Labirinta gūstā

12. nodaĻa

i

Tomass uz mirkli sastinga. Skrējējs gulēja, sarāvies čokurā, un gandrīz nekustējās, bet Tomass cīnījās ar neizlēmību, vi­ņam bija bail iesaistīties. Ja nu ar svešo zēnu atgadījies kaut kas patiešām nopietns? Ja nu viņš Labirintā ticis… sadzelts? Ja nu…

Tomass sapurinājās skrējējam acīmredzami bija ne­pieciešama palīdzība. Albij! Ņūt! viņš skaļi iekliedzās. Pasauciet viņus kāds! Tomass skriešus metās pie saļimušā zēna un nometās blakus uz ceļiem. Klau, tev viss kārtībā?

Skrējējs gulēja, atbalstījis galvu uz izstieptajām rokām, krūtīm smagi cilājoties. Viņš bija pie samaņas, bet Tomass nekad agrāk nebija redzējis kādu, kas izskatītos tā nomocī­jies.

- Jā… viss… kārtībā… skrējējs ar mokām izdvesa, tad paskatījās uz Tomasu. Kas tu par klunkšķi?

- Jauniņais. Tomass atskārta, ka pa dienu skrējēji at­radās Labirintā, tāpēc neko no pēdējā laikā notikušā nebija vērojuši klātienē. Vai viņš vispār zināja par meiteni? Visti­camāk. Kāds noteikti bija skrējējus informējis. Mani sauc Tomass. Esmu te tikai pāris dienas.

Skrējējs ar grūtībām pieslējās sēdus. Melnie mati bija pielipuši sasvīdušajai pierei. Ak, jā, Tomass, viņš norūca.

- Jauniņie. Tu un tā meitene…

Pie zēniem norūpējies piesteidzās Albijs. Kas noticis, Minjo? Kāpēc tu tik agri esi atpakaļ?

- Pagaidi, Albij. Šķita, ka ar katru ieelpu skrējēja spēki pamazām atgriežas. Esi tik labs un aizteci pēc ūdens. Kaut kur pa ceļam pazaudēju savu somu.

Albijs ij nedomāja klausīt un iespēra Minjo pa kāju pā­rāk stipri, lai tas būtu pa jokam. Stāsti, kas noticis!

- Es knapi spēju parunāt, pāli! Minjo nikni iesēcās.

- Atnes padzerties!

Albijs palūkojās uz Tomasu. Par pārsteigumu viņam, ve­cākā zēna sejā uz mirkli pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam. To tūlīt nomainīja ierasti sarauktā piere. Minjo ir vienīgais švalis, kurš tā ar mani drīkst runāt. Citi par mutes palaišanu tūlīt tiktu nomesti no Kraujas. Vēl vairāk Tomasu izbrīnīja tas, ka pēc šiem vārdiem Albijs patiešām pagriezās un aiz­skrēja, visticamāk, pēc prasītā ūdens.

Tomass paskatījās uz Minjo. Viņš ļauj tev sevi tā izrīkot? Minjo vienaldzīgi paraustīja plecus un notrausa no pie­res sviedru lāses. Tu gribi teikt, ka tas niekkalbis tevi biedē? Vecīt, tev vēl tik daudz jāiemācās. Stulbie zaļknābji…

Ņemot vērā, ka Tomass pazina skrējēju tikai trīs minūtes, pēdējā piezīme viņu sāpināja vairāk, nekā vajadzētu. Vai tad viņš nav jūsu vadonis?

- Vadonis? Minjo nicīgi nosprauslājās. Ja gribi, vari saukt viņu par vadoni. Vai vēl labāk par prezidentu! Nē, admirāli. Admirālis Albijs. Ideāli. Viņš smīkņādams saber­zēja acis.

Tomass nesaprata, vai Minjo runā nopietni vai joko.

- Kurš tad šeit ir vadonis, ja ne viņš?

- Zaļknābi, apklusti, pirms neesi kļuvis pavisam smieklīgs. Minjo garlaikoti nopūtās, tad noņurdēja: Kāpēc tie jauniņie vienmēr uzdod tik stulbus jautājumus? Sāk jau apnikt.

- Kas tad mums būtu jādara?! Tomasā uzvirmoja dus­mas. Varētu padomāt, ka pats biji citādāks, kad te ieradies, viņam gribējās atcirst.

- Tas, ko jums liek! Un jāklusē tā, lūk, izrunājot pē­dējo frāzi, Minjo pirmoreiz cieši ieskatījās Tomasa acīs. Zēns nevilšus parāvās par sprīdi atpakaļ un tūlīt saprata, ka pieļā­vis kļūdu, ļaujot ar sevi tā runāt.

Viņš pieslējās uz ceļgaliem un tagad raudzījās uz Minjo no augšas. Jā, protams, tu arī pats noteikti tā darīji, kad biji jauniņais.

Minjo rūpīgi nopētīja Tomasu. Es esmu viens no pirma­jiem klajumniekiem, švali, viņš atbildēja, cieši lūkodamies Tomasam acīs. Neplāti muti, pirms nezini, par ko runā.

Nu jau Minjo šķita nedaudz biedējošāks, bet Tomasam bija apnikusi tāda attieksme. Viņš jau grasījās celties kājās, kad skrējējs sagrāba viņu aiz rokas.

- Apsēdies, vecīt. Neņem pierē, es tikai āzēju tevi. Tas taču ir tik izklaidējoši pats redzēsi, kad ieradīsies nākamais jaun… Minjo apklusa un samulsis sarauca uzacis. Tāda nākamā gan laikam vairs nebūs, ko?

Tomass paklausīja un apsēdās, pārsteigts par to, cik viegli Minjo izdevies viņu nomierināt. Viņš atcerējās par meiteni un zīmīti, kas vēstīja, ka viņa ir pēdējā. Laikam jau ne.

Vecākais zēns piemiedza acis, it kā vērtēdams Tomasu. Tu redzēji to skuķi, ja? Visi runā, ka jūs laikam esat pazīstami.

Tomass kļuva piesardzīgs. Redzēju. Bet man viņa ne­maz nelikās pazīstama, viņš atbildēja un uzreiz sajutās vai­nīgs par melošanu, pat ja tie nebija nekādi lielie meli.

- Kāda vina ir? Ņemama?

> »

Tomass samulsa. Viņš nebija domājis par meiteni tādās kategorijās vismaz ne kopš brīža, kad viņa bija atmodu­sies un pārbiedējusi visus ar savu zīmīti un dramatiskajiem vārdiem Viss mainīsies. Taču viņš atcerējās, ka meitene bija skaista. Jā, laikam jau… ņemama.

Minjo atgūlās uz muguras un aizvēra acis. Kā tad, ņe­mama… ja dod priekšroku meitenēm komā, vai ne? viņš atkal iesmējās.

- Laikam. Tomasam bija grūti saprast, vai Minjo viņam patīk vai ne šķita, ka skrējēja raksturs mainās teju ar katru sekundi. Pēc ilgāka klusuma brīža viņš nolēma mēģināt vēl­reiz.

- Nu… Tomass uzmanīgi iesāka, vai atradi kaut ko jaunu šodien?

Minjo plaši atvēra acis un ieskatījās Tomasa sejā. Zini, zaļknābi, parasti tas ir pats stulbākais, ko jautāt skrējējam. Viņš atkal aizvēra acis. Bet ne šodien.

- Kā to saprast? Tomass uzdrīkstējās cerēt uz kādu kri­patu noderīgas informācijas. Atbildi, viņš lūdzās pie sevis. Lūdzu, vienkārši atbildi man…

- Pagaidi, kamēr atgriezīsies mūsu smalkais admirālis. Man nepatīk atkārtot divreiz. Turklāt varbūt viņš nemaz ne­gribēs, lai tu to uzzini.

Tomass nopūtās. Viņu vairs ne mazākajā mērā nepārsteidza tas, ka atkal palicis neziņā. Labi, tad vismaz pasaki, kāpēc tu izskaties tik piekusis? Vai tad tu neskrien tur laukā katru dienu?

Minjo stenēdams pieslējās sēdus un sakrustoja zem sevis kājas. Jā, zaļknābi, es skrienu tur katru dienu. Teiksim tā, šodien es nedaudz satraucos, tāpēc atpakaļ skrēju īpaši ātri.

- Kāpēc? Tomass nelikās mierā. Viņš izmisīgi vēlējās uzzināt, kas noticis Labirintā.

Minjo pameta rokas gaisā. Vecīt! Pacieties! Es taču tev teicu. Pagaidīsim ģenerāli Albiju.

Par spīti sašutumam viņa balss nemaz neizklausījās tik draudīga, un Tomass pieņēma lēmumu: Minjo viņam patīk. Viss, es klusēju. Bet, lūdzu, dari tā, lai Albijs arī man ļauj dzirdēt jaunumus.

Minjo brīdi vēroja Tomasu. Labi, zaļknābi. Kā teiksi, tā būs.

Pēc brīža ieradās Albijs, nesot rokā lielu plastmasas glāzi, kas bija līdz malām pilna ar ūdeni. Viņš pasniedza to Minjo, kurš iztukšoja tās saturu vienā rāvienā, pat neapstādamies, lai ievilktu elpu.

- Labi, teica Albijs. Sper vaļā! Kas notika?

Minjo pacēla uzacis un jautājoši pašķielēja uz Tomasa pusi.

- Viss kārtībā, atbildēja Albijs. Man vienalga, ko tas švalis dzird. Stāsti!

Tomass klusēdams sēdēja un gaidīja, kamēr Minjo piecē­lās kājās. Tas viņam sagādāja manāmas grūtības pie katras kustības zēns saviebās, šķita, ka ikviena viņa ķermeņa šūna vēsta par bezgalīgu pārpūli. Beigu beigās skrējējs atspiedās ar muguru pret sienu un abus nopietni uzlūkoja. Es atradu vienu beigtu.

- Ko? Albijs pārvaicāja. Beigtu ko?

Minjo pasmaidīja. Beigtu bēdnesi.