Labirinta gūstā

21. nodaĻa

r

Tomass atskatījās uz savu sākotnējo vajātāju. Bēdnesis bija samazinājis ātrumu, taču turpināja nesteidzīgi tuvoties un, kā zobodamies par viņu, virināja vienu no saviem metāla taustekļiem.

Tas saprot, ka ar mani ir cauri, Tomass nodomāja. Par spīti visiem pūliņiem te nu viņš bija nonācis bēdnešu ie­lenkumā. Tās bija beigas. Pat ne nedēļas tiesa vērā ņemamu atmiņu, un viņa dzīvei pienācis gals.

Satriekts līdz pēdējam, Tomass pieņēma lēmumu. Viņš kritīs cīnoties.

Daudz labprātāk dodot priekšroku vienam triju vietā, Tomass skriešus metās pretim savam līdzšinējam vajātājam. Neglītais radījums sprīdi parāvās atpakaļ un pārtrauca kus­tināt taustekli izskatījās, ka to pārsteigusi negaidītā zēna apņēmība. Šāda saminstināšanās Tomasu tikai iedrošināja viņš sāka kliegt un turpināja skriet tieši virsū mošķim.

Bēdnesis atguvās, durkļi izšāvās no glumās miesas, un tas atsāka ripot uz priekšu, nepārprotami nobriedis frontālai sa­dursmei ar pretinieku. Pēkšņā kustība gandrīz lika Tomasam apstāties, pārgalvīgās drosmes uzplūds acumirklī noplaka kā nebijis, bet viņš turpināja skriet.

Pēdējā brīdī, kad līdz sadursmei bija atlicis mazāk par sekundi un bēdneša durkļi, sari un gļotas jau rēgojās pašā acu priekšā, Tomass strauji nobremzēja un lēca pa labi, pie­zemēdamies garšļaukus pie Labirinta sienas. Briesmonis, nespēdams pretoties inercei, panesās viņam garām un tikai tad apstājās Tomass ievēroja, ka tas sācis pārvietoties daudz ātrāk. Ar metālisku kaucienu bēdnesis apgriezās ap savu asi un gatavojās klupt virsū upurim. Taču nu Tomass vairs nebija ielenkts un negrasījās laist garām radušos izdevību.

Viņš steigšus pietrausās kājās un metās atpakaļ virzienā, no kura bija atskrējis. Vajātāji sekoja cieši aiz muguras nu jau viņam pakaļ dzinās visi četri bēdneši. Tomass skrēja, cik vien spēka, nerēķinādamies ar milzu fizisko pārslodzi, cenz­damies atkratīties no bezcerīgās sajūtas, ka agrāk vai vēlāk viņu tik un tā panāks. Tas bija tikai laika jautājums.

Pēc trešā pagrieziena viņu pēkšņi sagrāba spēcīgu roku pāris un ierāva blakus ejā. Tomasa sirds gandrīz izlēca pa muti, viņš izmisīgi pūlējās atbrīvoties no tvēriena un rimās tikai tad, kad pazina Minjo.

- Ko tu…

- Aizveries un seko man! Minjo uzkliedza Tomasam, velkot sev līdzi, pirms tas bija paspējis atgūt līdzsvaru.

Domāt nebija laika; Tomass skriešus sekoja Minjo, kurš traucās tālāk no gaiteņa uz gaiteni, nogriezdamies te pa labi, te pa kreisi. Šķita, ka viņš precīzi zina, ko dara un kurp jā­skrien, ne reizi neapstājoties un nevilcinoties, lai apdomātu nākamo soli.

Pēc kārtējā pagrieziena Minjo centās ierunāties.

Es redzēju… tavu gājienu… pirms brīža… man radās doma… mums jāiztur… vēl nedaudz… viņš izdvesa starp sa­raustītām ieelpām.

Tomass netērēja spēku jautājumiem; viņš tik tikko spē­ja turēties līdzi Minjo. Nemaz nebija jāatskatās, lai saprastu, ka bēdneši tuvojas satraucošā ātrumā. Sāpēja visas maliņas, kājas lūgtin lūdzās apstāties, taču Tomass nepadevās un tur­pināja skriet, cerēdams, ka viņa sirds to izturēs.

Pēc dažiem pagriezieniem Tomass ieraudzīja kaut ko tādu, ko viņa prāts atteicās saprast. Tas šķita… nepareizi. Blā­vā gaisma, ko izstaroja viņu vajātāji, padarīja anomāliju vēl uzkrītošāku.

Gaiteņa galā nebija vēl viena akmens siena.

Gaiteņa galā nebija nekā.

Tomass samiedza acis, mēģinādams saprast, kas ir tas, kam viņi tuvojas. Izskatījās, ka efejām klātās sienas abpus viņiem atduras pilnīgā tukšumā. Viņš pamanīja zvaigznes. Skrienot aizvien tuvāk, Tomass saprata, ka acis viņu nemā­na te Labirints beidzās.

Kā tas ir iespējams? viņš brīnījās. Pēc gadiem ilgas meklē­šanas kā mums ar Minjo izdevās tik viegli to atrast?

- Nesapriecājies par agru, gluži kā sadzirdējis viņa do­mas, Minjo ar pūlēm izdvesa.

Pāris metrus pirms gaiteņa beigām skrējējs nobremzēja un izstiepa roku uz sāniem, lai apturētu ari Tomasu. Tomass pārgāja uz soļiem un uzmanīgi pietuvojās vietai, kur Labi­rints pārtapa atklātās debesīs. Bēdnešu trokšņi aiz muguras kļuva aizvien skaļāki, bet viņam tas bija jāredz.

Viņi patiešām bija sasnieguši izeju no Labirinta, bet, kā jau Minjo teica, priecāties te nebija par ko. Lai kur Tomass lūkotos uz augšu, uz leju un uz abām pusēm -, viņš redzēja tikai debesis un lēnām dziestošas zvaigznes. Tas bija savāds un neomulīgs skats, it kā viņš stāvētu pasaules malā. Toma­sam uz mirkli noreiba galva un saļodzījās ceļgali, bet viņš steigšus saņēmās.

Debesīs bija manāmas pirmās rītausmas pazīmes. Pēdē­jās minūtes laikā bija kļuvis ievērojami gaišāks. Tomass skatī­jās ar ieplestu muti, nespēdams noticēt savām acīm. Kā kaut kas tāds ir iespējams? Šķita, kāds ir uzbūvējis Labirintu un atstājis to uz visiem laikiem karāties tukšumā.

- Es nesaprotu… Tomass nočukstēja, nebūdams drošs, vai Minjo maz viņu dzird.

- Uzmanies, skrējējs atbildēja. Nebūsi jau pirmais švalis, kas nokritis no Kraujas. Viņš satvēra Tomasu aiz pleca. Tu neesi kaut ko aizmirsis? Minjo pamāja ar galvu Labirinta virzienā.

Krauja. Tomass jau iepriekš bija dzirdējis šo vārdu, bet nespēja atcerēties, kur un kad. Plašais debesjums virs gal­vas un bezdibenis zem kājām bija burtiski nohipnotizējuši, apstulbinājuši viņu. Zēns piespieda sevi atgriezties realitātē un atskatījās uz bēdnešiem, kas strauji tuvojās. Tagad tie bija vairs tikai pārdesmit metru attālumā un, izkārtojušies kolon­nā, ripoja viņiem virsū neticamā ātrumā.

Pēkšņi Tomasa galvā viss nostājās savās vietās, un Minjo pat nebija jāpaskaidro, kas darāms.

- Tie mošķi ir neganti, Minjo ierunājās, bet stulbi bez gala. Stāvi man blakus, ar seju pret…

- Sapratu, Tomass viņu pārtrauca. Esmu gatavs.

Zēni nostājās plecu pie pleca pašā koridora vidū ar seju

pret bēdnešiem. Viņu papēži atradās tikai pāris sprīžus no Kraujas malas, tālāk aiz muguras pletās vienīgi tukšums.

Tagad viņiem neatlika nekas cits kā vien paļauties uz savu drosmi un veiklību.

- Mums jārīkojas vienlaicīgi! Minjo iesaucās, balsij gandrīz noslāpstot apdullinošajā troksnī, ko radīja durkļu un taustekļu graboņa pret akmeni. Pēc manas komandas!

Bija grūti saprast, kāpēc bēdneši uzbruka kolonnā. Iespē­jams, Labirints bija pārāk šaurs, lai slepkavnieciskie mehā­nismi spētu bez grūtībām pārvietoties blakus. Cits aiz cita tie ripoja aizvien tuvāk pa akmens gaiteni, klikšķēdami un vaidēdami, gatavi ietriekties gaidošajos zēnos. Nu jau no bēdnešiem viņus šķīra mazāk par desmit metriem. Līdz sa­dursmei bija atlikušas tikai dažas sekundes.

- Uzmanību, Minjo lēnām novilka caur zobiem. Ga­tavību…

Katra sekundes simtdaļa Tomasam bija gatavās mocības. Viņš vēlējās tikai vienu aizvērt acis un vairs nekad mūžā neredzēt nevienu bēdnesi.

- Tagad! iekliedzās Minjo.

Brīdī, kad pirmā uzbrucēja izstieptais tausteklis jau snie­dzās pēc zēniem, Minjo un Tomass lēca pretējos virzienos, katrs uz sev tuvākās gaiteņa sienas pusi. Šī taktika jau iepriekš Tomasam bija palīdzējusi izvairīties no bēdneša uzbruku­ma, un, spriežot pēc griezīgā kauciena, kas sekoja, arī šoreiz manevrs bija veiksmīgs. Nepaspēdams apstāties, briesmonis pārvēlās Kraujas malai un pazuda tukšumā. Dīvainā kārtā tā kaujas sauciens nevis turpinājās, pakāpeniski izgaisdams tā­lumā, bet strauji aprāvās pavisam īsu mirkli pēc kritiena.

Tomass piezemējās blakus sienai un apgriezās tieši lai­kā, lai paspētu ieraudzīt arī otru bēdnesi pārveļamies pāri Kraujas malai. Trešais uzbrucējs iegrūda grīdā atskabargainu taustekli un centās nobremzēt, bet kustības inerce bija pārāk liela. Nervus kutinošā čirkstoņa, asmeņiem skrāpējot akmeni, lika matiem uz Tomasa pakauša sacelties stāvus, bet mirkli vēlāk arī šis bēdnesis ievēlās bezdibenī. Gluži tāpat kā pirmie divi, tas apklusa uzreiz pēc pazušanas no redzesloka, tā, it kā nevis kristu, bet izgaistu nebūtībā.

Ceturtais un pēdējais uzbrucējs paspēja apstāties laikus. Ar durkli un dzeloni ieurbies akmenī, tas grīļojās uz pašas Kraujas malas.

Tomass instinktīvi saprata, kas jādara. Viņš saskatījās ar Minjo, pamāja ar galvu un pielēca stāvus. Abi zēni reizē me­tās virsū bēdnesim un palēcienā taranēja to ar kājām, ielīkda­mi spērienā visu atlikušo spēku un aizraidot briesmoni pretī iznīcībai.

Tomass steigšus aizrāpoja līdz bezdibeņa malai un pabā­za tai pāri galvu, cerot vēl saskatīt krītošos bēdnešus. Dīvai­ni, taču no tiem vairs nebija ne miņas. Zemāk pletās vienīgi mēms tukšums.

Viņa prāts nebija spējīgs aptvert ne to, kas atradās aiz Labirinta robežām, ne to, kur pazuduši briesmīgie radījumi. Ķermeni pameta pēdējās spēka paliekas, Tomass saritinājās čokurā uz grīdas un beidzot ļāvās asarām.