Labirinta gūstā

20. NODAĻA

r

Durkļiem graužoties sienā, bēdnesis kārpījās augšup, uz visām pusēm šķaidot saplosītu efeju driskas un akmens šķembas. Posmainie taustekļi kustējās līdzīgi spiegvaboles kājām; daži no tiem beidzās ar asiem dzelkšņiem, kas dziļi ieurbās akmenī un stabili turēja nezvēra ķermeni pie sienas. Spilgts luktura stars cita taustekļa galā bija notēmēts tieši uz zēniem, tikai šoreiz tas vairs nenovērsās.

Tomasā nodzisa pēdējā cerības dzirksts.

Bija atlikusi tikai viena izvēle bēgt. Piedod, Albij, viņš nodomāja, atmudžinot resno stīgu mezglu sev uz krūtīm. Ar kreiso roku stingri ieķēries liānā virs galvas, Tomass atsaitēja sevi un sagatavojās kustībai. Kāpt augstāk vairs nedrīkstēja, jo tad viņš atstātu Albiju tieši bēdneša ceļā. Lejupvirziens, protams, bija pieņemams tikai tad, ja Tomass vēlētos pēc ie­spējas ātrāku nāvi.

Atlika vienīgi doties uz sāniem.

Viņš pastiepa roku un satvēra vīteņa stīgu apmēram pusmetru tālāk no vietas, kur karājās. Tad aptina to sev ap plaukstu un asi parāva. Liāna izturēja, tāpat kā visas pārējās.

Pametis ātru skatienu lejup, Tomass konstatēja, ka bēdnesis jau veicis pusceļu starp zemi un viņiem, turklāt sācis pārvie­toties ātrāk, vairs ne uz mirkli neapstādamies.

Tomass palaida vaļā liānu, kurā bija karājies līdz šim, un, šļūcot gar sienu, aizšūpojās pa labi. Pirms svārsta princips bija paspējis viņu aiznest atpakaļ pie Albija, Tomass sagrāba citu liānu vēl tālāk pa labi tā patrāpījās īpaši resna un tvir­ta. Šoreiz viņš satvēra to ar abām rokām un pagriezās tā, lai ar pēdām varētu atsperties pret sienu. Tad, satverot nākamo liānu un palaižot vaļā iepriekšējo, vēlreiz puslokā aizšūpojās tik tālu, cik augs viņam ļāva. Un atkal. Kā pa kokiem lēkā­jošs pērtiķis Tomass atklāja, ka spēj pārvietoties krietni ātrāk nekā bija cerējis.

Pakaļdzīšanās skaņas nemitējās, tikai tagad tām pievie­nojās šermuļus uzdzenoša skrapstoņa un drūpoša akmens trokšņi. Tomass vēl pāris reizes atkārtoja savu akrobātisko manevru, pēc iespējas vairāk attālinoties pa labi, līdz uzdro­šinājās palūkoties atpakaļ.

Bēdnesis bija mainījis kursu. Tas vairs nerāpās Albija vir­zienā, bet taisnā ceļā pakaļ Tomasam. Beidzot, viņš nodomā­ja, vismaz kaut kas notiek pēc plāna. No visa spēka atgrūžoties ar pēdām, tverdams liānu pēc liānas, viņš turpināja bēgt no atbaidošā radījuma.

Tomasam nevajadzēja skatīties atpakaļ, lai zinātu, ka at­statums starp viņu un vajātāju sarūk ar katru sekundi. To varēja pateikt pēc bēdneša radītā trokšņa. Viņam bija stei­dzami jātiek atpakaļ uz zemes, citādi tas viss draudēja drīz beigties.

Pirms iekāršanās nākamajā liānā Tomass brīdi ļāva tai slīdēt starp plaukstām. Raupjā stīga apsvilināja ādu, bet nu viņš bija pāris soļus tuvāk zemei. Tāpat viņš rīkojās ar nāka­mo liānu un arī nākamo un pēc vēl trīs šļūcieniem jau bija veicis pusi ceļa līdz Labirinta grīdai. Tomass juta dedzino­šas sāpes abās plaukstās; sūrstēja līdz jēlumam nobrāztā āda. Organismā dāsni pieplūdušais adrenalīns palīdzēja uzveikt bailes viņš turpināja pārvietoties, cik ātri vien spēja.

Pavisam negaidīti zēna acu priekšā iznira jauna siena; tumsa liedza viņam laikus saskatīt, ka te koridors beidzas un pagriežas pa labi.

Tomass ietriecās mūrī un izlaida no plaukstām liānu. Pa­metis rokas uz sāniem, viņš izmisīgi centās kaut kam pieķer­ties, lai apturētu kritienu pretī cietajai grīdai zem sevis. Tajā pašā brīdī viņš ar kreiso acs kaktiņu pamanīja bēdnesi, kurš bija veikli mainījis virzienu un jau atradās gandrīz blakus, sniedzoties pēc viņa ar garo spīļveida taustekli.

Aptuveni pusceļā virs zemes Tomasam beidzot izdevās satvert brīvu liānu, tik strauji apturot savu kritienu, ka ro­kas teju izrāvās no plecu locītavām. Nekavēdamies ne mirkli, zēns no visa spēka ar pēdām atgrūdās no sienas un pašā pē­dējā brīdī izvairījās no bēdneša spīļu un dzeloņu uzbrukuma.

Viņš spēra ar labo kāju, trāpīdams garajam tausteklim ar trīspirkstu spīlēm. Ass krakšķis vēstīja par mazu uzvaru tiesa, priecāties par to nebija laika tagad liāna nesa viņu atpakaļ tieši virsū radījumam un sadursme bija nenovēršama.

Adrenalīnam pulsējot vēnās, Tomass sakļāva potītes un pievilka ceļgalus pie krūtīm. Tiklīdz viņa pēdas atdūrās pret bēdneša ķermeni, pāris centimetrus iegrimstot pretīgajā, recekļainajā masā, viņš sparīgi iztaisnoja reizē abas kājas un atgrūdās no tā, locīdamies kā slieka, lai izvairītos no visap­kārt ņudzošajiem dzeloņiem un adatām. Aizšūpojies pa krei­si prom no briesmoņa, Tomass palaida vaļā rokas un lēca pretī Labirinta sienai, lūkodams notvert citu liānu. Bēdneša negantie taustekļi klabēdami sniedzās nopakaļ, un kāds no tiem dziļi ieskrāpēja zēna mugurā.

Krītot ar ieplestām rokām, Tomass ķēra un grāba, līdz satvē­ra jaunu liānu. Šoreiz viņš nevis cieši sažņaudza to, bet, ignorējot neprātīgo sviloņu, ļāva liānai slīdēt starp plaukstām un nošļūca līdz pašai zemei. Tiklīdz pēdas pieskārās cietajai akmens grīdai, zēns metās skriešus par spīti svina smagumam locekļos.

Aiz muguras atskanēja skaļš būkšķis, kam tūlīt sekoja bēdneša ripošana, klikšķi un švirkstēšana. Tomass neuzdro­šinājās lūkoties atpakaļ, apzinādamies, ka dārga ir katra se­kunde.

Viņš nogriezās ap vienu stūri, tad vēl vienu. Pēdām dunot pret cieto akmens grīdu, Tomass skrēja, ko kājas nes, arvien tālāk un dziļāk Labirintā, vienlaikus cenšoties paturēt prātā veiktos manevrus un uzdrīkstēdamies cerēt, ka izdzīvos tik ilgi, lai šī informācija noderētu vēlāk, meklējot atpakaļceļu uz Klajumu.

Vispirms pa labi, tad pa kreisi. Taisni līdz gara koridora galam, tad atkal pa labi. Pa kreisi. Pa labi. Divreiz pa kreisi. Vēl viens garš koridors. Pakaļdzīšanās skaņas neatkāpās un neapklusa, taču Tomasam bija izdevies nedaudz atrauties no sekotāja.

Viņš skrēja neapstādamies, aizvien tālāk un dziļāk. Sirds krūtīs joņoja kā neprātīga. Raujot plaušās skābekli ar garām, sēcošām ieelpām, Tomass zināja, ka ilgi tā turpināt vairs ne­spēs. Viņam ienāca prātā, ka vieglāk būtu uzreiz pagriezties un stāties pretī bēdnesim, lai tam visam ātrāk pienāktu gals.

Nogriezies ap nākamo stūri, Tomass strauji nobremzē­ja, ieraudzījis priekšā pavērušos skatu. Smagi elsodams, viņš stāvēja un nespēja noticēt savām acīm.

Gaiteņa galā viņu gaidīja vēl trīs bēdneši.

Pamanījuši Tomasu, tie iedūcās, sakustināja taustekļus un sāka ripot uz zēna pusi.