Labirinta gūstā

13. nodaĻa

i

Izdzirdējis Minjo pieminam bēdnesi, Tomass saausījās. Doma par nešpetno radījumu bija biedējoša, bet viņu vairāk izbrīnīja, ka tā līķa atrašana ir kaut kas īpašs. Vai tiešām ag­rāk nekas tāds nebija atgadījies?

Albijs stāvēja ar tādu izteiksmi sejā, it kā pēkšņi būtu uzzinājis, ka viņam pieauguši spārni un devuši spēju lidot. Nav īstais laiks jokiem, viņš teica.

- Skaidrs, ka nav, Minjo atbildēja. Es arī tavā vietā nekam tādam neticētu. Bet es runāju nopietni atradu vienu no tiem pretekļiem nosprāgušu. Lielu, treknu un beigtu.

Acīmredzot tas tiešām notiek pirmoreiz, Tomass nosprieda.

- Tu atradi beigtu bēdnesi, Albijs atkārtoja.

- Jā, Albij, Minjo atbildēja ar manāmu aizkaitinājumu balsī. Pāris kilometrus no šejienes, netālu no Kraujas.

Albijs pavērās laukā pa Labirinta vārtiem, tad atkal pie­vērsās Minjo. Nu, un kāpēc nepaņēmi to sev līdzi?

Minjo pa pusei iesmējās, pa pusei iekunkstējās. Vecīt, ko tev Cepetis piebēris brokastīm? Tas monstrs taču sver vismaz kādu pustonnu. Turklāt es neskartos tam klāt, pat ja man apsolītu brīvbiļeti prom no šīs vietas.

- Kā tas izskatījās? Albijs turpināja izvaicāšanu. Vai durkļi bija ķermeņa ārpusē vai ievilkti? Tas nemaz nekustē­jās? Āda bija mitra vai sausa?

Tomass vai sprāga pušu no ziņkāres. Durkļi? Mitra āda? Ko tas viss nozīmē? Taču viņš pievaldīja mēli, nevēlēdamies lieki atgādināt savu klātbūtni, lai tikai abi vecākie zēni neno­spriestu turpināt sarunu bez viņa.

- Rimsties taču, Minjo pārtrauca Albiju. Tev tas jā­redz pašam. Tas izskatās… dīvaini.

- Dīvaini? Albijs pauda neizpratni.

- Vecīt, es esmu noskrējies, izbadējies un pārcepies sau­lē. Bet, ja vēlies tūlīt pat doties tam pakaļ un vilkt šurp, mēs droši vien paspētu vēl pirms vārtu aizvēršanās.

Albijs ielūkojās pulkstenī. Labāk pagaidīt līdz rītdienai.

- Tas ir prātīgākais, ko esi pateicis pēdējās nedēļas lai­kā! Minjo atgrūdās no sienas, uzsita vadonim pa plecu un, viegli pieklibodams, devās Mājokļa virzienā. Izskatījās, ka vi­ņam sāp visas maliņas. Aizejot skrējējs pāri plecam izmeta: Man droši vien būtu jādodas atpakaļ Labirintā, bet pie vel­na. Labāk iešu un ieēdīšu to pretīgo Cepeša sautējumu.

Tomass bija vīlies. Viņš saprata, ka Minjo ir pelnījis atpū­tu un kaut ko uzkost, bet labprāt būtu uzzinājis vairāk.

Albijs negaidīti pagriezās pret Tomasu. Ja tu kaut ko zini un nestāsti man…

Tomasu jautājums pārsteidza. Viņam bija apnicis nepār­traukti tikt apvainotam kaut kā zināšanā. Vai tad problēma nebija tieši tā, ka viņš neko nezināja? Zēns cieši ieskatījās Albijam acīs un vienkārši pavaicāja: Par ko jūs mani tā ienīstat?

Albija sejas izteiksme kļuva neaprakstāma tajā sajaucās izbrīns, dusmas un sašutums. Ienīstam? Sasodīts, puis, kopš izrāpies no Kastes, tu neko neesi sapratis! Tam nav nekāda sakara ar naidu vai mīlu, patikšanu vai draudzību. Mums rūp tikai viens izdzīvošana. Beidz tēlot upuri un sāc domāt ar smadzenēm, ja tev tādas ir!

Tomass sajutās kā iepļaukāts. Bet… kāpēc mani visu lai­ku tur aizdomās?

Jo tā nevar būt sakritība, pāli! Vispirms parādies tu, nā­kamajā dienā mēs kā jauniņo dabūjam meiteni ar traku zīmī­ti, Bens tevi sakož, Labirintā vāļājas beigti bēdneši. Te notiek kaut kas savāds, un es nelikšos mierā, kamēr nesapratīšu, kas.

Es neko nezinu, Albij! Es pat nezinu, kur biju pirms trim dienām, kur nu vēl to, kāpēc tas Minjo Labirintā atradis kaut kādu beigtu bēdnesi. Atšujies! Bija patīkami beidzot saviem vārdiem piešķirt asumu.

Albijs paliecās atpakaļ, kādu mirkli vienaldzīgi nolūkojās Tomasā un tad teica: Nomierinies, zaļknābi. Uzvedies kā pieaugušais un sāc domāt ar galvu. Neviens tev neko nepār­met un ne par ko neapsūdz. Bet, ja tev izdodas kaut ko atce­rēties, ja kaut kas liekas kaut vai nedaudz pazīstams, nemaz nemēģini noklusēt, skaidrs? Apsoli!

Tikai tad, ja tā būs pilnvērtīga atmiņa, Tomass domāja. Tikai tad, ja gribēšu ar to dalīties. Jā, labi, bet…

- Vienkārši apsoli!

Tomass klusēja. Albija attieksme viņam jau bija līdz kaklam.

- Nu, labi, viņš beidzot piekrita. Apsolu.

Sagaidījis atbildi, Albijs pagriezās un aizgāja, vairs ne­teikdams ne vārda.

Tomass Miroņmeža ārmalā uzmeklēja kādu kuplāku koku, kura lapotne deva pietiekami daudz ēnas. Doma par atgriešanos Asinsnamā pie Vinstona viņam uzdzina šausmas; bija pusdien­laiks, un ēdiens nebūtu nācis par ļaunu, bet Tomass nevēlējās atrasties neviena sabiedrībā tik ilgi, cik vien tas bija iespējams. Viņš atspiedās ar muguru pret koka stumbru, cerot uz kādu svaigāku vēsmiņu, taču Klajumā valdīja pilnīgs bezvējš.

Tomasa plakstiņi kļuva aizvien smagāki un gurdenāki, kad viņa mieru iztraucēja Čaks.

- Tomas! Tomas! skriedams viņa virzienā, zeņķis bļāva un manāmi satraukts vēcināja rokas.

Tomass saberzēja acis un novaidējās. Par visu vairāk pa­saulē viņš vēlējās pusstundiņu nosnausties. Tikai tad, kad Čaks, smagi elsodams, jau stāvēja viņa priekšā, Tomass palū­kojās augšup. Kas ir?

Vārdi lēnām vēlās pār Čaka lūpām, zeņķim pūloties atgūt elpu: Bens… Bens… viņš… ir dzīvs.

Tomasa nogurums bija kā ar roku atņemts. Viņš acumir­klī pielēca kājās un ar acīm ieurbās Čakā. Ko?

- Bens… ir dzīvs. Paunotāji aizgāja viņu savākt… bulta nebija skārusi smadzenes… medbrāļi viņu pārsaitēja.

Tomass palūkojās uz mežu, kur vakar bija piedzīvojis sli­mā zēna uzbrukumu. Tu joko. Es pats viņu redzēju… Bens nebija miris? Tomass nezināja, ko jūt vairāk pārsteigumu, atvieglojumu vai bailes no tā, ka viņam uzbruks vēlreiz.

- Es arī, atteica Čaks. Tuptūzī ar milzīgu apsēju pār galvu.

- Tuptūzī? Tomass atkal paskatījās uz Čaku. Kas tas tāds?

- Mūsu cietums, Mājokļa ziemeļu pusē. Čaks pacēla roku tajā virzienā. Benu tur iemeta tik ātri, ka medbrāļiem nācās viņu pārsiet iekšā.

Tomass saberzēja acis. Viņam uzmācās sirdsapziņas pār­metumi par to, ka patiesībā jutis atvieglojumu, domājot, ka Bens ir miris un viņiem vairs nebūs jāsastopas. Un kas ar

vinu notiks tālāk?

>

- Šorīt jau tika sasaukta uzraugu Sapulce. Cik var no­prast, lēmums bijis vienbalsīgs. Laikam Benam nāksies nožē­lot, ka tā bulta tomēr netrāpīja viņam smadzenēs.

Tomass sarauca pieri, Čaka vārdu samulsināts. Ko tu ar to gribi teikt?

- Šovakar viņš tiks izraidīts. Par slepkavības mēģinājumu.

- Izraidīts? Ko tas nozīmē? Tomass vaicāja, lai gan no­jauta, ka nekas labs tas nevarēja būt, ja pat nāvi Caks uzskatī­ja par patīkamāku alternatīvu.

Un tad Tomass ieraudzīja to, kas viņu satrauca, iespē­jams, vairāk par visu pārējo, kas bija redzēts kopš ierašanās Klajumā Čaks neatbildēja: tikai pasmaidīja. Pasmaidīja, par spīti draudīgajai pieskaņai, ar kādu bija pavēstījis jaunumus. Zeņķis pagriezās un aizskrēja tālāk, visticamāk, lai dalītos sa­traucošajās ziņās ar kādu citu.

Tovakar Ņūts un Albijs sapulcināja visus klajumniekus pie Austrumu vārtiem apmēram pusstundu pirms to aiz­vēršanās. Debesīs bija manāmas pirmās mijkrēšļa pazīmes. Skrējēji bija tikko atgriezušies un patvērušies noslēpumai­najā Karšu telpā, aizklaudzinot aiz sevis smagās dzelzs dur­vis; Minjo jau gaidīja viņus iekšā. Albijs mudināja skrējējus pasteigties un nokārtot savas darīšanas divdesmit minūšu laikā.

Tomasam joprojām nedeva mieru savādais smaids, ar kādu Čaks bija paziņojis par Bena izraidīšanu. Viņš gan ne­zināja, ko tieši tas nozīmē, bet, ņemot vērā, ka zēni bija sa­pulcējušies tik tuvu ieejai Labirintā, minējumiem atlika maz vietas. Vai tiešām viņu izdzīs laukā? Tomass prātoja. Vienu pašu pie bēdnešiem?

Pārējie klajumnieki sarunājās savā starpā pieklusinātās balsīs, pāri visiem kā bieza migla gūlās spēcīga, ļaunu vēstoša priekšnojauta. Tomass stāvēja klusēdams ar sakrustotām ro­kām un gaidīja, kas notiks tālāk. Beidzot no bunkura iznāca skrējēji, visi kā viens izskatīdamies noguruši, no saspringtas domāšanas izmocītām sejām. Minjo iznāca pirmais, liekot Tomasam secināt, ka tieši viņš ir skrējēju uzraugs.

- Vediet viņu laukā! Albijs skaļi iesaucās, iztrūcinot To­masu no pārdomām.

Tomasa rokas noslīga gar sāniem, un viņš sāka tramīgi lūkoties apkārt, ar acīm meklēdams Benu un jūtot aizvien pieaugošu nemieru. Diez kā Bens reaģēs, kad ieraudzīs viņu?

Ap tālāko Mājokļa stūri parādījās trīs no plecīgākajiem Kla­juma zēniem, burtiski vilkdami Benu sev līdzi. Viņa drēbes bija skrandās un knapi turējās pie miesas; pusi sejas klāja liels asi­ņains pārsējs. Zēns nepretojās, bet arī atteicās jebkādi piedalīties kustībā, ļaujot kājām ļengani šļūkt pa zemi; Bens izskatījās tikpat nedzīvs kā pēdējoreiz, kad Tomass viņu redzēja. Izņemot vienu.

Viņa acis bija atvērtas, un tajās vīdēja neviltotas šausmas.

- Ņūt, Albijs turpināja daudz klusākā balsī; ja Tomass nestāvētu tikai pāris metru attālumā, viņš to nemaz nedzir­dētu. Atnes mietu!

Ņūts pamāja un aizsteidzās uz nelielu šķūnīti, kurā glabā­jās Dārziem paredzētie darbarīki; izskatījās, ka viņš jau bija gaidījis Albija pavēli.

Tomass atkal pievērsa uzmanību Benam un sargiem. Bā­lais nožēlojamā paskata zēns vēl aizvien neizrādīja nekādu pretestību, ļaujot vilkt sevi pāri pagalma putekļainajam ak­mens klājumam. Sasnieguši pūli, sargi ar varu uzrāva viņu kājās un nostādīja Albija priekšā. Bens stāvēja nekustēda­mies, nokāris galvu, zemē nodurtām acīm.

Tu pats esi pie visa vainīgs, Ben, sacīja Albijs un palū­kojās uz to pusi, kur bija devies Ņūts.

Tomass sekoja viņa skatienam un ieraudzīja Ņūtu iznā­kam pa šķībajām šķūņa durvīm. Viņa rokās bija vairāki gareni alumīnija stieņi, kurus zēns veikli savienoja kopā, lai izveidotu apmēram septiņus metrus garu kārti. Pabeidzis viņš satvēra kārti aiz dīvainas formas veidojuma vienā no tās galiem un sāka vilkt pārējo virzienā. No skrapstoņas, metālam trinoties pret akmens grīdu, Tomasam pār muguru pārskrēja tirpas.

Savādais rituāls uzdzina šausmas gribot vai negribot viņš jutās atbildīgs, pat ja nebija darījis neko, lai izprovocētu Benu. Kā gan tā varēja būt mana vaina? zēns vaicāja pats sev, bet tā ari netika skaidrībā. Taču mokošā vainas sajūta viņu nepameta.

Tikmēr Ņūts bija sasniedzis Albiju un nodeva garo kārti viņa rokās. Tomass beidzot saskatīja savādo veidojumu tās galā tā bija no biezas ādas strēmeles darināta cilpa, piestip­rināta pie kāta ar pamatīgu metāla skavu. Liela aizpogājama sprādze liecināja, ka cilpu var atvērt un aizvērt, un pēkšņi tās nolūks tapa skaidrs.

Tā bija kaklasiksna.