zēns bija mainījies, Pārvēršana uzskatāmi attaisnoja savu nosaukumu.

Albij? Ņūts ievaicājas. Tev nav nekas sakāms?

Albijs pacēla galvu, izskatoties izbrīnīts, ka telpā bez viņa ir vēl kāds. Ko? Ā… Jā. Labi. Jūs taču paši zināt, kas notiek naktīs. Tas vien, ka mūsu superzaļknābim vienreiz izdevās izdzīvot, nenozīmē, ka arī mums pārējiem paveiksies tāpat.

Tomass paskatījās uz Minjo un zīmīgi pabolīja acis tik ļoti viņam bija apnikusi Albija attieksme.

Ja Minjo jutās līdzīgi, tad viņš veiksmīgi to slēpa. Es piekrītu Tomasam un Ņūtam. Mums jābeidz īdēt un žēlot sevi. Uzraugs saberzēja rokas un paliecās uz priekšu savā krēslā. Rīt no rīta norīkosim speciālas vienības, kuru vie­nīgais uzdevums būs augu dienu pētīt kartes, kamēr skrējēji atrodas laukā Labirintā. Bet mēs paši piebāzīsim pilnas mu­gursomas, lai varētu palikt tur vairākas dienas.

- Ko? Albijs pārvaicāja. Viņa balsī beidzot parādījās kaut kāda dzīvība. Kā to saprast dienas?

- Tā arī saprast. Ja saulrieta vairs nav un vārti stāv vaļā visu diennakti, atgriezties Klajumā tāpat nav lielas jēgas. Pie­nācis laiks palikt ārā un noskaidrot, vai kaut kas neatveras brīdī, kad sienas pārvietojas. Ja tās vēl pārvietosies.

- Nu nē, Albijs iebilda. Mēs vēl arvien varam patverties Mājoklī, un, ja ar to nepietiek, paliek vēl Karšu telpa un Tuptūzis. Velns parāvis, mēs taču nevaram prasīt no cilvēkiem, lai tie dotos drošā nāvē! Kurš gan uz ko tādu parakstītos?

- Es, atbildēja Minjo. Un Tomass.

Visi reizē paskatījās uz Tomasu; viņš tikai pamāja ar gal­vu. Lai gan Labirints zēnu biedēja ne mazāk kā pārējos, viņš vēlējās to izpētīt pa īstam izpētīt, jau kopš pirmās reizes, kad par to uzzināja.

- Es arī, ja būs nepieciešams, pievienojās Ņūts, pār­steigdams Tomasu; lai gan vecākais zēns nekad par to neru­nāja, klibā kāja bija pastāvīgs atgādinājums tam, ka ar viņu Labirintā noticis kaut kas briesmīgs. Es nešaubos, ka arī pārējie skrējēji piekristu.

- Tu ar savu švako kāju? Albijs, asi iesmiedamies, vaicāja.

Ņūts sarauca pieri un nodūra acis. Nu, man nav tiesību

prasīt no citiem to, ko neesmu gatavs darīt pats.

Albijs iesēdās dziļāk gultā un iecēla tajā kājas. Labi, vienalga. Dari, kā tev tīk.

- Kā man tīk? Ņūts pārvaicāja un pieslējās stāvus. Kas ar tevi notiek, vecīt? Tu gribi teikt, ka mums ir izvēle? Ta­vuprāt, mums vajadzētu vienkārši sēdēt uz vietas un gaidīt, kamēr bēdneši atnāks un izrūnīs mūs?

Tomasam gribējās pielēkt kājās un uzgavilēt viņš bija pārliecināts, ka Ņūta vārdi kliedēs Albija apātiju.

Bet izskatījās, ka klajumnieku vadoni tie neietekmēja ne mazākajā mērā. Katrā ziņā tas skan labāk nekā brīvprātīgi mesties to ķetnās.

Ņūts atkal apsēdās. Albij, sāc taču domāt ar galvu.

Lai cik nepatīkami to būtu atzīt, Tomass saprata: lai kaut ko panāktu, Albija atbalsts viņiem ir nepieciešams. Vadonis tomēr bija autoritāte pārējo klajumnieku acīs.

Visbeidzot Albijs smagi nopūtās un paskatījās uz visiem klātesošajiem pēc kārtas. Veči, jūs taču redzat, ka ar mani ir galīgā pakaļā. Nopietni… Piedodiet, bet es vairs nevaru būt jūsu vadonis.

Tomass aizturēja elpu, nespēdams noticēt tikko dzirdē­tajam.

- Velns pa… Ņūts iesāka.

- Nē! Albijs iesaucās. Viņa sejas izteiksme pauda sa­mierināšanos un padevību. Ne jau tā es to domāju. Es ne­saku, ka mums jāmaina hierarhija un viss pārējais klunkšķis. Es tikai domāju… ka man jāļauj jums pieņemt lēmumus. Es vairs neuzticos pats sev. Tāpēc… jā, es piekrītu darīt visu, kas nepieciešams.

Gan Minjo, gan Ņūts izskatījās tikpat pārsteigti, cik To­mass.

- Ē… nu labi, Ņūts lēnām novilka, neizklausīdamies pā­rāk pārliecināts. Mēs visu nokārtosim, apsolu. Pats redzēsi.

- Jā, Albijs nomurmināja. Pēc ilgāka klusuma brīža viņš pēkšņi ierunājās, balsī bija saklausāms kādreizējais en­tuziasms. Klau, es zinu! Norīkojiet mani par galveno pie kartēm. Es likšu klajumniekiem pētīt tās līdz nelabumam, kamēr nebūsim kaut ko atraduši.

- Man tas der, teica Minjo. Arī Tomass gribēja paust savu piekrišanu, bet nezināja, vai tas būtu vietā.

Albijs nolaida kājas atpakaļ uz grīdas un iztaisnoja mu­guru. Vispār jau tā bija stulba doma pa nakti palikt tepat. Mums vajadzētu būt Karšu telpā un strādāt.

Minjo paraustīja plecus. Tev droši vien taisnība.

- Labi… tad es iešu, Albijs apņēmīgi noteica. Tūlīt pat.

Ņūts papurināja galvu. Izbeidz, Albij. Mēs taču jau dzir­dējām tos sasodītos bēdnešu vaidus. Labāk pagaidīt līdz rītam.

Albijs noliecās uz priekšu un atbalstīja elkoņus pret ceļ­galiem. Klau, jūs taču paši visu laiku sakāt, ka mums jārīko­jas. Nesāciet protestēt tad, kad es beidzot kaut kam piekrītu. Ja esmu to apņēmies, tad man tas jādara un jācenšas atkal kļūt tādam kā agrāk. Man vajag kaut ko, kam pievērst savas domas.

Tomass sajuta atvieglojumu. Viņš jau bija noguris no mūžīgajām nesaskaņām.

Albijs piecēlās kājās. Nopietni, man tas nāks par labu. Viņš sāka virzīties uz durvju pusi, it kā patiešām grasītos doties prom.

- Tu taču nerunā nopietni! Ņūts teica. Tagad jau ir par vēlu iet laukā.

- Es tik un tā iešu, tas ir izlemts, Albijs izvilka no kaba­tas atslēgu saišķi un kā zobodamies pažvadzināja to. Tomass nespēja noticēt vadoņa negaidītajai apņēmībai. Līdz rītam, švaļi.

Albijs pagriezās un izgāja laukā.

Bija savādi apzināties, ka jau kādu laiku iestājusies nakts un visam jau sen būtu jāslīgst tumsā, bet tā vietā apkārt valda tikai tā pati vienmuļā pelēkā dūmaka. Tas izsita no līdzsvara Tomasa iekšējo pulksteni, miegs, kas ar katru brīdi aizvien vairāk mācās virsū, šķita kaut kas pretdabisks. Laiks mokoši vilkās, un šķita, ka nākamā diena tā arī nekad nepienāks.

Arī pārējie klajumnieki bija iekārtojušies uz gulētieša­nu, bet miegs bija kaut kas tāls un nesasniedzams. Neviens neko daudz nerunāja un kopējais noskaņojums Mājoklī bija drūms un nomākts. Dzirdēt varēja tikai klusu čabināšanos un atsevišķus čukstus.

Tomass ar varu centās sevi iemidzināt, apzinoties, ka tā laiks paies ātrāk, bet pēc divu stundu nemierīgas grozīša­nās viņam tas tā arī neizdevās. Zēns gulēja uz biezas zemē izklātas segas kādā no otrā stāva telpām. Blakus viņam gan­drīz sānu pie sāna atdusējās citi klajumnieki. Vieta vienīgajā gultā bija tikusi Ņūtam.

Čaks nakšņoja citā istabā. Nez kāpēc Tomass iztēlojās puiku ierāvušos tumšā stūrī, raudošu un apkampušu savu spilvenu kā rotaļu lāci. Šī vīzija izsauca neaprakstāmas skum­jas Tomass centās no tās atbrīvoties, bet veltīgi.

Gandrīz katram no gulošajiem pie sāniem atradās kaba­tas lukturītis ārkārtas gadījumiem. Ņūts bija pavēlējis izslēgt visas gaismas mājā par spīti spokaini blāvajām debesīm ne­bija jēgas piesaistīt sev lieku uzmanību. Lai sagatavotos bēdnešu uzbrukumam, bija darīts viss tik īsā laika sprīdī iespēja­mais: logi no iekšpuses aiznagloti ar dēļiem, durvīm priekšā piestumtas mēbeles, kā ieroči visiem izdalīti naži…

Tomēr nekas no tā nelika Tomasam justies drošāk.

Neziņa par to, kas viņus sagaida, smacēja dvēseli: kā ne­pārvarams baiļu un izmisuma rēgs, kas uzsācis pats savu dzī­vi, tā pieņēmās spēkā ar katru brīdi. Tomass gandrīz vēlējās, lai tie pretekli ierastos ātrāk un vienreiz pieliktu visam pun­ktu. Gaidīšana bija neizturama.

Bēdnešu gaudas kļuva aizvien skaļākas. Katra nākamā minūte likās garāka par iepriekšējo.

Pagāja stunda. Tad vēl viena. Miegs beidzot sāka ņemt virsroku, bet tikai uz nožēlojami īsiem laika sprīžiem. Va­rēja būt apmēram divi naktī, kad Tomass jau nez kuru reizi apgriezās no muguras uz vēdera. Viņš atbalstīja zodu plaukstās un blenza uz blāvajā gaismā izplūdušo gultas kājgali.

Pēkšņi viss mainījās.

Telpu no ārpuses sasniedza mehāniska dūkoņa. Tai se­koja jau pazīstamie klikšķi, bēdnesim ripojot pa pagalma ak­mens grīdu, it kā uz tās būtu uzbērta sauja naglu. Tomass pielēca kājās tāpat kā vairākums pārējo.

Bet Ņūts jau bija augšā pirmais; savicinājis rokas un pie­licis pirkstu pie lūpām, viņš aicināja zēnus saglabāt klusumu. Tad, saudzējot ievainoto kāju, Ņūts uz pirkstu galiem pieza­gās istabas vienīgajam logam, kas bija steigā aiznaglots ar trīs koka dēļiem. Starp tiem bija pietiekami plašas spraugas, kas ļāva palūkoties laukā. Ņūts piesardzīgi paliecās uz priekšu, lai novērtētu ārā notiekošo. Arī Tomass pierāpoja pie loga.

Viņš notupās blakus Ņūtam un pietuvināja acis zemāka­jai spraugai atrasties tik tuvu sienai bija biedējoši. Taču aiz tās bija redzams tikai tukšs Klajums. Atvērums starp dēļiem izrādījās pārāk šaurs, un ne uz augšu, ne apakšu paskatīties nebija iespējams tikai taisni uz priekšu. Pēc kādas minūtes viņš padevās un pagriezies atspiedās ar muguru pret sienu. Arī Ņūts atkāpās no loga un apsēdās gultā.

Pagāja vēl pāris minūtes. Ik pēc desmit, divdesmit se­kundēm cauri sienām telpā ielauzās bēdnešu radītie trokšņi. Mazu mehānismu griešanās. Metāliski švirksti un žvadzoņa. Taustekļu klabināšanās pret cieto akmens grīdu. Klakšķi,

kaut kam atveroties un atkal aizveroties. Katra skaņa lika To-

>

masam bailēs sarauties.

Spriežot pēc trokšņa, ārpusē bija vismaz trīs vai četri bēdneši.

Viņš dzirdēja, ka kroplīgās dzīvniekmašīnas, nepārtrauk­ti dūkdamas un grabinādamas savus piederumus, virzās aiz­vien tuvāk Mājoklim un apstājas uz akmens plāksnēm netālu no sienas.

Tomasam mute kļuva pavisam sausa viņš jau reiz bija sastapies aci pret aci ar bēdnešiem un pat pārāk labi to atce­rējās; nācās atgādināt sev, ka ir jāelpo. Pārējie zēni telpā ne­kustējās un neizdvesa ne skaņas. Gaisā kā melns sniegputenis virmoja šausmas.

Izklausījās, ka viens no bēdnešiem pieripo klāt Mājokļa sienai. Aso durkļu klikšķēšanu pret akmeni pēkšņi nomainīja cita, dobjāka skaņa. Šaubu nebija: radījums rāpās augšup pa Mājokļa sienu. Atskabargainajiem dzeloņiem cērtoties kokā, spītējot Zemes pievilkšanas spēkam, tas pārvietoja savu masīvo rumpi vertikāli uz viņu istabas loga pusi. Tomass dzir­dēja, kā bēdneša durkļi ieurbjas sienā atkal un atkal, saārdot dēļu apšuvumu savā ceļā. Visa ēka drebēja.

Ellišķīgie plīstošā koka brīkšķi un brakšķi kļuva par vie­nīgajām skaņām Tomasa pasaulē. Trokšņi pieņēmās spēkā un nāca aizvien tuvāk. Pārējie zēni bija atkāpušies istabas otrā pusē, tik tālu no loga, cik iespējams. Tomass sekoja viņu piemēram un nostājās blakus Ņūtam. Sadrūzmējušies pie pretējās sienas, klajumnieki neatrāva acis no aiznaglotā loga.

Brīdi, kad skaņas jau bija kļuvušas neizturamas un To­mass saprata, ka bēdnesis atrodas tieši aiz loga, negaidot ie­stājās klusums. Viņam likās, ka dzird pats savus sirdspukstus.

Ārpusē iemirguļojās spokaina gaisma. Caur dēļu sprau­gām mestos starus šķērsoja šauras, kustīgas ēnas, kas skrai­delēja no vienas puses uz otru. Tomass zināja, ka tās rada ar sensoriem aprīkotie bēdneša taustekļi, kurus tas izlaidis un nu snaikstās, meklējot medījumu. Droši vien turpat aiz loga lodāja arī spiegvaboles, palīdzot radījumiem orientēties apkārtnē. Pēc pāris sekundēm ēnu ņirboņa apstājās un gaisā sastinga trīs plati, nekustīgi gaismas kūļi.

Spriedze telpā bija gandrīz sataustāma, nedzirdēja nevie­nu elpas vilcienu. Tomasam ienāca prātā, ka pārējās Mājokļa telpās droši vien notiek kaut kas līdzīgs. Tad viņš atcerējās Tuptūzī ieslodzīto Terēžu.

Brīdī, kad Tomass vēlējās, lai meitene viņam kaut ko pa­teiktu, durvis uz gaiteni pēkšņi atsprāga vaļā. Vairāki zēni pārsteigumā iekliedzās viņi bija gaidījuši uzbrukumu no loga puses, nevis no aizmugures. Tomass pagriezās, cerē­dams, ka ieraudzīs nobijušos Čaku vai Albiju, kuram mai­nījušies plāni. Taču, pamanījis durvju ailā vīdošo stāvu, zēns sastinga kā pārakmeņojies.

Tas bija Gallijs.