Labirinta gūstā

33. NODAĻA

i

Tomass sekoja Minjo, kurš pa Rietumu vārtiem ieskrēja Labirinta Astotajā sektorā un ātrā riksī devās cauri gaiteņiem, šķiet, bez domāšanas nogriežoties te pa labi, te pa kreisi un ne uz mirkli neapstājoties. Agrā rīta gaismai piemita savdabīgs dzidrums, kas lika visam efejām, ieplaisājušajām sienām, koridoru akmens grīdām izskatīties trauslam un nereālam. Lai gan līdz saules nonākšanai zenītā vēl bija vairākas stun­das, par apgaismojuma trūkumu nevarēja sūdzēties. Tomass pēc labākās sirdsapziņas centās turēties līdzās Minjo, tomēr brīžiem viņam nācās pielikt soli, lai neatpaliktu no uzrauga.

Pēc kāda laika zēni sasniedza vertikālu taisnstūra izgriezu­mu garā sienā, kas veda uz ziemeļiem un izskatījās pēc durvju ejas bez durvīm. Minjo neapstājoties izskrēja tam cauri.

Šie ir vārti no Astotā vidējā kreisā sektora uz Pirmo kreiso augšējo. Kā jau teicu, to atrašanās vieta nemainās, bet ceļš šurp var nedaudz atšķirties atkarībā no sienu pārvietošanās.

Tomass sekoja uzraugam, pārsteigts par to, ka ir jau aizel­sies. Viņš cerēja, ka tās ir tikai satraukuma sekas un elpošana drīz izlīdzināsies.

Viņi pagriezās pa labi un skrēja līdz gara koridora beigām, izlaižot dažus kreisos pagriezienus. Kad zēni bija sasnieguši gaiteņa galu, Minjo samazināja ātrumu, gandrīz pāriedams soļos, un, pastiepis roku aiz muguras, no somas sānu kabatas izvilka bloknotu un zīmuli. Viņš ātri kaut ko pierakstīja, tad nolika visu atpakaļ, ne bridi nepārtraucot kustību. Tas atmo­dināja Tomasa ziņkāri, bet Minjo atbildēja, pirms viņš bija paspējis uzdot jautājumu.

- Es paļaujos… galvenokārt uz atmiņu, smagi dvešot, teica uzraugs; arī viņa balsī beidzot bija manāmas noguruma pazī­mes. Bet apmēram pēc katra piektā pagrieziena šo to pierakstu, lai vēlāk būtu vieglāk atcerēties. Pārsvarā tikai to, kas mainījies kopš vakardienas. Tādējādi es varu izmantot iepriekšējās dienas karti, lai uzzīmētu šodienas. Vieglāk par vieglu, vecīt.

Tomass bija ieintriģēts. Minjo tiešām lika tam izklausīties pavisam vienkārši.

Pēc neilga brīža zēni sasniedza krustojumu. Viņiem bija trīs iespējas, kā turpināt ceļu, bet Minjo nevilcinādamies no­griezās gaitenī pa labi. To darot, zēns izvilka no kabatas vienu no saviem nažiem un veikli no sienas nošņāpa ap metru garu efejas stīgu. Viņš nometa to zemē un turpināja skriet.

- Drupačas? Tomass vaicāja, piepeši atminoties vecum veco pasaku. Šie savādie pagātnes iespaidu atplaiksnījumi viņu jau sen vairs nepārsteidza.

- Aha, drupačas, Minjo attrauca. Es esmu Ansītis,

tu Grietina.

>

Viņi skrēja tālāk, sekojot Labirinta līkločiem, reizēm iz­vēloties labo, reizēm kreiso virzienu. Pēc katra pagrieziena Minjo nošķēla un atstāja aiz sevis metru garu liānas frag­mentu. Tomasu pārsteidza uzrauga izveicība, viņš to paveica, pat nesamazinādams ātrumu. Labi, pēc brīža Minjo teica, nu jau elpodams smagāk. Tagad tava kārta.

- Ko? Tomass bija iedomājies, ka viņam pirmajā dienā būs tikai jāskrien un jāskatās.

- Nogriez liānu. Tev jāiemācās to darīt neapstājoties. At­pakaļceļā mēs tās parasti aizmetam vai pasperam malā.

Tomass priecājās par savu jauno pienākumu vairāk nekā bija gaidījis, lai gan pagāja kāds laiciņš, līdz iemanījās to da­rīt bez aizķeršanās. Pēc pirmajām pāris reizēm zēnam bija krietni jāpasteidzas, lai panāktu Minjo, un vienu reizi viņš pamanījās iegriezt pirkstā. Taču jau ar desmito mēģināju­mu Tomass spēja to paveikt gandrīz tikpat ātri kā vecākais skrējējs.

Viņi turpināja skriet. Pēc kāda laika Tomass nemācēja pateikt, cik ilga, bet, pēc viņa aprēķiniem, Astotajā sektorā bija noskrieti apmēram pieci kilometri, Minjo palēninā­ja tempu un pamazām pārgāja soļos, līdz apstājās pavisam. Pauze! viņš paziņoja un, nosviedis no pleciem mugurso­mu, izvilka no tās ābolu un ūdens pudeli.

Tomass nebija mudināms un sekoja Minjo piemēram. Viņš kāri rija malku pēc malka, ļaujot vēsajam šķidrumam veldzēt izkaltušo rīkli.

- Lēnāk, dumiķi! iesmilkstējās Minjo. Pataupi kaut ko ari vēlākam laikam.

Tomass mitējās dzert, ar baudu dziļi ieelpoja un skaļi at­raugājās, juzdamies pārsteidzoši atspirdzis. Viņš nokodās no sava ābola. Nezināma iemesla dēļ domas atgriezās pie dienas, kad Minjo ar Albiju bija devušies aplūkot beigto bēdnesi, dienas, kad viss sagāja klunkšķī.

- Tu tā ari neesi man stāstījis, kas todien notika ar Albiju. Kāpēc viņš bija knapi dzīvs? Es saprotu, ka bēdnesis pamo­dās, bet kā tieši viss notika?

Minjo jau bija uzmetis mugursomu atpakaļ plecos un iz­skatījās gatavs turpināt ceļu. Nu, tas maitas gabals nebija beigts. Albijs kā pēdējais pālis pabikstīja to ar kāju, un negant­nieks atdzīvojās, izšāva dzeloņus un pārripoja viņam pāri ar visu savu resno rumpi. Bet ar to bēdnesi kaut kas tomēr nebija kārtībā, jo tas neuzbruka kā parasti. Izskatījās, ka tas drīzāk cenšas tikt projām un nabaga Albijs vienkārši gadījies tam ceļā.

- Tu gribi teikt, ka tas bēga no jums? Tomasam bija grūti tam noticēt pēc tā, ko bija pieredzējis pirms pāris naktīm.

- Nezinu, laikam. Minjo paraustīja plecus. Varbūt tam vajadzēja uzlādēt baterijas vai kaut ko tādu.

- Kas ar to varēja būt noticis? Varbūt tu pamanīji kādu ievai­nojumu vai defektu? Tomass pats nezināja, kādu atbildi meklē, bet bija pārliecināts, ka notikušajā ir atrodams kāds svarīgs pa­vediens vai vismaz kaut kas, ko no tā visa varētu mācīties.

Minjo mazu bridi padomāja. Nē. Stulbais lops vien­kārši izskatījās miris. Nekustīgs kā vaska lelle. Un tad pēkšņi ņēma un atdzīvojās.

Tomasa prātā ņudzēja tik daudz jautājumu un minējumu, ka viņš pat nezināja, ar ko sākt. Mani tikai interesē, uz kurie­ni tas devās. Tevi ne? Kur bēdneši paliek pa dienu? Viņš mir­kli paklusēja. Vai jums nekad nav ienācis prātā izsekot tos?

Bļāviens, tev tiešām ir pašnāvnieciskas tieksmes! Aiziet, mums vairs nav laika. Minjo pagriezās un metās skriešus.

Tomass mēģināja saprast, kas tieši tik ļoti urdīja viņa prā­tu. Kāpēc bēdnesis vienu brīdi bija beigts un tad vairs ne? Uz kurieni tas devās pēc tam, kad bija atdzīvojies? Nespēdams nonākt ne pie kādiem secinājumiem, viņš sapīcis meta pār­domas pie malas un ar strauju uzrāvienu panāca Minjo.

Zēni skrēja vēl divas stundas, ieturēdami neilgas atpūtas pauzes, kas ar katru reizi šķita arvien īsākas. Ar visu Tomasa labo fizisko sagatavotību slodze tomēr bija jūtama.

Visbeidzot Minjo apstājās un atkal noņēma mugursomu. Viņi apsēdās uz gaiteņa grīdas un, atbalstījuši muguras mīk­stajā vīteņu slānī, daudz nerunādami, notiesāja līdzpaņemtās pusdienas. Tomass izbaudīja katru sviestmaižu un dārzeņu kumosu, cenšoties ēst pēc iespējas lēnāk. Viņš zināja, ka, līdzko ēdiens būs pazudis, Minjo liks viņam celties kājās un skriet tālāk, tāpēc nebūt nesteidzās.

- Nu, vai šodien kaut kas ir mainījies? Tomass ieinte­resēti vaicāja.

Minjo izstiepa roku un paplikšķināja pa mugursomu, kurā glabājās viņa piezīmes. Sienas ir pārvietojušās, kā jau parasti. Nekas tāds, par ko tavai kaulainajai pakaļai būtu jāiespringst.

Tomass iedzēra lielu malku ūdens, pacēla acis uz efejām klāto sienu viņu priekšā un jau kuro reizi todien pamanīja metālisku zibsni un sarkanas gaismas uzplaiksnījumu starp lapām.

- Klau, kas ir ar tām spiegvabolēm? viņš ievaicājās. Li­kās, ka tās ir visur. Tomass atcerējās savā pirmajā naktī Labi­rintā redzēto; bija noticis tik daudz, ka viņš aizmirsa par to painteresēties. Kāpēc tām uz muguras rakstīts Velns7 .

- Mums nekad nav izdevies kādu notvert. Minjo beidza ēst un iebāza tukšo pusdienu kārbu atpakaļ somā. Un mēs nezinām, kas ar to vārdu domāts. Gan jau tas tur ir, lai mūs iebiedētu. Bet tās noteikti mūs izspiego. Viņu uzdevumā. Tik daudz mēs esam sapratuši.

- Kas ir tie viņi? Tomass vaicāja. Viņš ienīda cilvēkus, kas radījuši Labirintu. Vai jums ir kāda nojausma?

- Mēs ne velna nezinām par stulbajiem Radītājiem, to es varu pateikt. Minjo seja piesarka un plaukstas sažņaudzās dū­rēs, it kā viņš grasītos kādam padarīt galu. Nekas, kad es tikšu…

Taču, pirms Minjo paspēja pabeigt, Tomass pielēca kājās un pieskrēja sienai gaiteņa pretējā pusē. Kas tas tāds? viņš pārtrauca uzraugu, caur vlteņiem pamanījis blāvi pelēku spī­dumu aptuveni galvas augstumā.

- Ak, pareizi, tas… Minjo vienaldzīgi atteica.

Tomass ar rokām ierakās efejās, atvilka tās sāņus kā aiz­karus un sastinga, blenzdams uz skatienam pavērušos metāla plāksni, kas bija piestiprināta Labirinta akmens sienai. Uz tās ar lieliem burtiem bija iegravēts uzraksts. Viņš pārslidināja burtiem pirkstus, kā nespēdams noticēt pats savām acīm.

VADOŠĀ EPIDEMIOLOĢISKĀ LABORATORIJA.

NĀVES SEKTORS

Tomass skaļi pārlasīja uzrakstu un palūkojās atpakaļ uz Minjo. Ko tas nozīmē? Pār zēna muguru pārskrēja tirpas. Tam acīmredzot bija kāds sakars ar Radītājiem.

- Kā lai es zinu, švali? Varbūt tā viņi sauc šo jauko vietu, ko mums uzcēluši. Tādi te ir uz katra stūra. Jau sen vairs ne­pievēršu tiem uzmanību.

Tomass atkal pagriezās pret plāksni un nopētīja to, cen­šoties apspiest augošo nolemtības un bezcerības sajūtu. Ne­izklausās pārāk labi. Nāve… Epidemioloģiskā… Vadošā? Ne­pavisam neizklausās labi.

- Jā, ko tu neteiksi, zaļknābi. Aiziet, skrienam!

Negribīgi ļāvis vīteņiem nokrist atpakaļ vietā, Tomass

uzmeta plecos somu un sekoja Minjo, pieciem mīklainajiem vārdiem svilinot caurumus viņa smadzenēs.

Apmēram stundu pēc pusdienām Minjo apstājās gara, taisna gaiteņa galā, no kura neatzarojās neviena sāneja.

- Pēdējais strupceļš, viņš paziņoja Tomasam. Laiks griezties atpakaļ.

Tomass dziļi ievilka elpu un centās nedomāt par to, ka noskrieta tikai puse ceļa. Nekā jauna?

- Tikai parastās izmaiņas. Puse dienas jau galā, Min­jo noteica, bez emocijām ielūkodamies savā rokaspulkstenl.

- Jādodas mājās. Negaidot atbildi, uzraugs pagriezās un sāka skriet atpakaļ Klajuma virzienā.

Tomass sekoja, vīlies, ka viņi nebija veltījuši vairāk laika tuvākai sienu un Labirinta detaļu izpētei. Pielicis soli, viņš panāca Minjo un jau grasījās protestēt: Bet…

- Nemaz nesāc, vecīt! Atceries, ko es tev teicu pirms tam,

- mēs nedrīkstam riskēt. Turklāt padomā ar galvu! Tev tie­šām liekas, ka te kaut kur varētu būt izeja? Slepenas durvis vai kaut kas tāds, ja?

- Es nezinu… iespējams. Kāpēc tu tā jautā?

Minjo papurināja galvu un izspļāva lielu kamolu kaut kā pretīga pa kreisi. Nav nekādas izejas. Tikai siena pēc sie­nas… pēc sienas. Visur viens un tas pats.

Tomass saprata, ka skrējēja teiktais ir rūgta un pārbaudīta patiesība, bet vienalga nespēja samierināties. Kā tu to zini?

- Jo tie nelieši, kas ir gatavi mums sūtīt virsū bēdnešus, nedotu mums vieglu izeju.

Tas lika Tomasam apšaubīt visa viņu darītā jēgu. Tad kāpēc vispār skriet Labirintā?

Minjo paskatījās uz viņu. Kāpēc? Jo tas te nav tāpat vien jābūt kādam iemeslam. Bet, ja tu domā, ka mēs atradīsim mazas jaukas durtiņas, kas ved uz laimīgo zemi, tu pīpē govs

klunkški.

>

Tomass pacēla acis un pavērās uz priekšu; viņš pēkšņi sa­jutās tik bezcerīgi, ka gandrīz apstājās. Baigi stulbi.

Tas ir gudrākais, ko tu līdz šim esi pateicis, zaļknābi.

Minjo skaļi izpūta no plaušām gaisu un skrēja tālāk. To­masam neatlika nekas cits kā vien sekot.

Viņš bija tik nokausēts, ka atlikusī dienas daļa pagāja kā miglā. Atgriezušies Klajumā, abi ar Minjo devās uz Karšu tel­pu, kur pēc atmiņas un piezīmēm uzskicēja šīs dienas karti, tad salīdzināja to ar vakardienas. Tam sekoja vārtu aizvēr­šanās un vakariņas. Pie galda Čaks vairākas reizes mēģināja sākt sarunu, bet Tomass aiz paguruma pusi nedzirdēja, spē­dams tikai klanīt un grozīt galvu.

Brīdi pirms mijkrēslis pārtapa tumsā, viņš jau atradās savā jaunajā iecienītajā vietā meža stūrī, ieritinājies pie efe­jām, šauboties, vai vēl kādreiz jaudās paskriet. Nespēdams iedomāties, kā rīt darīt to pašu. It sevišķi, kad tas šķita tik bezjēdzīgi. Skrējēja arods bija zaudējis savu valdzinājumu. Jau pēc vienas dienas.

Visi viņa cēlie nodomi, apņemšanās kaut ko mainīt, sev dotais solījums palīdzēt Čakam atgriezties pie ģimenes tas viss izšķīda nomācošā bezcerības un noguruma mākonī.

Tomass jau atradās uz miega sliekšņa, kad viņa galvā ie­runājās balss jauka meitenes balss šķita, ka tā pieder feju dievietei, kas iesprostota viņa galvaskausā. Nākamajā rītā, kad viss sāka iet šķērsām, viņš vairs nespēja pateikt, vai tā bijusi īsta vai daļa no sapņa. Bet dzirdēja viņš to tik un tā un atcerējās katru vārdu:

Tom, es tikko izraisīju Beigas.