Labirinta gūstā

5. NODAĻA

t

Viņi nonāca Mājokļa tā Čaks bija nodēvējis ērmīgo koka un logu veidojumu aizmugurē, tumšā ailā starp ēku un maslvo akmens mūri.

- Kur mēs ejam? Tomass vaicāja, vēl aizvien smago sienu aizvēršanās iespaida varā, nespēdams nokratīt apjuku­mu un bailes, domās vēl un vēl atgriezdamies pie Labirinta… Kaut kā tas bija jāpārtrauc, lai nesajuktu prātā. Ja tu gribēji skūpstu pirms miega, nemaz neceri, viņš mēģināja pajokot, lai atjaunotu kaut cik normālu pašsajūtu.

- Turi muti un neatpaliec, Čaks nekavējās ar atbildi.

Tomass smagi nopūtās, paraustīja plecus un sekoja jau­nākajam zeņķim. Abi lavījās gar mājas aizmuguri, līdz sa­sniedza mazu noputējušu logu, kas meta blāvu gaismas kūli uz efejām klāto akmens sienu tam pretī. Tomass dzirdēja, ka aiz tā kāds kustas.

- Tualete, Čaks čukstēja.

- Nu un? Tomass sajutās neomulīgi.

- Man patīk izspēlēt vienu joku. Laba izklaide pirms gu­lētiešanas.

- Kādu joku? Tomass nojauta, ka Čaks perina kaut ko nelāgu. Varbūt man…

- Aizveries un skaties. Čaks klusām uztrausās uz lielas koka kastes, kas atradās tieši zem loga. Viņš stāvēja, saliecies tā, lai galva atrastos tieši zem rūts un aiz tās esošais nevarētu viņu saredzēt. Tad Čaks pastiepa roku un viegli pieklauvēja pie stikla.

- Kaut kāds stulbums, Tomass nočukstēja. Tas bija pats nepiemērotākais bridis, lai kādu izjokotu tur iekšā varēja būt Ņūts vai Albijs. Klau, es negribu iekulties nepatikšanās. Es tikai nupat šeit ierados…

Čaks ar roku aizspieda muti, lai apvaldītu smieklus. Ne­likdamies ne zinis par Tomasu, viņš pieklauvēja vēlreiz.

Vispirms gaismu aizsedza ēna, tad logs atvērās. Tomass palēca malā un pieplaka ēkas sienai, cik tuvu vien varēja, nespēdams noticēt, ka bez savas piekrišanas ievilināts kāda izāzēšanā. Ierobežotais skata leņķis zēnus pasargāja, bet viņš zināja: ja tas, kurš atradās tualetē, izbāztu pa logu galvu, vi­ņus abus pamanītu.

- Kas tur ir? iebļāvās zēns tualetē, un Tomasam teju vai aizcirtās elpa. Viņš uzreiz pazina čerkstošās, dusmu pilnās balss īpašnieku tas bija neviens cits kā Gallijs.

Piepeši Čaks bez brīdinājuma pašāva galvu augšup un no visa spēka iebrēcās. Skaļš kritiena troksnis iekšpusē liecināja, ka joks ir izdevies, bet tam sekojošā lamuvārdu tirāde ka Gallijs nebūt nav par to sajūsmā. Tomasam vienlaikus uzbru­ka šausmas un neizprotams kauns.

- Es tevi nositīšu, smurguli! Gallijs auroja, bet Čaks jau bija nolēcis no kastes un pa galvu, pa kaklu dieba uz Klajuma pusi. Tomass sastinga, dzirdot Galliju atveram iekšdurvis un izskrienam no tualetes.

Beidzot attapies, viņš metās pa pēdām savam jaunajam un pagaidām vienīgajam draugam. Tomass tik tikko bija sa­sniedzis Mājokļa stūri, kad pa durvīm iznesās nikni rēcošs Gallijs, atgādinādams savvaļā palaistu satracinātu zvēru.

Viņš nekavējoties norādīja ar pirkstu uz Tomasu. Nāc šurp! Gallijs iebļāvās.

Tomasam dūša saskrēja papēžos. Viss liecināja, ka viņš tūdaļ saņems dūri sejā. Tas nebiju es, goda vārds, Tomass teica, bet, nomērījis satrakojušos zēnu ar acīm, saprata, ka galu galā varbūt nevajadzētu pārlieku baidīties. Gallijs nemaz neizskatījās tik spēcīgs ja tas būtu nepieciešams, Tomass, visticamāk, varētu viņu uzveikt.

- Nebiji? Gallijs nosprauslojās un lēnām sāka slāt uz Tomasa pusi, apstādamies viņam tieši priekšā. Tad kā tu zini, ka bija kāds, kas tu nebiji?

Tomass neatbildēja. Bez šaubām, viņš jutās neērti, bet vairs ne tuvu tik nobijies kā pirms brīža.

- Par ko tu mani uzskati, zaļknābi? Gallijs nospļāvās. Es taču redzēju Čaka resno mūli tajā logā. Viņš vēlreiz izstiepa pirkstu, šoreiz notēmējis tieši Tomasam krūtīs. Bet iesaku tev labi ātri izlemt, kas būs tavi draugi un kas ienaid­nieki, dzirdi? Vēl viens šitāds gājiens vienalga, vai tā būs tava puņķainā ideja vai ne un līs asinis. Saprati, jauniņais?

Pirms Tomass paspēja atbildēt, Gallijs jau bija uzgriezis viņam muguru.

Tomass tikai vēlējās, lai šis mirklis ātrāk būtu garām. Piedod, viņš nomurmināja, pats saviebdamies no tā, cik neveikli tas izklausījās.

- Es tevi atceros, Gallijs neatskatoties piebilda. Es redzēju tevi Pārvēršanas laikā un nelikšos mierā, līdz neno­skaidrošu, kas tu esi.

Tomass noskatījās, kā Gallijs ieiet atpakaļ Mājoklī. Neko daudz viņš neatcerējās, bet bija pārliecināts, ka vēl nekad mūžā neviens viņam nav tik ļoti nepaticis. Tomass pat bija pārsteigts par to, cik ļoti ienīda šo tipu patiešām, no visas sirds ienīda.

Viņš pagriezās un ieraudzīja Čaku, kurš stāvēja blakus, veroties zemē, acīmredzami nokaunējies.

- Liels paldies tev, draudziņ.

- Piedod. Ja es zinātu, ka tur ir Gallijs, nemūžam to ne­darītu, zvēru.

Tomass negaidīti iesmējās. Vēl pirms stundas viņam bija licies, ka vairs nekad nedzirdēs šādu skaņu nākam no savas mutes.

Čaks ieskatījās Tomasam acīs un lēnām atplauka neveik' lā smaidā. Kas ir?

Tomass papurināja galvu. Neatvainojies. Tas… švalis to bija pelnījis, un es pat nezinu, ko nozīmē švalis. Pēkšņi viņš sajutās daudz labāk.

Pāris stundas vēlāk Tomass gulēja mīkstā guļammaisā blakus Čakam zālienā netālu no Dārziem. Tur atradās plašs mauriņš, kuru viņš pirms tam nebija pamanījis; diezgan dau­dzi Klajuma zēni to bija izvēlējušies par savu nakšņošanas vie­tu. Tomasam tas šķita dīvaini, bet acīmredzot Mājoklī visiem nepietika vietas. Vismaz laiks bija silts un patīkams. Tas lika vi­ņam kārtējo reizi aizdomāties par to, kur viņi ir. Lai kā Tomass pūlētos, viņš nespēja atcerēties nevienas ģeogrāfiskas vietas nosaukumu ne valstis, ne valdniekus, ne to, kā pasaule bija iekārtota. Šķita, ka arī nevienam no Klajuma iemītniekiem nav šādu zināšanu, bet, ja ir, tad viņi tās prasmīgi slēpj.

Tomass ilgu laiku gulēja, klusēdams, vērdamies zvaigznēs un klausīdamies pāri Klajumam klīstošo sarunu murdoņā. Miegs šķita neaizsniedzami tālu, un viņš nespēja aizdzīt no­mācošo izmisumu un bezcerību. Īslaicīgais prieks par Čaka izspēlēto joku ar Galliju jau sen bija izplēnējis. Šī bija viena savāda un bezgalīga diena.

Tas viss bija tik… dīvaini. Tomass atcerējās neskaitāmus sadzīviskus sīkumus ēdienus, drēbes, mācības, spēles un vispārīgus pasaules darbības principus. Bet kaut kādā ne­izskaidrojamā veidā jebkura detaļa, ar kuras palīdzību viņš varētu pabeigt ainu un radīt pilnvērtīgu atmiņu, bija izdzēs­ta. Tas bija kā skatīties uz gleznu cauri pusmetram duļķaina ūdens. Viņu apņēma nebeidzamas skumjas.

Nu ko, zaļknābi, būsi izturējis savu Pirmo Dienu, Čaks pārtrauca viņa domas.

- Ar mokām. Ne tagad, Čak, viņam gribējās teikt. Man nav noskaņojuma.

Zeņķis pieslējās pusguļus uz elkoņa un paskatījās uz To­masu. Nākamajās dienās tu uzzināsi daudz jauna, pama­zām sāksi pierast. Sarunāts, švali?

- Nu, sarunāts… švali, laikam jau. No kurienes jums visi šie jocīgie vārdi un izteicieni? It kā te mītošie pusaudži būtu paņēmuši kādu svešu valodu un sajaukuši to ar savu.

Čaks ar smagu būkšķi atkrita atpakaļ uz muguras. Es nezinu. Esmu te tikai vienu mēnesi, atceries?

Tomass pie sevis prātoja, vai Čaks zina vairāk nekā stāsta. Viņš bija īpatnējs zellis jocīgs un šķietami nekaitīgs, bet kā gan to droši varēja zināt? Patiesībā jau Čaks bija tikpat noslē­pumains kā viss pārējais Klajumā.

Pāris minūtes vēlāk Tomass beidzot sajuta garās dienas noguruma sekas un viņa apziņai pārslīdēja svina smagā mie­ga ēna. Bet tad, it kā smadzenēs būtu ielauzusies sveša roka un atstājusi tur kaut ko, prātā pēkšņi uzradās kāda doma. Tāda, kuru viņš negaidīja un kuras izcelsme Tomasam bija sveša.

Piepeši Klajums, tā sienas, Labirints tas viss sāka šķist… pazīstams. Pat mājīgs. Zēna krūtīs ieplūda nomierinošs sil­tums, un pirmo reizi kopš ierašanās viņš vairs nejutās tā, it kā būtu nokļuvis ļaunākajā vietā pasaulē. Tomass sastinga, plaši iepleta acis un neviļus aizturēja elpu. Kas tikko notika? viņš brīnījās. Kas mainījās? Dīvainā kārtā doma, ka viss kaut kā nokārtosies, zēnu darīja nemierīgu.

īsti nezinot, kā, Tomass pēkšņi saprata, kas viņam jādara. Atklāsmei līdzīgā sajūta bija savāda sveša un pazīstama rei­zē. Taču šķita, ka tā ir… pareiza.

- Es gribu būt viens no tiem, kuri dodas laukā, viņš skaļi teica, nezinot, vai Čaks vēl ir nomodā. Labirintā.

- Kas? atskanēja Čaka balss. Tomass tajā saklausīja aiz­kaitinājuma noti.

- Skrējējs, Tomass atbildēja, vēlēdamies, kaut zinātu, no kurienes nāk šī doma. Lai ko viņi tur darītu, es arī gribu piedalīties.

- Tu pats nesaproti, ko runā, Čaks norūca un uzgrieza viņam muguru. Guli.

Lai gan Tomass patiešām nesaprata, par ko runāja, viņu pār­ņēma spēcīga pārliecība par tikko teikto. Es gribu būt skrējējs.

Čaks atkal pagriezās un paslējās uz elkoņa. Šito spožo domu vari atmest uzreiz.

Tomasu izbrīnīja žeņķa reakcija, bet viņš nepiekāpās. Nemēģini mani at…

- Tomas. Jauniņais. Mans jaunais draugs… Aizmirsti par to.

- Rīt pateikšu Albijam. Skrējēji… Tomass domāja. Es pat nezinu, ko tie dara. Vai esmu pavisam sajucis prātā?

Čaks iesmējās un atgūlās. Tu esi gatavais klunkšķis. Ej gulēt.

Bet Tomass nelikās mierā. Kaut kas tur ārā man šķiet pazīstams…

- Ej… taču… vienreiz… gulēt.

Un tad pēkšņi viņš saprata! Likās, ka beidzot savās vie­tās nostājušies daži no trūkstošajiem mozaīkas fragmentiem. Tomasam nebija ne jausmas, kā attēls izskatītos salikts pilnī­bā, bet viņam teju vai šķita, ka nākamos vārdus izrunā kāds cits: Čak, es… man liekas, ka esmu te bijis jau agrāk.

Tomass dzirdēja, kā viņa jaunais biedrs pieceļas sēdus un ievelk elpu. Bet pats pagriezās uz sāniem un nolēma vairs neko neteikt, nobažījies, ka aizbaidīs negaidīti parādījušos drosmi un zaudēs svaigi iegūto mieru, kas nu pildīja viņa sirdi.

Miegs pienāca daudz ātrāk, nekā viņš bija cerējis.