Labirinta gūstā

35. NODAĻA

!

- Tas visu izskaidro, teica Minjo. Tomass stāvēja bla­kus uzraugam Kraujas malā un vērās pelēkajā tukšumā, kas pletās viņu priekšā. Ne pa kreisi, ne pa labi, ne augšā, ne uz leju cik tālu vien acis sniedzās, nekur nekas nebija redzams. Nekas, izņemot tukšumu.

- Ko izskaidro? Tomass vaicāja.

- Šī ir jau trešā reize, kad mēs to redzam. Kaut kam te ir jābūt.

- Jā. Tomass saprata, ko Minjo ar to domā, bet tik un tā gaidīja paskaidrojumu.

- Arī beigtais bēdnesis, ko toreiz atradu, aizbēga šajā vir­zienā, un pēc tam es vairs neredzēju to atgriežamies Labirin­tā. Un tad vēl tie četri, kurus pārmānījām pāri malai.

- Pārmānījām? Tomass pārvaicāja. Varbūt tā mums

tikai šķita.

>

Minjo domīgi paskatījās uz viņu. Hmm… lai nu kā, ta­gad vēl šis. Viņš parādīja uz bezdibeni. Šaubu nav kaut kādā veidā bēdneši pa šejieni tiek laukā no Labirinta. Izskatās pēc burvestības, bet to pašu var teikt arī par saules pazušanu.

- Ja bēdneši te tiek laukā, Tomass piebilda, turpinot Minjo domu gaitu, tad arī mēs to varam. Viņa sirdī iekvē­lojās cerība.

- Atkal tu ar savām pašnāvnieciskajām tieksmēm! Min­jo iesmējās. Tiešām tā ilgojies apciemot bēdnešus? Ieskriet uz tēju un sviestmaizēm?

Tomass sadrūma. Tev ir kāda labāka doma?

- Tikai mieru, zaļknābi. Visu pēc kārtas. Savāksim ak­meņus un pamēģināsim vispirms kaut ko saprast. Tur jābūt kādai slepenai izejai.

Kopīgiem spēkiem zēni pārmeklēja visus gaiteņa kaktus un maliņas, salasot tik daudz zemē gulošu akmeņu, cik spēja atrast. Viņi papildināja krājumus, ar pirkstiem drupinādami plaisas sienās un metot šķembas uz grīdas. Savākuši vērā ņe­mamu kaudzi, zēni aizstūma to līdz Kraujas malai un apsē­dās, pārkarot kājas pāri malai. Tomass palūkojās lejup, bet redzēja tur tikai pelēku bezgalību.

Minjo izvilka bloknotu un zīmuli un nolika sev blakus uz grīdas. Tā. Galvenais, visu kārtīgi atzīmēt. Bet turi abas acis vaļā un centies visu iegaumēt tāpat, skaidrs? Ja izeju slēpj kāda optiska ilūzija, es negribētu būt pirmā švaļa vietā, kam, lecot tur iekšā, kaut kas samisējas.

- Un pirmajam, protams, būtu jālec skrējēju uzraugam, Tomass mēģināja jokot, lai slēptu savu nemieru. Atrodoties tik tuvu neredzamajai vietai, no kuras katru mīļu brīdi varēja iznirt bēdneši, viņš svīda baiļu sviedrus. Nenāks par ļaunu pirms tam apsiet sev pamatīgu virvi.

Jā. Minjo pacēla no kaudzes akmeni. Labi. Metīsim pēc kārtas. Uz priekšu, tad atpakaļ un tā šķērsām no vienas malas līdz otrai. Ja te ir kāda maģiska izeja, cerams, tā darbo­jas arī ar akmeņiem tiem būtu jāpazūd.

Tomass paņēma akmeni un, rūpīgi notēmējis, aizmeta pa kreisi, tikai soli uz priekšu no vietas, kur gaiteņa siena sa­stapās ar Kraujas malu. Tas krita un krita aizvien tālāk, līdz pagaisa pelēkajā tukšumā.

Tagad bija Minjo kārta. Viņš mērķēja akmeni apmēram pusmetru tālāk par Tomasa sviesto. Arī tas aizlidoja dziļumā. Tomass meta nākamo, vēl pusmetru tālāk. Tad Minjo. Abi akmeņi krita, līdz pazuda no acīm. Viņi turpināja pamīšus mest katru akmeni tālāk par nākamo, līdz bija pārbaudījuši vismaz piecus metrus garu joslu uz priekšu no Kraujas ma­las, tad pārvietoja iedomāto līniju pusmetru pa labi un pēc tāda paša parauga atgriezās atpakaļ.

Visi akmeņi krita. Vēl viena līnija uz priekšu, viena at­pakaļ. Akmeņi turpināja krist. Jau drīz viņi bija pārbaudīju­ši visu kreiso pusi laukumam, kas sākās ar Kraujas malu un beidzās cilvēka vai bēdneša lēcienam sasniedzamā attālu­mā. Ar katru nākamo metienu Tomasa saviļņojums noplaka, līdz pārvērtās milzu sarūgtinājumā.

Gribot vai negribot nācās atzīt, ka ideja bijusi stulba.

Taču nākamais Minjo mestais akmens pazuda.

Tomass tik tikko spēja noticēt savām acīm viņš nekad nebija redzējis neko tamlīdzīgu.

Minjo bija metis lielu no sienas izlauztu šķembu. Tomass to uzmanīgi vēroja, tāpat kā visus līdz šim sviestos akmeņus. Pametusi Minjo plaukstu, atlūza lidoja taisnā līnijā gandrīz pret gaiteņa vidu, tad sāka krist lejup. Un pēkšņi pazuda kā ūdenī iekritusi.

Vienu bridi tā bija redzama, bet nākamo vairs ne.

Tomass uz mirkli zaudēja valodu.

- Mēs jau agrāk esam te metuši visādu drazu, Minjo ierunājās. Kā mēs varējām to neievērot? Pirmo reizi redzu kaut ko pazūdam. Goda vārds.

Tomasa rīkle bija izkaltusi, viņš ieklepojās. Pamēģini vēlreiz. Ja nu mēs abi reizē samirkšķinājām acis?

Minjo aizsvieda vēl vienu akmeni, tēmējot uz to pašu vie­tu. Arī tas pazuda kā nebijis.

- Varbūt agrāk jūs neskatījāties pietiekami uzmanīgi, ieminējās Tomass. Jo liekas taču neiespējami, ka tukšā vietā kaut kas varētu pazust. Reizēm mēs nemaz necenšamies ie­raudzīt to, ko uzskatām par neiespējamu.

Ar pārējiem akmeņiem zēni rūpīgi izzondēja katru sprī­di ap mīklaino vietu. Tomass bija pārsteigts izrādījās, ka laukums, kurā akmeņi pazuda aiz pelēkās miglas sienas, ir mazāks par diviem kvadrātmetriem.

- Nav brīnums, ka mēs to nepamanījām, Minjo teica, drudžaini skicējot savā bloknotā kaut ko līdzīgu kartei. Tas nav diez ko liels.

- Izskatās, ka bēdneši tur knapi var izspraukties cauri. To­mass neatrāva acis no neredzamā četrstūra gaisā, cenzdamies pēc iespējas labāk ielāgot tā izmēru, attālumu, precīzo atrašanās vietu. Pēc izlīšanas viņi droši vien atsperas pret cauruma malu un pāri tukšumam ielec Labirintā. Ja es varu tik tālu aizlēkt, tad bēdnešiem tas noteikti nesagādā nekādas grūtības.

Minjo pabeidza zīmēt un pacēla acis uz īpatnējo vietu. Bet kā tas ir iespējams, vecīt? Uz ko mēs skatāmies?

- Kā jau tu teici, tā nav burvestība. Varbūt kaut kas no tās pašas sērijas kā mūsu jaunās griestu dekorācijas. Kaut kāda optiska ilūzija vai hologramma, aiz kuras noslēpta izeja. Šī vieta ir baigi jocīga. Un sasodīti interesanta, Tomasam nā­cās atzīt. Viņam trakoti kārojās uzzināt, kādi mehānismi un tehnoloģijas to visu darbina.

- Jocīga gan. Ejam. Minjo iestenējās, piecēlās kājās un uzmeta plecos mugursomu. Jāpaspēj izpētīt no Labirinta tik daudz, cik vien iespējams. Pieļauju, ka mainījušās ir ne tikai debesis. Vakarā par šo pastāstīsim Albijam un Ņūtam. Nezinu, kā tas var noderēt, bet vismaz tagad mēs zinām, no kurienes tie draņķi nāk.

- Un kur paliek, Tomass piebilda, uzmetot pēdējo ska­tienu slēptajai ejai. Bēdnešu caurumā.

Jā, varētu to saukt ari tā. Aiziet.

Tomass turpināja sēdēt un blenzt, gaidot, kad Minjo uz­sāks kustību. Bet pagāja vairākas minūtes klusumā, un zēns saprata, ka uzraugs ir tikpat aizgrābts ar jauno atklājumu kā viņš. Beigu beigās, neteikdams ne vārda, Minjo uzgrieza Kraujai muguru. Tomass negribīgi piecēlās un sekoja viņam tumši pelēkā Labirinta dzīlēs.

Todien viņi vairs neatrada neko jaunu tikai tās pašas akmens sienas un vīteņi.

Šoreiz gan liānu griešana, gan pierakstu veikšana bija To­masa ziņā. Iesākumā viņam nebija viegli pamanīt, kas mai­nījies kopš vakardienas, bet Minjo bez domāšanas parādīja, kur un kā sienas ir pārvietojušās. Pēdējā aklā gaiteņa galā, kad bija pienācis laiks griezties atpakaļ, Tomasam uzmācās gandrīz neapvaldāma vēlme atmest visam ar roku un pār­nakšņot turpat, lai redzētu, kas notiks.

Gluži kā nolasījis viņa domas, Minjo satvēra Tomasu aiz pleca. Vēl ne, vecīt. Vēl par agru.

Un tā viņi atgriezās Klajumā.

Tajā valdīja drūma noskaņa nekas pārsteidzošs, ņemot vērā apkārt valdošo pustumsu. Blāvais apgaismojums bija uz mata tāds pats kā no rīta, kad viņi pamodās, un tas viesa To­masā šaubas, ka arī pēc saulrieta kaut kas varētu mainīties.

Pēc ieskriešanas pa Rietumu vārtiem Minjo devās taisnā ceļā uz Karšu telpu. Tomasu tas izbrīnīja. Viņaprāt, zēniem bija pavisam citas prioritātes. Vai mums nevajadzētu pēc iespējas ātrāk pastāstīt Albijam un Ņūtam par Bēdnešu caurumu?

Klau, švali, mēs joprojām esam skrējēji, Minjo atbildēja, un mūsu darba diena vēl nav galā. Tomasam neatlika ne­kas cits kā vien sekot. Sasniedzis betona bunkura dzelzs durvis, uzraugs pagriezās pret viņu un nedaudz pasmaidīja. Bet, jā, pabeigsim, cik ātri varēsim, un uzreiz uzmeklēsim viņus.

Pārējie skrējēji jau bija viņiem priekšā un sēdēja ap galdu, noliekušies pār savu sektoru kartēm. Neviens nebilda ne vār­da, it kā par jaunajām debesīm viss jau būtu izrunāts. Telpā valdošā nomāktība lika Tomasam justies tā, it kā viņš bristu pa duļķainu ūdeni. Taču zēns bija pārāk uzbudināts, lai pie­vērstu uzmanību paša nogurumam, viņš nevarēja vien sa­gaidīt, kā reaģēs Ņūts un Albijs, uzzinot par viņu atklājumu pie Kraujas.

Tomass apsēdās pie galda un sāka zīmēt šodienas kar­ti, vadoties pēc atmiņas un paša veiktajām piezīmēm. Minjo visu laiku skatījās viņam pār plecu un deva vadošus norādī­jumus: Manuprāt, šis gaitenis beidzās te, nevis te… Ievēro proporcijas… Zīmē taisnāk, švali. Tas bija kaitinoši, bet no­derīgi, un jau pēc piecpadsmit minūtēm Tomass varēja lepni uzlūkot gala rezultātu. Izpildījuma ziņā viņa karte ne ar ko neatšķīrās no pārējām līdz šim redzētajām.

- Nav slikti, sacīja Minjo. Zaļknābim, protams.

Uzraugs piecēlās, piegāja pie Pirmā sektora lādes un atvē­ra to. Tomass nometās ceļos tās priekšā, izvilka iepriekšējās dienas karti un pacēla to, turot blakus tikko uzzīmētajai.

- Kas man jāmeklē? viņš vaicāja.

- Likumsakarības. Bet, skatoties tikai uz divu dienu kar­tēm, tu ne velna nepamanīsi. Tad ir jāpēta vairākas nedēļas, jāmeklē līdzības, atšķirības, atkārtojošies raksti viss iespē­jamais, kas mums varētu palīdzēt. Es zinu, ka tur jābūt kādai norādei, bet mēs vēl neesam to atraduši. Kā jau teicu, stulbi.

Tomasa zemapziņā kaut kas sakustējās, līdzīgi kā pirmo­reiz ienākot Karšu telpā. Labirinta sienas, to pārvietošanās, likumsakarības, visas tās taisnās līnijas vai tās varēja norā­dīt uz pavisam cita veida karti? Varbūt tā nemaz nebija kar­te? Tomasam uzmācās spēcīgas aizdomas, ka viņš nesaskata kaut ko acīmredzamu.

Minjo uzsita viņam pa plecu. Ja vēlies, pēc vakariņām vari te atgriezties un studēt tās līdz nelabumam. Bet vispirms mums jāparunā ar Ņūtu un Albiju. Ejam.

Tomass salika kartes atpakaļ lādē un aizvēra vāku. Ne­mierpilnā kņudoņa pakrūtē viņu tracināja. Sienas, līnijas, li­kumsakarības… Atbildei vai vismaz kādai norādei bija jābūt tepat, šajās kartēs. Labi, ejam.

Tikko zēni bija aizvēruši aiz sevis smagās Karšu telpas durvis, pie viņiem pienāca Ņūts un Albijs. Ne viens, ne otrs neizskatījās īpaši priecīgs. Tomasa pacilājums acumirklī pār­vērtās bažās.

- Sveiki, Minjo iesāka. Mēs tieši grasījāmies…

- Nevelc garumā! Albijs rupji pārtrauca viņu. Mums nav tam laika. Kaut ko atradāt? Ko?

No tik nelaipnas sagaidīšanas Minjo nedaudz parāvās at­pakaļ, bet Tomass viņa sejā manīja drīzāk apmulsumu, nevis dusmas vai aizvainojumu. Man arī prieks tevi redzēt. Jā, vispār atradām gan kaut ko.

Dīvaini, bet Albijs izskatījās vīlies. Bļāviens, izskatās, ka šī draņķa vieta tūlīt noies pa burbuli! Vadonis uzmeta niknu skatienu Tomasam, it kā tā būtu vina vaina.

Kas tad šim lēcies? Tomass nodomāja, un viņā ieplūda dusmas. Vai tādēļ viņi visu dienu bija rāvušies vaiga sviedros, lai sagaidītu šādu pateicību?

- Ko tu ar to gribi teikt? Minjo vaicāja. Vai noticis vēl kaut kas?

Ņūts atbildēja Albija vietā, pamājot ar galvu uz Kastes pusi: Šodien tā arī nesagaidījām regulāro piegādi. Divus gadus tā pienākusi reizi nedēļā, vienā un tajā pašā dienā un laikā. Bet ne šodien.

Visi četri paskatījās uz grīdā iemūrētajām dzelzs durvīm. Tomasam likās, ka tām pāri krīt ēna, vēl tumšāka par pelēko gaisu, kas ietina Klajumu.

- Mjā, nu gan mēs esam pakaļā, Minjo nočukstēja. Uz­rauga reakcija lika Tomasam noprast, ka situācija kļuvusi pa­visam nopietna.

- Bez saules gaismas augiem, piebilda Ņūts, bez pie­gādēm no tā sasodītā cauruma jā, es teiktu, ka esam pilnīgā pakaļā.

Albijs tikmēr sakrustotām rokām un sarauktu pieri blen­za uz Kasti, it kā vēlētos to atvērt ar domu spēku. Tomass cerēja, ka vadonis nesāks stāstīt, ko redzējis Pārvēršanas lai­kā, vismaz neko, kas būtu saistīts ar Tomasu. It īpaši tagad.

- Jā, lai nu kā, Minjo turpināja, mēs atklājām kaut ko dīvainu.

Tomass cerēja, ka Albijs un Ņūts uz jaunumiem reaģēs pozitīvi un varbūt pat spēs piedāvāt papildu informāciju, kas izgaismotu kaut daļu neizskaidrojamā.

Ņūts pacēla uzacis. Ko?

Minjo bija nepieciešamas veselas trīs minūtes, lai izskaid­rotu visu, sākot ar bēdneša izsekošanu un beidzot ar akmeņu mešanas eksperimenta rezultātiem.

- Tas droši vien ved… nu… tur, kur bēdneši dzīvo, uz­raugs pabeidza.

- Uz Bēdnešu caurumu, Tomass piemetināja. Pārējie trīs klajumnieki aizkaitināti paskatījās uz zēnu, it kā viņam nebūtu tiesību izteikties. Taču šoreiz tas, ka pret viņu izturas kā pret zaļknābi, Tomasu īpaši nesatrauca.

- Bļāviens, man tas jāredz savām acīm, teica Ņūts un nomurmināja: Grūti noticēt.

Tomass viņu ļoti labi saprata.

- Es nezinu, ko mēs varētu tur darīt, sacīja Minjo. Varbūt uzbūvēt kaut ko priekšā, lai nobloķētu to koridoru.

- Nav jēgas, Ņūts atteica. Tie mošķi prot rāpties pa sie­nām, atceries? Nekas tāds, ko mēs varētu uzbūvēt, neapturētu tos.

Negaidīta rosība pie Mājokļa novērsa viņu uzmanību no sarunas. Pie nama durvīm stāvēja bariņš klajumnieku un centās pārkliegt cits citu. To vidū bija ari Čaks. Ieraudzījis Tomasu un vecākos zēnus, zeņķis satraukts metās pie viņiem. Tomasam atlika tikai minēt, kāds trakums noticis šoreiz.

- Kas par lietu? Ņūts vaicāja.

- Viņa pamodās! Čaks iebļāvās. Meitene pamodās!

Tomasam sažņaudzās kuņģis, un viņš atspiedās pret Kar­šu telpas betona sienu. Meitene… Meitene, kuras balss skanē­ja viņa galvā. Tomasu pārņēma nevaldāma vēlme bēgt, pirms tas bija noticis atkal, pirms tā atkal sāka runāt ar viņu.

Bet bija jau par vēlu.

Tom, es nevienu te nepazīstu. Nāc, palīdzi man! Manas atmiņas dziest… Es aizmirstu visu, izņemot tevi… Man tev tik daudz jāpastāsta! Bet tas viss pazūd…

Tomass nesaprata, kā viņa to spēj, kādā veidā meitenei izdodas iekļūt viņa galvā.

Terēza brīdi klusēja un tad pateica kaut ko nesaprotamu.

Labirints ir kods, Tom. Labirints ir kods.