Labirinta gūstā

22. NODAĻA

i

Pagāja pusstunda.

Ne Tomass, ne Minjo nebija pakustējušies ne par sprīdi.

Tomass beidzot bija pārstājis raudāt. Gribot vai negribot viņu sāka uztraukt, ko par to padomās Minjo, vai stāstīs ci­tiem un sauks viņu par ņuņņu. Tikko pārdzīvotais bija atņē­mis viņam pēdējās paškontroles spējas: Tomass zināja, ka nenovaldītu asaras, pat ja censtos. Par spīti atmiņas zudumam viņš nešaubījās, ka nupat aizvadījis vistraumējošāko nakti savā mūžā. Ari sūrstošās plaukstas un visaptverošais nespēks pašsajūtu neuzlaboja.

Viņš vēlreiz aizrāpoja līdz Kraujas malai un palūkojās pāri, cerot saskatīt ko vairāk nu jau strauji austošā rīta gais­mā. Debesis no tumši violetām pakāpeniski pārvērtās spilgti zilās, pamali oranžos toņos iekrāsoja saule, kurai drīzumā bija jāparādās virs nenosakāmā tālumā vīdošā apvāršņa.

Tomass palūkojās lejup un redzēja, ka zemāk Labirinta sienas pāriet stāvā akmens nogāzē, kas turpinās tālu jo tālu uz leju. Pat austošās dienas gaisma nelīdzēja saskatīt, kur tā beidzas. Izskatījās, ka Labirints uzbūvēts uz kādas milzīgas konstrukcijas un atrodas vairāku kilometru augstumā virs zemes.

Bet tas taču nav iespējams, viņš nodomāja. Tā noteikti ir ilūzija.

Tomass atgūlās uz muguras un sāpēs ievaidējās. Smeldza vietas un muskuļi, par kuru eksistenci līdz šim viņš nemaz nebija nojautis. Vismaz drīz atvērsies vārti un viņi varēs at­griezties Klajumā. Tomass palūkojās uz Minjo, kurš sēdēja, atspiedies ar muguru pret koridora sienu. Es brīnos, ka mēs

vēl esam dzīvi, viņš teica.

7 >

Minjo neko neatbildēja, tikai pamāja, sejā nepakustoties ne vaibstam.

- Vai to vēl ir daudz? Vai mēs nogalinājām visus?

Minjo pasmīnēja. Nesaprotu, kā, bet mēs izturējām

līdz saullēktam. Citādi agrāk vai vēlāk būtu klāt vēl vesela varza. Zēns stenot un vaikstoties nomainīja pozu. Man pašam tam grūti noticēt. Nopietni. Līdz šim nevienam tas nav izdevies.

Tomass saprata, ka viņam nāktos lepoties, justies kā va­ronim. Tā vietā viņu pārņēma tikai nogurums un atvieglo­jums. Ko mēs darījām citādāk?

- Nezinu. Nav viegli pavaicāt mironim, kur tieši viņš kļū­dījies.

Tomasam joprojām nedeva mieru doma par to, ka bēdnešu dusmu kaucieni apklusa, tiklīdz tie pārvēlās Kraujas malai, turklāt viņš nebija redzējis nevienu no tiem krītam bezdibenī. Kaut kas tajā šķita ļoti aizdomīgs. Tev arī likās, ka pēc kritiena tie pazuda tukšā gaisā?

- Jā, tas gan ir traki. Dažiem no Klajuma bija teorija, ka arī citas lietas te pazūd bez pēdām, bet mēs pierādījām, ka tā nav taisnība. Skaties.

Minjo pacēla no grīdas akmeni un aizsvieda pāri Kraujas malai. Tomass ar acīm sekoja tā kritienam. Akmens attālinā­jās, kļūstot aizvien mazāks un mazāks, līdz pazuda pavisam. Viņš paskatījās uz Minjo. Kā tad tas pierāda, ka viņiem nav taisnība?

Minjo paraustīja plecus. Nu, akmens taču neizgaisa, vai

ne?

- Bet kas, tavuprāt, ar tiem notiek? Tomass nojauta, ka atbilde uz šo jautājumu slēpj kaut ko nozīmīgu.

Minjo vēlreiz paraustīja plecus. Nezinu, varbūt kāda burvestība. Man pārāk stipri sāp galva, lai tagad par to do­mātu.

Pēkšņi visas domas par Krauju pazuda kā nebijušas. To­mass atcerējās par Albiju.

- Mums jādodas atpakaļ, zēns, saņēmis spēkus, piecē­lās kājās. Jādabū Albijs lejā no sienas.

Pamanījis apjukumu Minjo sejā, Tomass īsumā izstāstīja, ko bija paveicis ar efeju liānām.

- Viņš noteikti jau būs miris. Minjo sadrūmis nodūra acis.

Tomass atteicās tam ticēt. Kā tu to vari zināt? Ejam. Viņš pieklibodams sāka soļot atpakaļ uz Klajuma pusi.

Jo līdz šim neviens vēl nav izdziv… Minjo apklusa.

Tomass nojauta viņa domu gājienu. Tāpēc, ka visus, kurus atradāt vēlāk, bēdneši jau bija nogalinājuši. Albiju taču tikai sadzēla, vai ne?

Minjo piecēlās un gurdā soli sekoja Tomasam. Es ne­zinu. Liekas, ka agrāk nekas tāds vēl nav gadījies. Tos, kuri izdzīvoja, sadzēla dienas laikā. Viņi visi uzreiz saņēma seru­mu un izcieta Pārvēršanu. Pa nakti laukā palikušo līķus mēs uzgājām tikai pēc tam reizēm pat pēc vairākām dienām, ja vispār. Bēdneši bija tos piebeiguši, un, tici man, tu negribētu uzzināt, kā.

Tomass noskurinājās. Pēc tā, ko nupat piedzīvojām, man šķiet, ka es varu iztēloties.

Minjo pacēla acis. Viņa sejā bija manāms pārsteigums. Klau, bet tev varētu būt taisnība! Iespējams, ka mēs esam kļūdījušies vismaz es ceru, ka esam. Neviens no sadzelta­jiem, kas netika atpakaļ līdz saulrietam, neizdzīvoja, tāpēc mēs automātiski pieņēmām, ka tad jau ir par vēlu un ari se­rums vairs nevar līdzēt.

Izskatījās, ka šī doma uzmundrināja skrējēju. Zēni no­griezās ap vēl vienu stūri, Minjo pielika soli un pārņēma va­dību. Tomass sekoja uzraugam pa pēdām un ar nelielu iz­brīnu konstatēja, ka arī pats tīri labi izjūt virzienu, bieži vien tiecoties uz pareizo pusi, vēl pirms Minjo bija izdarījis izvēli.

- Labi, bet kas tas par serumu? Tomass vaicāja. Esmu par to dzirdējis jau vairākas reizes. Kur jūs to dabūjat?

- Tas ir tas, pēc kā izklausās, švali. Serums. Bēdu serums.

Tomass samocīti iesmējās. Un man jau sāka likties, ka

zinu visu par šo stulbo vietu! Bet kāpēc to tā sauc? Un kāpēc bēdneši ir bēdneši?

- Es nezinu, kurš izdomāja vārdus, bet serumu mums sūta Radītāji vismaz tā mēs viņus saucam, Minjo skaid­roja, turpinot ceļu cauri neskaitāmajiem Labirinta līkločiem; nu jau viņi soļoja blakus. To katru nedēļu piegādā Kastē kopā ar citām mantām. Tas vienmēr tur ir bijis zāles, pret­inde vai kaut kas tāds, jau iepildīts šļircē un sagatavots injek­cijai. Minjo ar roku attēloja adatas ieduršanu vēnā. Iešauj to draņķi tādam, ko sadzēlis bēdnesis, un viņš izveseļosies. Protams, nāksies izciest Pārvēršanu un tas nav nekas patī­kams -, bet mirt arī nemirs.

Viena vai divas minūtes pagāja klusumā, Tomasam ap­domājot jauniegūto informāciju. Zēni nogriezās vēl pāris rei­zes. Viņš domāja par Pārvēršanu un ko tā nozīmē. Tad nez kāpēc atcerējās meiteni.

- Bet tas ir dīvaini, Minjo beidzot pārtrauca klusumu. Mēs nekad par to neesam runājuši. Ja Albijs vēl ir dzīvs, nav pamata domāt, ka serums nevarētu viņu glābt. Mēs kaut kā bijām iestāstījuši sev, ka, tikko kā vārti aizveras, ārā palikuša­jiem vairs nav nekādu izredžu izdzīvot. Es gribu to karāšanās triku redzēt pats savām acīm. Man liekas, ka tu mani āzē.

Zēni turpināja iet. Minjo oma bija manāmi uzlabojusies, bet Tomasu vēl aizvien grauza kāda doma. Viņš centās to aiz­dzīt, bet tā nedeva mieru.

- Ja nu Albiju atradis cits bēdnesis pēc tam kad aizvili­nāju to pirmo, kas dzinās man pakaļ?

Minjo pavērās viņā ar neizteiksmīgu skatienu.

- Es tikai gribēju teikt pasteigsimies, Tomass piebil­da, klusībā cerot, ka visi viņa pūliņi glābt Albiju nebūs izrā­dījušies veltīgi.

Zēni centās iet ātrāk, bet nogurums neļāva ilgi uzturēt uzņemto tempu; par spīti satraukumam jau drīz viņi atkal bija pārgājuši uz lēniem soļiem. Pēc kārtējā pagrieziena To­masa sirds pēkšņi salēcās, tālumā pamanot kustību. Viņš at­viegloti uzelpoja, kad pazina Ņūtu un vairākus klajumniekus pulcējamies pie Rietumu vārtiem, kuri jau bija atvērušies un slējās augstu virs to galvām. Viņi bija atgriezušies.

Pamanījis zēnus, Ņūts pieklibodams steidzās tiem pretī. Kur jūs bijāt? viņš izklausījās gandrīz dusmīgs. Kas no­tika? Kā, pie velna…

- Pēc tam pastāstīsim, Tomass viņu pārtrauca, vis­pirms mums jāglābj Albijs.

- Ko tas nozīmē? Ņūts nobālēja. Vai tad viņš vēl ir dzīvs?

- Paskaties pats. Tomass pagriezās pa labi, atgāza galvu un ar acīm sameklēja vietu, kur bija pametis Albiju karāja­mies aiz rokām un kājām iesietu efejās. Klusēdams viņš pa­rādīja ar pirkstu augšup. Bija jārēķinās ar ļaunāko. Vadonis vēl aizvien atradās vietā, kur Tomass bija to atstājis, taču ne kustējās, ne izrādīja kādas citas dzīvības pazīmes.

Ņūts beidzot pamanīja liānās iekārto Albiju un pārsteigts pagriezās pret Tomasu. Vieglo izbrīnu viņa sejā bija nomai­nījis šoks.

- Tu saki, ka viņš… ir dzīvs?

Lūdzu, esi, Tomass nodomāja.

- Nezinu. Bija, kad es viņu tur atstāju.

- Kad tu viņu tur atstāji? Ņūts nogrozīja galvu. Labi, tagad abi divi mudīgi velcieties iekšā un pa taisno pie medbrāļiem uz pārbaudi. Jūs izskatāties drausmīgi. Kad viņi tiks ar jums galā un būsiet atpūtušies, es gaidīšu izsmeļošu atskaiti.

Tomass negribēja nekur iet, iekams nebija pārliecinājies, ka ar Albiju viss ir kārtībā, un jau pavēra muti, lai protestētu, bet Minjo sagrāba viņu aiz rokas un aizvilka sev līdzi uz Kla­juma pusi. Mums vajag miegu. Un daudz plāksteru. Nāc.

Tomass zināja, ka Minjo ir taisnība. Viņš padevās un, uz­metis pēdējo skatienu Albijam, sekoja skrējējam laukā un projām no Labirinta.

Tomasam šķita, ka ceļš no vārtiem līdz Mājoklim turpi­nās veselu mūžību; zēnus no abām pusēm ielenca klajumnieki un blenza uz viņiem mēmā apbrīnā tā, it kā uzlūkotu divus spokus, kas atgriezušies no aizkapa pasaules. Tomass saprata, ka viņi paveikuši kaut ko vēl nebijušu, bet pārmērīgā uzmanība viņu mulsināja.

Ieraudzījis Galliju, kurš gabaliņu priekšā stāvēja sakrusto­tām rokām un glūnēja uz viņu, Tomass gandrīz apstājās, bet tad saņēmās un gāja tālāk. Tas prasīja ārkārtīgu gribasspēku, bet viņš ielūkojās savam nelabvēlim tieši acīs un turpināja ceļu, ne mirkli nenovērsdams skatienu. Kad starp viņiem bija atlicis mazāk par diviem metriem, Gallijs neizturēja un nodūra acis.

Tomasam tas tik ļoti patika, ka viņš gandrīz sajutās neēr­ti. Gandrīz.

Nākamās piecas minūtes pagāja kā miglā. Medbrāļi ie­veda viņus Mājoklī, augšup pa kāpnēm, garām puspavērtām durvīm, aiz kurām kāds baroja komā guļošo meiteni, To­mass uzreiz sajuta neticami spēcīgu vēlmi aplūkot viņu, vis­maz apjautāties par viņas veselību, tad tālāk uz viņu pašu istabām un gultām, kur zēni tika paēdināti, padzirdīti un pārsieti. Sāpēja.

Visbeidzot Tomasu atstāja vienu.

Galvai atdusoties uz mīkstākā pēļa, kādu viņš spēja at­cerēties, un pamazām ļaujoties miegam, Tomasu joprojām nodarbināja divas domas. Pirmā par savādo uzrakstu uz spiegvaboles muguras. Vārds VELNS atkal un atkal atgriezās viņa apziņā.

Otrā doma bija par meiteni.

Vairākas stundas vēlāk tikpat labi tās varēja būt die­nas Tomasu no miega uzpurināja Čaks. Pavēris acis un ti­kai pēc neilga brīža ar pūlēm atguvis sajēgu, viņš novaidējās. Ļauj taču man gulēt, švali.

- Es iedomājos, ka tu gribēsi to zināt.

Tomass izberzēja acis un nožāvājās. Ko? viņš vaicāja, palūkojies uz Čaku un samulsis, ieraugot platu smaidu žeņķa sejā.

- Albijs ir dzīvs, tas atbildēja. Viss kārtībā. Serums iedarbojās.

Tomasa miegainumu acumirklī nomainīja dziļš atvieglo­jums. Neticami, bet viņš vēl spēja no sirds priecāties. Taču Čaka nākamie vārdi lika noskaņojumam nedaudz mainīties.

- Viņam nupat sākās Pārvēršana.

Gluži kā apstiprinājums zēna teiktajam no tālākās gaite­ņa istabas atskanēja asinis stindzinošs kliedziens.