Labirinta gūstā

29. nodaĻa

r

Tomass neapstājās, iekams balss galvā nebija pilnīgi ap­klususi.

Viņš pārsteigts atskārta, ka skrējis jau gandrīz stundu, sienu mestās ēnas stiepās tālu uz austrumiem, tuvojās saul­riets un vārtu aizvēršanās laiks. Bija jādodas atpakaļ. Tomass sāka apzināties, ka spēj nešauboties, bez domāšanas precīzi noteikt debespuses un diennakts laiku tātad saviem in­stinktiem varēja uzticēties.

Bija jādodas atpakaļ.

Bet Tomass nezināja, vai spēs izturēt vēl vienu sastapša­nos ar meiteni, viņas balsi savā galvā un dīvainās lietas, ko tā teica.

Viņam nebija izvēles. Noliegšana neko neatrisinātu. Un, lai cik neizturama un savāda šķita svešās apziņas invāzija viņa domās, tā jebkurā gadījumā bija patīkamāka alternatīva vēl vienam randiņam ar bēdnešiem.

Skrienot atpakaļ uz Klajumu, Tomass uzzināja par sevi daudz jauna. Bēgdams no meitenes balss, viņš, pats to ne­apzinādamies, bija precīzi iegaumējis visu noskrieto ceļu.

Atpakaļceļā jaunieceltais skrējējs ne tikai ne reizi nenomaldījās, bet pat nevilcinājās, izvēloties pareizo virzienu: viņš nogriezās te pa labi, te pa kreisi un viegli pieveica vienu garu koridoru pēc cita pretējā secībā šurpceļam. Tas varēja nozī­mēt tikai vienu.

Minjo bija taisnība. Drīz Tomass būs pats labākais skrējējs.

Vēl viņš uzzināja, ka ir teicamā fiziskā formā, lai gan to pierādīja jau Labirintā pavadītā nakts. Vēl vakardien To­masam sāpēja visas maliņas un zēns tik tikko spēja pakustē­ties. Bet šodien viņš jau bija atguvis spēkus un skrēja gandrīz bez piepūles, kaut arī nebija apstājies gandrīz divas stundas. Nebija jābūt matemātikas ģēnijam, lai, sareizinot aptuveno skriešanas laiku un ātrumu, izrēķinātu, ka, atgriežoties Kla­jumā, viņš būs veicis apmēram pusi maratona distances.

Tikai tagad viņš patiesi aptvēra milzīgos Labirinta apmē­rus. Tā eju kopējais garums noteikti bija mērāms vairākos desmitos kilometru. Turklāt sienas katru nakti pārvietojās. Tomasam beidzot kļuva skaidrs, kāpēc atrast izeju no Labi­rinta ir tik sarežģīts uzdevums. Līdz šim viņš nekādi nebija spējis saprast, kā klajumniekiem tas vēl nav izdevies.

Viņš turpināja skriet pa kreisi, pa labi, taisni uz priekšu, sekodams savam iekšējam kompasam. Ierodoties Klajumā, līdz ikvakara vārtu aizvēršanās brīdim bija atlikušas vien pā­ris minūtes. Pamatīgi noguris, Tomass devās taisnā ceļā uz Miroņmežu, dziļi biežņā, un neapstājās, iekams nebija sa­sniedzis biezo koku puduri, kas auga pašā Klajuma dienvid­rietumu stūrī. Vairāk par visu viņš vēlējās palikt viens.

Šai vēlmei bija lemts piepildīties. Klajumnieku sarunas, aitu blēšana un govju māvieni palika tālu aiz muguras; To­mass sameklēja vietu, kur abas milzīgās sienas sastapās, un nometās stūrī, lai atvilktu elpu. Neviens nerādījās un netrau­cēja viņu. Kad pēc neilga brīža dienvidu siena pārvietojās, aizvērdamās uz nakti, viņš vienkārši paliecās uz priekšu un nogaidīja, kamēr kustība beigsies, tad, ērti atbalstījis muguru mīkstajā efeju pēlī, aizvēra acis un pāris minūtes vēlāk jau bija cieši iemidzis.

Nākamajā rītā kāds saudzīgi uzpurināja viņu augšā.

- Tomas, mosties! Tas bija Čaks; šķita, ka zeņķis spēj viņu atrast jebkurā laikā un vietā.

Tomass ņurdēdams pieslējās sēdus, iztaisnoja muguru un izstaipījās. Viņš ievēroja, ka pa nakti ticis apsegts ar pāris segām, acīmredzot kāds no klajumniekiem tēloja gādīgo

māmiņu.

>

- Cik pulkstenis? Tomass vaicāja.

- Ja nepasteigsies, nokavēsi brokastis. Čaks nepacietīgi paraustīja viņu aiz piedurknes. Celies augšā, un ejam. Tev jā­sāk uzvesties kā normālam cilvēkam, citādi tas labi nebeigsies.

Tomasa apziņā ar joni atgriezās vakardienas notikumi un vēderā viss apgriezās kājām gaisā. Ko viņi ar mani iesāks?

viņš iedomājās, atceroties meitenes savādos vārdus. Viņa tei­ca, ka mēs esam tie, kas nodarījuši to viņiem. Ko gan tas va­rēja nozīmēt?

Tomasu pārņēma nelāgas aizdomas. Ja nu viņš ir garīgi slims? Varbūt Labirintā piedzīvotais atņēmis viņam veselo saprātu? Tā vai citādi, tikai viņš bija dzirdējis balsi savā galvā. Neviens cits nezināja, ko Terēza bija viņam teikusi un kādos nodarījumos apsūdzējusi. Neviens pat nezināja, ka viņa bija atklājusi Tomasam savu vārdu. Neviens, izņemot Ņūtu.

Tomass vēlējās, lai tas tā ari paliek. Situācija jau tāpat bija pietiekami sarežģīta. Tā tikai vēl trūka, lai viņš sāktu stāstīt klajumniekiem par balsīm savā galvā. Vienīgā problēma bija Ņūts. Tomasam nāksies kaut kā pārliecināt uzraugu, ka stress bija ņēmis virsroku pār viņu un pēc kārtīgas izgulēšanās viss ir pārgājis. Es neesmu traks, viņš nodomāja. Protams, ka ne.

Čaks vēroja viņu paceltām uzacīm.

- Piedod. Tomass attapās un piecēlās kājās, cenšoties izturēties tik normāli, cik iespējams. Es aizdomājos. Ejam ēst. Esmu izbadējies.

- Domāts darīts! Čaks braši noteica, uzsitot Tomasam pa muguru.

Pa ceļam uz Mājokli zeņķis vārījās vienā laidā. Tomasam nebija iebildumu Čaka muldēšana bija kļuvusi par vienu no retajām normālajām parādībām viņa dzīvē.

- Vakar vakarā tevi atrada Ņūts un piekodināja vi­siem, lai liek tevi mierā un ļauj izgulēties. Vēl viņš mums paziņoja Padomes pieņemto lēmumu viena diena aiz res­tēm, un tad tu sāksi skrējēju mācību programmu. Daži švaļi kaut ko kurnēja, daži skaļi aplaudēja, bet izskatījās, ka lielā­kajai daļai viss ir pie vienas vietas. Kas attiecas uz mani, es domāju, ka tas ir vienkārši kolosāli! Čaks apstājās, ievilka elpu un turpināja: Pirmajā naktī, kad tu gvelzi, ka būsi skrē­jējs un visu to pārējo klunkšķi, nevarēju vien beigt pie sevis smieties un domāt, ka šim nu gan nāksies smagi aplauzties. Redz, izrādījās, ka man tomēr nebija taisnība!

Taču Tomasam nebija nekādas vēlēšanās par to runāt. Es tikai darīju to, ko manā vietā darītu jebkurš. Nav mana vaina, ka Minjo un Ņūts gribēja, lai es būtu skrējējs.

- Jā, stāsti vien. Nav ko būt tik pieticīgam.

Patiesībā Tomasa prātu nodarbināja pavisam kas cits. Viņš nespēja nedomāt par Terēžu: par meitenes balsi savā galvā un to, ko tā vēstīja.

- Nu, labi, nav jau tā, ka es nemaz nepriecātos. Tomass izmocīja smaidu, lai gan doma, ka pirms tam vesela diena būs jāpavada Tuptūzī vienam, nešķita diez ko vilinoša.

- Redzēsim, ko teiksi, kad būsi noskrējies līdz nelabu­mam. Lai nu kā, ņem vērā, ka vecais Čakijs ar tevi lepojas.

Tomass pasmaidīja par sava drauga entuziasmu. Ja vien tu būtu mana mamma, viņš noņurdēja, dzīve būtu īsta medusmaize. Mamma… viņš aizdomājās. Pasaule uz brī­di satumsa viņš nespēja atcerēties pat savu māti. Tomass aizgaiņāja drūmās domas, pirms tās paspēja viņu sagrābt savā varā.

Tikuši līdz virtuvei, zēni ātri paķēra kaut ko ēdamu un ieņēma divas brīvas vietas pie lielā galda iekšpusē. Katrs ga­rāmejošais klajumnieks uzskatīja par vajadzīgu kārtīgi nopē­tīt Tomasu; daži pat pienāca klāt un apsveica viņu. Ja neskai­ta pāris nenovīdīgus skatienus, lielākā daļa šķita esam viņa pusē. Bet tad Tomass atcerējās Galliju.

- Klau, Čak, notiesājis gabalu omletes, viņš ievaicājās, cenšoties izklausīties pēc iespējas nepiespiestāk. Vai viņiem izdevās atrast Galliju?

- Nē. Es tieši grasījos tev stāstīt kāds esot redzējis viņu ieskrienam Labirintā uzreiz pēc Sapulces pamešanas. Kopš tā brīža nav rādījies.

Tomasam no rokām izkrita dakšiņa. Viņš nezināja, ko bija gaidījis un uz kādu atbildi cerējis, bet šī vēsts viņu pār­steidza. Ko? Nopietni? Viņš ieskrēja Labirintā?

- Jā. Visi tāpat zina, ka Gallijam vakar aizbrauca jumts. Viens švalis pat apgalvoja, ka tu esot ieskrējis Labirintā, lai sameklētu un piebeigtu viņu.

- Grūti noticēt… Tomass teica, blenžot savā šķīvī un cenšoties saprast, kāpēc gan Gallijs būtu darījis ko tādu.

- Neuztraucies, vecais. Gallijs tāpat nevienam šeit nepa­tika, ja neskaita pārīti viņa glumo roklaižu. Tie arī ir tie paši, kas apsūdz tevi.

- Tu saproti, ka viņš, visticamāk, ir miris? Tomasam li­kās dīvaini, ka Čaks runā tā, it kā nebūtu noticis nekas īpašs. Pēc tevis izklausās, ka šis vienkārši devies atvaļinājumā.

Čaks apcerīgi paskatījās uz Tomasu. Es nedomāju, ka viņš ir miris.

- Ko? Kur tad viņš ir? Vai tad mēs ar Minjo neesam vie­nīgie, kam izdevies izdzīvot naktī Labirintā?

- Tieši to jau es saku. Manuprāt, Gallija drauģeļi noslē­puši viņu kaut kur tepat Klajumā. Viņš ir idiots tas tiesa, bet ne jau tik stulbs, lai paliktu laukā pa nakti. Tā kā tu.

Tomass papurināja galvu. Varbūt viņš darīja to tieši tā­pēc. Lai pierādītu, ka neesmu vienīgais, kas to spēj. Tas zellis taču ienīst mani… Tomass saminstinājās. Ienīda.

- Kāda atšķirība? Čaks vienaldzīgi paraustīja plecus, it kā viņi strīdētos par to, ko ēst brokastīs. Ja Gallijs ir miris, jūs dro­ši vien agrāk vai vēlāk viņu atradīsiet. Tas ir, viņa līķi. Ja ne, švalim sagribēsies ēst un viņš izlīdīs uz vakariņām. Man viss viens.

Tomass pacēla savu šķīvi un aiznesa līdz letei. Es vēlos tikai vienu normālu dienu vienu dienu, lai mierīgi atpūstos…

- Tādā gadījumā tava vēlēšanās ir piepildījusies, no aiz­mugures atskanēja kāda balss.

Tomass pagriezās un ieraudzīja Ņūtu, kurš smīnēdams stāvēja virtuves durvīs. Vecākā zēna smaids Tomasam uzreiz lika sajusties labāk tā, it kā pasaulē atkal viss būtu nostājies savās vietās.

Nāc šurp, cietumniek, Ņūts teica. Varēsi veselu die­nu mierīgi atpūsties Tuptūzī. Ejam, Čakijs tev vēlāk atnesīs pusdienas.

Tomass paklausīgi sekoja Ņūtam laukā pa durvīm. Pēk­šņi viena diena cietumā izklausījās pavisam rožaini. Vesela diena sēdēšanai uz vietas un nekā nedarīšanai.

Taču Tomass saprata, ka drīzāk Gallijs atnesīs viņam zie­du pušķi, nekā paies vesela diena, nenotiekot nekam nepa­rastam.