Labirinta gūstā

17. nodaĻa

t

Pirmajā mirklī Tomasam šķita, ka pasaule ir apstājusies. Dārdam, ar kuru aizvērās vārti, sekoja nāves klusums it kā debesis būtu pārklājis tumsas plīvurs un pat saule paslēpu­sies no Labirintā uzglūnošajām briesmām. Krēslā gigantiskās sienas atgādināja pārdabiska izmēra kapakmeņus nezālēm aizaugušā milžu kapsētā. Tomass atspiedās ar muguru pret raupjo akmeni, nespēdams noticēt tam, ko nupat izdarījis.

Šausmās par iespējamām sekām.

Albija sāpju kliedziens lika viņam atgriezties realitātē; netālu smagi iestenējās Minjo. Tomass atgrūdās no sienas un metās pie abiem klajumniekiem.

Minjo bija atguvis spēkus un nostājies uz kājām, bet iz­skatījās briesmīgi pat mijkrēšļa trūcīgajā apgaismojumā nosvīdis, netīrs, viscaur noskrāpējies. Zemē gulošais Albijs bija daudz sliktākā stāvoklī drēbes skrandās, rokas vienās brūcēs un nobrāzumos. Tomass nodrebēja. Vai tiešām Albijam uzbrucis bēdnesis?

Zaļknābi, sacīja Minjo. Ja tu domā, ka tas, ko pavei­ci, ir kaut kas izcili drosmīgs, tu smagi maldies. Tu esi pats stulbākais stulbenis visā stulbajā pasaulē. Vari droši atvadī­ties no savas dzīvības. Tāpat kā mēs.

Tomass pietvīka. Viņš bija gaidījis kaut nedaudz atzinī­bas. Es taču nevarēju tā vienkārši stāvēt un neko nedarīt!

- Un kāds mums no tevis te labums? Atradies varonis! Minjo nosprauslājās. Man jau vienalga. Pats vainīgs, ka pār­kāpi galveno Klajuma noteikumu. Kāda man vairs gar to daļa?

- Nav par ko! Es tikai vēlējos palīdzēt. Tomasam gribē­jās iespert viņam pa seju.

Minjo rūgti iesmējās un nometās ceļos blakus Albijam. Tomass palūkojās tuvāk uz bezsamaņā saļimušo zēnu un ti­kai tad saprata, cik bēdīgs ir viņa stāvoklis. Izskatījās, ka Albijs ir tikai par mata tiesu no nāves. Vadoņa ierasti tumšā āda strauji zaudēja krāsu, elpošana bija kļuvusi ātra un sekla.

Tomasu pārņēma izmisums. Kas notika? viņš vaicāja, cenzdamies savaldīt dusmas.

- Es negribu par to runāt, atbildēja Minjo, pārbaudot Albija pulsu un pieliekot ausi krūtīm, lai saklausītu elpošanu. Teiksim tā bēdneši tīri labi māk izlikties par beigtiem.

Šī atziņa Tomasu pārsteidza nesagatavotu. Tad viņu… sakoda? Vai sadzēla, kā jūs sakāt? Un tagad ar viņu notiek Pārvēršana?

- Tu vēl neko nesaproti, Minjo vienkārši atteica.

Tomasam gribējās kliegt. Viņš pats labi zināja, ka neko

nesaprot, tieši tāpēc jau arī jautāja.

- Vai viņš mirs? Tomass piespieda sevi uzdot vēl vienu jautājumu, nošausminoties, cik tukši un bezcerīgi tas izklausījās.

- Ņemot vērā, ka nepaspējām atgriezties pirms saulrieta, visticamāk. Varbūt jau pēc stundas būs miris es nezinu, cik drīz tas notiek, ja sadzeltais nedabū serumu. Protams, mēs arī mirsim, tāpēc par viņu vien vari īpaši nepārdzīvot. Tieši tā, jau pavisam drīz mēs visi trīs būsim beigti un pagalam. Minjo balss skanēja tik lietišķi, ka Tomasam bija grūti uzreiz aptvert teiktā nozīmi.

Bet pamazām viņš sāka apzināties situācijas drūmās per­spektīvas, un zēna kuņģī viss sagriezās šķērsām. Kā? Mēs patiešām mirsim? viņš vaicāja, atsakoties tam ticēt. Tu gribi teikt, ka mums nav nekādu izredžu?

- Ne mazāko.

Tomasu sāka kaitināt Minjo negatīvā attieksme. Nu, beidz! Jābūt taču kaut kādai izejai. Ar cik bēdnešiem mums būs darīšana? Viņš bažīgi palūkojās dziļāk Labirintā vedo­šajā koridorā, it kā gaidīdams, ka briesmoņi parādīsies tūlīt, sava vārda skaņas piesaukti.

- Es nezinu.

Tomasam prātā iešāvās doma, kas deva pēkšņu cerību. Bet… kā tad bija ar Benu? Un Galliju, un visiem pārējiem sadzeltajiem, kas izdzīvojuši?

Minjo paskatījās uz Tomasu ar tādu izteiksmi, kas nepār­protami liecināja, ka viņš uzskata: zēns ir vēl neaptēstāks par govs klunkšķi. Tu nedzirdēji, ko es teicu? Viņi visi paspēja tikt atpakaļ pirms saulrieta, pāli, laikus atgriezās Klajumā un dabūja serumu. Visi.

Tomasu ieintriģēja atkārtoti pieminētais serums, bet vi­ņam bija pārāk daudz citu jautājumu, kas tobrīd šķita svarī­gāki. Es domāju, ka bēdneši parādās tikai naktīs.

- Tītars arī domā, švali! Tie vienmēr parādās naktīs. Tas nenozīmē, ka tie nekad neparādās dienas laikā.

Tomass atteicās ļauties Minjo pesimismam nedrīkstēja nolaist rokas un samierināties ar nāves neizbēgamību. Vai agrāk kāds ir palicis ārā pa nakti un izdzīvojis?

- Nekad.

Tomass sarauca pieri. Viņam bija jāatrod kaut vismazā­kais cerības stariņš. Cik daudzi jau ir gājuši bojā?

Minjo nekustīgi blenza grīdā, atbalstījis elkoni pret celi. Viņš bija acīmredzami pārpūlējies un izskatījās kā transā. Vismaz divpadsmit. Vai tad tu Miroņmežā neesi bijis?

- Esmu. Tad, lūk, kāds bija viņu nāves cēlonis, Tomass nodomāja.

- Nu, tur ir tikai tie, kurus mēs atradām. Vairākus pa­zudušos tā arī neuzgājām. Minjo vāri pamāja uz Klajuma pusi. Ne velti tā sasodītā kapsēta atrodas vistālākajā meža stūrī. Katru dienu staigāt garām savu mirušo draugu līķiem būtu pārāk demoralizējoši.

Minjo piecēlās, satvēra Albija rokas un pamāja ar galvu uz kājām. Ķeries klāt. Aiznesīsim līdz vārtiem, lai vismaz viens no mums rīt nav ilgi jāmeklē.

Tomass nespēja noticēt, cik bezcerīgs izklausījās Minjo ierosinājums. Kā tas var būt?! griežoties ap savu asi un jūtot, ka tūlīt sajuks prātā, viņš uzkliedza sienām.

- Beidz pinkšķēt! Vajadzēja klausīt noteikumiem un pa­likt iekšā. Nāc šurp un ņem viņu aiz kājām.

Saviebies no aizvien spēcīgākajiem krampjiem pakrūtē, Tomass pienāca klāt un paklausīgi satvēra Albiju aiz kājām. Divatā viņi te nesa, te vilka gandrīz nedzīvo vadoņa ķerme­ni pārdesmit metrus līdz vertikālajai vārtu plaisai, kur Minjo atstutēja to pret sienu pussēdus pozā. Albija krūtis smagi ci­lājās, plaušām cīnoties par katru elpas vilcienu, bet ādu klāja sviedri un izskatījās, ka ilgi viņš vairs nebūs dzīvotājs.

- Kur tieši viņam iekoda? Tomass vaicāja. Vai to var redzēt?

- Bēdneši nekož, sasodīts! Tie iedur. Un, nē, to nevar re­dzēt. Ļoti iespējams, ka viņš sadzelts vismaz desmit vietās.

- Minjo sakrustoja rokas un atspiedās ar muguru pret sienu.

Nez kāpēc vārds iedur Tomasam izklausījās daudz ļau­nāks par iekož. Iedur? Kā tas notiek?

- Vecīt, kad tev pašam iedurs, tad tu sapratīsi.

- Kāpēc tad tie neiedūra tev? Tomass norādīja uz skrē­jēja rokām un kājām.

- Varbūt iedūra. Minjo palūkojās uz savām plaukstām.

- Varbūt es kuru katru brīdi sabrukšu.

- Vai tie… Tomass iesāka, bet nezināja, kā pabeigt. Viņš nevarēja saprast, vai Minjo joko vai runā nopietni.

- Nebija nekādu to tikai tas viens, kuru mēs noturējām par mirušu. Tas satrakojās, iedzēla Albijam un aizmuka. Minjo palūkojās uz Labirintu, kurā bija jau gandrīz tik tumšs kā naktī. Bet es nešaubos, ka tas maita atgriezīsies kopā ar veselu baru citu, lai piebeigtu mūs ar savām adatām.

- Adatām? Jo vairāk Tomass uzzināja, jo lielākas šaus­mas tas viņam uzdzina.

>

- Jā, adatām. Minjo sīkāk nepaskaidroja un, spriežot pēc sejas izteiksmes, negrasījās to darīt.

Tomass palūkojās uz milzīgajām sienām, kuras blīvā slānī klāja resnas efeju liānas. Tuvojošos briesmu ietekmē viņa sma­dzenes beidzot bija pārslēgušās izdzīvošanas režīmā. Vai mēs nevaram pa tām uzrāpties? Viņš paskatījās uz Minjo, kurš turpināja klusēt. Pa liānām? Vai jūs esat mēģinājuši…

Minjo aizkaitināti nopūtās. Goda vārds, zaļknābi, tu droši vien uzskati mūs par pilnīgiem idiotiem. Tev tiešām liekas, ka mums nekad nav ienākusi prātā ģeniālā doma uz­kāpt pa sienām?

Pirmoreiz Tomasā dusmas ņēma virsroku pār bailēm. Es tikai cenšos risināt situāciju. Tu varētu beigt piesieties katram vārdam un runāt ar mani normāli.

Minjo strauji pielēca pie Tomasa un sagrāba viņu aiz krekla. Tu neko nesaproti, pāli! Tu ne velna nezini un tikai padari visu ļaunāku, lolojot veltas cerības. Mēs esam paga­lam! Tikpat kā miruši, saprati?

Tomass nezināja, ko jūt vairāk dusmas vai žēlumu. Vi­ņaprāt, Minjo pārāk viegli padevās.

Minjo nolaida acis uz savās dūrēs sažņaugto Tomasa kreklu, un skrējēja sejā parādījās kauns. Viņš lēnām palaida zēnu vaļā un atkāpās soli. Tomass dusmīgi nogludināja sa­burzītās drēbes.

Piedod, vecīt, Minjo nočukstēja, tad sakņupa zemē un paslēpa seju sažņaugtajās dūrēs. Man vēl nekad nav bijis tik ļoti bail. Nekad.

Tomasam gribējās kaut ko viņam teikt lai saņemas un uzvedas kā pieaugušais, lai domā, lai pastāsta viņam visu, ko zina. Vismaz kaut ko!

Viņš jau pavēra muti, lai ierunātos, bet tūlīt aizvēra, iz­dzirdējis savādu troksni. Minjo strauji pacēla galvu un ielū­kojās vienā no tumšajiem akmens koridoriem. Tomass sāka elpot straujāk.

No Labirinta dzīlēm nāca klusa, spokaina skaņa. Nepār­traukta dūkoņa, kuru ar pāris sekunžu intervālu papildināja metāliska šķinda, it kā viens pret otru tiktu trīti divu nažu asmeņi. Ar katru mirkli tā kļuva aizvien skaļāka, un tad tai pievienojās dīvaina klikšķēšana. Tomasam tā izklausījās kā garu nagu grabināšanās pret stikla rūti. Tālumā atskanēja dobjš vaids un kaut kas līdzīgs ķēžu žvadzoņai.

Skaņas bija biedējošas, un Tomasu pamazām sāka pa­mest pēdējās drosmes paliekas.

Minjo piecēlās stāvus. Skopajā apgaismojumā viņa seja gandrīz nebija saskatāma, bet Tomasam nebija grūti iztēlo­ties, ka skrējēja acis ir šausmās plaši ieplestas. Mēs nedrīk­stam palikt kopā tā ir mūsu vienīgā iespēja. Galvenais, visu laiku kusties! Nepaliec uz vietas!

To pateicis, Minjo pagriezās un metās prom. Viņš pazuda vienā mirklī, Labirinta un tumsas aprīts.