Labirinta gūstā

15. nodaĻa

r

Jau otro nakti pēc kārtas, ejot gulēt, Tomasam acu priek­šā rādījās un nedeva mieru Bena tēls. Viņš prātoja par to, kā tagad justos, ja starpgadījums ar izraidīto zēnu būtu iz­palicis, un gandrīz spēja pārliecināt sevi, ka jau būtu sa­mierinājies ar savu jauno dzīvi, varbūt pat justu zināmu entuziasmu un dzīvesprieku, turpinot tiekties uz savu mēr­ķi kļūt par skrējēju. Taču dvēseles dziļumos Tomass sapra­ta, ka izraidītais zēns bija tikai viena no viņa daudzajām problēmām.

Nu Bens bija prom uz visiem laikiem, izraidīts pie bēdnešiem, notverts, sadzelts, kritis par upuri negantajiem radī­jumiem un neiedomājamām manipulācijām, kam tie pakļā­va savu medījumu. Lai gan Tomasam netrūka iemeslu ienīst Benu, vairāk par visu viņam tomēr bija viņa žēl.

Bija grūti iztēloties, kas naktī notika Labirintā, bet, sprie­žot pēc Bena pēdējiem mirkļiem paniskās pretošanās, kliegšanas un spļaudīšanās, Tomasam vairs nebija iegansta apšaubīt galveno Klajuma likumu, kas ikvienam, izņemot skrējējus, aizliedza doties Labirintā, un arī tiem tikai dienas laikā. Turklāt Bens jau vienreiz bija sadzelts, tātad droši vien daudz labāk par pārējiem zināja, kas tieši viņu sagaida.

Nabaga zēns, Tomass domāja. Nabaga, nabaga zēns…

Viņš nodrebinājās un pagriezās uz sāniem. Jo vairāk To­mass par to lauzīja galvu, jo apņemšanās kļūt par skrējēju šķita mazāk prātīga doma. Bet neizskaidrojamā kārtā tā viņu vilināja vairāk par visu.

Nākamā diena bija tikko sākusi aust, kad Klajuma rosīgās skaņas uzmodināja Tomasu no visdziļākā miega, kādu viņam bija laimējies baudīt kopš savas ierašanās. Zēns pieslējās sē­dus un berzēja acis, cenšoties aizgaiņāt smago rīta reiboni. Visbeidzot viņš padevās un atkrita atpakaļ guļus, cerēdams,

ka neviens vinu netraucēs. >

Nekā nebija.

Nepagāja ne minūte, kad kāds viņam piesita pie pleca. To­mass atvēra acis un ieraudzīja līdzās Ņūtu, kurš lūkojās lejup uz viņu. Ko tev atkal no manis vajag? Tomass īgni nodomāja.

- Celies augšā, slīmest!

- Jā. Labu rītu tev arī. Cik pulkstenis?

- Jau septiņi, zaļknābi, Ņūts atbildēja ar smīnu. Domāju, ļaušu tev pagulēt ilgāk, ņemot vērā, cik sūri tev klājies līdz šim.

Tomass vēlreiz uztrausās sēdus. Viņš būtu atdevis pusi karaļvalsts par vēl pāris stundiņām miega. Pagulēt ilgāk? Kas jūs esat kaut kādi laucinieki, vai? Interesanti, kā viņš tik daudz zināja par lauku dzīvi? Kārtējo reizi savādais atmi­ņas trūkums samulsināja Tomasu.

- Ē… jā, ja tu par to… Ņūts nometās blakus Tomasam, sakrustoja zem sevis kājas un bridi klusēdams vēroja jaunas darba dienas rīta kņadu Klajumā. Šodien sūtīšu tevi pie rušķiem, zaļknābi. Redzēsim, varbūt tas tev ies pie sirds vai­rāk par mazu cūcēnu slaktēšanu.

- Klau, cik ilgi tu mani turpināsi tā saukt? Tomasam bija apnicis, ka pret viņu izturas kā pret bērnu.

- Kā? Par mazu cūcēnu?

Tomass samocīti iesmējās un papurināja galvu. Nē, par zaļknābi. Es taču vairs neesmu pats jaunākais jauniņais, vai ne? Visjaunākā ir tā meitene komā. Sauciet viņu par zaļknā­bi! Mans vārds ir Tomass. Domas par meiteni atkal ielauzās zēna apziņā, liekot atcerēties savādo saikni, kādu bija izjutis. Tomasu pārņēma negaidītas skumjas, it kā viņam meitenes pietrūktu un viņš ilgotos redzēt to vēlreiz. Kaut kas nesapro­tams, Tomass brīnījās. Es taču pat nezinu, kā viņu sauc.

Ņūts paliecās atpakaļ un pārsteigumā pacēla uzacis. Pa­skat tik, kādam pa nakti izauguši pauti! Kas to būtu domājis!

Tomass ignorēja viņa komentāru. Kas jādara rušķiem?

- Tā mēs saucam tos, kas plēš pakaļas Dārzos rok, kaplē, ravē, stāda un tā tālāk.

- Kurš tur ir uzraugs? Tomass pamāja ar galvu Dārzu virzienā.

- Zārts. Lāga zellis, protams, ja vien tu nemētā gurķi dar­ba laikā. Viņš bija tas milzenis, kurš stāvēja priekšgalā vakar, ja atceries.

Tomass neatbildēja, cerēdams vismaz šodien izvairīties no sarunām par Benu un izraidīšanu. Atmiņas par to raisīja tikai nelabumu un vainas izjūtu, tāpēc viņš centās pēc iespē­jas ātrāk mainīt tematu. Tad kāpēc mani modini tu?

- Kas tad nu? Nepatīk sākt rītu ar manu seju?

- Ne pārāk. Labāk… Tomass nepaspēja pabeigt, kad viņu pārtrauca ikrīta sienu atvēršanās dārdoņa. Viņš palū­kojās Austrumu vārtu virzienā, it kā gaidīdams, ka aiz tiem stāvēs Bens. Tā vietā viņš ieraudzīja Minjo, kurš, slinki izstai­pījies, aizslāja līdz vārtiem un kaut ko pacēla no zemes.

Tas bija izraidāmā mieta priekšējais posms ar ādas ap­kakli. Šķita, ka Minjo atradums neizraisa nekādas emocijas. Viņš pasvieda kaklasiksnu kādam no skrējējiem, kurš aizgāja nolikt to atpakaļ darbarīku šķūnītī pie Dārziem.

Tomass izbrīnīts paraudzījās uz Ņūtu. Viņu pārsteidza Minjo acīmredzamā vienaldzība. Ko tad tas nozīmē?

- Esmu bijis klāt tikai trīs izraidīšanās, Tomij. Visas bija tikpat nepatīkamas kā tā, ko tu redzēji vakar. Un katru reizi, bez izņēmuma, bēdneši atstāj cilpu pie pašām durvīm. Baisi, vai ne?

Tomasam nācās piekrist. Un ko tie dara ar tiem, kurus no­tver? viņš vaicāja, lai gan nebija drošs, ka patiešām vēlas zināt.

Ņūts paraustīja plecus uzspēlētā vienaldzībā, kas nebija diez ko pārliecinoša, izskatījās, ka viņš vienkārši nevēlas par to runāt.

- Labi, tad pastāsti man par skrējējiem, Tomass negaidīti ievaicājās, pārsteidzot pats sevi. Likās, ka vārdus mutē ielicis kāds cits. Viņš tūlīt sajuta neizskaidrojamu vēlmi atvainoties un mainīt tematu, taču neizrādīja to. Pat pēc iepriekšējā vakarā redzētā, pat pēc sastapšanās ar bēdnesi pie loga ziņkāre bija spēcīgāka par bailēm, un viņš īsti nesaprata, kāpēc. Tomass vienkārši zināja, ka viņam ir lemts kļūt par skrējēju.

- Par skrējējiem? Kāpēc? Ņūts izskatījās apjucis.

- Tāpat vien. Interesē.

Ņūts ar aizdomām paskatījās uz Tomasu. Par skrējē­jiem kļūst tikai paši labākie no labākajiem. Citādi nevar. No viņiem ir atkarīgs viss. Viņš pacēla no zemes mazu akmen­tiņu un aizsvieda projām, pavadot to ar vienaldzīgu skatienu.

- Kāpēc tu neesi viens no viņiem?

Ņūta acis strauji atgriezās pie Tomasa. Es biju. Iekams nesavainoju kāju pirms pāris mēnešiem. Tā arī nav līdz ga­lam sadzijusi. Viņš paliecās uz priekšu un pavirši paberzēja labo potīti. Uz mirkli zēna sejā pavīdēja sāpju izteiksme To­masam gan šķita, ka tās cēlonis bija nevis īstas fiziskas sāpes, bet drīzāk atmiņas par tām.

- Kā tu to savainoji? viņš turpināja izjautāšanu, sapratis jo vairāk liks Ņūtam runāt, jo vairāk uzzinās.

- Bēgot no tiem sasodītajiem bēdnešiem, kā tad vēl? Gandrīz notvēra mani. Viņš brīdi klusēja. Bail pat iedo­māties, kā būtu, ja man nāktos pārciest Pārvēršanu.

Pārvēršana. Tomass nojauta, ka šis sarunas pavediens va­rētu viņam sniegt vairāk atbilžu nekā jebkurš cits. Kas tā Pārvēršana īsti ir? Kāpēc to tā sauc? Vai pēc tam visi sajūk prātā tāpat kā Bens un metas kādu nogalināt?

- Bens bija smagākais gadījums līdz šim. Bet vai tad tu negribēji runāt par skrējējiem? Spriežot pēc Ņūta izteik­smes, Pārvēršanas tēma bija izsmelta.

Tas Tomasu darīja tikai ziņkārīgāku, bet viņam nebija ie­bildumu arī atgriezties pie skrējējiem. Labi, es klausos.

- Kā jau teicu, labākie no labākajiem.

- Un kā jūs to noskaidrojat? Pārbaudāt, kuri skrien vis­ātrāk?

Ņūts ar riebumu paskatījās uz Tomasu un novaidējās. Domā taču ar galvu, zaļknābi Tomij, vai kā tevi tur. Tam, cik ātri tu skrien, nav izšķirošas nozīmes. Patiesībā tas nozīmē ļoti maz.

Tomasa interese tikai pieauga. Kā to saprast?

- Sakot labākie no labākajiem, es domāju itin visā. Lai izdzīvotu Labirintā, jābūt gudram, ātram un izturīgam. Jā­prot pieņemt lēmumus, jāzina, cik var atļauties riskēt. Ne­drīkst zaudēt modrību, nedrīkst vilcināties. Ņūts izstiepa kājas un atbalstījās uz rokām. Būt tur ārā ir tīrās šausmas, tici man. Nemaz pēc tā neilgojos.

- Man likās, ka bēdneši parādās tikai naktīs. Pat ja kļūt par skrējēju bija Tomasa aicinājums, viņam nebija ne mazā­kās vēlēšanās sastapties ar kādu no šiem radījumiem.

- Tā ir, parasti.

- Tad kāpēc tur ir tik šausmīgi? Ko vēl viņš nezināja?

Ņūts nopūtās. Spriedze. Stress. Labirints katru dienu ir

citāds. Visu laiku jādomā, jānodarbina iztēle, jāpatur prātā atpakaļceļš un reizē jāmēģina atrast izeju. Jārūpējas par tām sasodītajām kartēm. Pats ļaunākais nepārtraukti jāuztrau­cas, vai paspēsi laikā tikt atpakaļ. Jau tāpat, parastā labirintā būtu gana sarežģīti, bet šis vēl katru nakti mainās. Pāris loģi­kas kļūdas, un atā! tu paliec laukā pie asinskāriem nezvē­riem. Nejēgām un pārgalvjiem tur nav ko meklēt.

Tomass sarauca pieri. Viņš nespēja izskaidrot nepārva­ramo dzinuli sevī, it sevišķi pēc iepriekšējā vakara. Bet viņš joprojām to juta, stiprāk par visu pārējo.

- Kāpēc tas tevi tā interesē? Ņūts jautāja.

Tomass brīdi vilcinājās ar atbildi, prātodams, vai ir vērts izrunāt to skaļi. Es gribu kļūt par skrējēju.

Ņūts pagriezās un ieskatījās viņam acīs.

- Tu vēl neesi te bijis pat nedēļu, švali! Nav tā kā par agru pašnāvnieciskām domām?

- Es nejokoju.

Tomasam pašam bija grūti sevi saprast, bet viņš tiešām nejokoja. Taisnību sakot, vēlme kļūt par skrējēju bija viņa vienīgā motivācija, vienīgais apsvērums, kas palīdzēja samie­rināties ar savu likteni.

Ņūts nenolaida no viņa acis. Es arī ne. Aizmirsti par to. Neviens vēl nav kļuvis par skrējēju pirmajā mēnesī, kur nu vēl nedēļā. Tev sevi ir pamatīgi jāpierāda, pirms tiksi ieteikts uzraugam.

Tomass piecēlās kājās un sāka locīt savu guļammaisu. Ņūt, es runāju nopietni. Es nevaru visu dienu ravēt nezā­les es vienkārši sajukšu prātā. Man nav ne jausmas, ko es darīju, pirms mani iebāza tajā dzelzs kārbā un atsūtīja šurp, bet esmu pārliecināts, ka tas ir tas, kas man šeit jādara jāk­ļūst par skrējēju. Es to varu.

Ņūts turpināja sēdēt, skatīdamies uz Tomasu. Šķiet, vi­ņam nenāca ne prātā piedāvāt savu palīdzību. Neviens ne­saka, ka nevari. Bet tam vēl par agru.

Tomasu pārņēma nepacietība. Bet…

- Uzklausi manu padomu, Tomij. Ja tu sāksi tagad skrai­dīt apkārt, stāstot visiem, cik spējīgs esi, cik piemērots skrē­jējiem un ka parastie darbi nav domāti tev, ātri iegūsi daudz ienaidnieku. Tāpēc silti iesaku pagaidām likties mierā.

Lai nu ko, bet ienaidniekus Tomasam nevajadzēja. Viņš nolēma izmēģināt citu pieeju. Labi, tad es vērsīšos pie Minjo.

- Vēlu veiksmi, prātvēder. Skrējējus ieceļ Sapulcē, un, ja tev liekas, ka es esmu skarbs, tad viņi tev tur vienkārši iesmies sejā.

- Bet jūs nevarat zināt varbūt man patiešām ir dotības! Kāpēc zaudēt laiku, liekot man gaidīt?

Ņūts pielēca kājās un notēmēja ar rādītājpirkstu Toma­sam sejā. Klausies, ko es tev teikšu, zaļknābi! Klausies uz­manīgi un iegaumē labi, jo otrreiz es neatkārtošu, dzirdi?

Pārsteidzošā kārtā Tomass nemaz nejutās tik iebiedēts. Viņš pabolīja acis, tad paklausīgi pamāja ar galvu.

- Izmet no galvas šīs muļķības, pirms par to izdzirdējis kāds cits. Pie mums šeit tā nenotiek. Pie mums viss notiek pēc noteikumiem, jo no tā ir atkarīga izdzīvošana.

Ņūts apklusa, bet Tomass neko neteica, nojaušot, ka lek­cija vēl nav beigusies.

- Kārtība, Ņūts turpināja. Kārtība. Atkārto šo vār­du pie sevis tik ilgi, kamēr būsi iekalis savā klunkšķa pau­ri. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc vēl esam saglabājuši veselo saprātu jo plēšam pakaļas, lai uzturētu kārtību. Arī Benu mēs izlikām aiz durvīm kārtības dēļ nevar taču pieļaut, ka tādi psihopāti kā viņš skraida apkārt, apdraudot citu dzīvī­bu, vai ne? Kārtība. Tā tikai vēl trūka, lai arī tu mēģinātu to izjaukt.

Tomass padevās, sapratis, ka ar ietiepību neko nepanāks. Skaidrs.

Ņūts draudzīgi uzsita viņam pa muguru. Man tev ir piedāvājums.

- Kāds? Tomasā pamodās cerība.

- Tu vairs par to nerunāsi, bet es tevi iekļaušu potenciālo kandidātu sarakstā, tikko būsi parādījis sevi no labākās pu­ses. Taču, ja nenāksi pie prāta un neaizvērsies, pats personīgi parūpēšos, lai tas nekad nenotiktu. Sarunāts?

Tomasam doma par gaidīšanu, nezinot, cik ilgi, nemaz nebija pa prātam. Diezgan draņķīgs piedāvājums.

Ņūts izbrīnā iepleta acis.

- Sarunāts. Tomass beidzot piekrita.

- Ejam. Palūkosim, ko Cepetis mums sagādājis brokastīs. Jācer, ka pēc tam nenāksies vemt.

Torīt Tomass pirmoreiz redzēja arī pašu izslavēto Cepeti, kaut arī tikai no attāluma puisis bija pārāk aizņemts, cen­šoties pabarot veselu armiju izbadējušos klajumnieku. Vi­ņam nevarēja būt vairāk par sešpadsmit gadiem, bet jau auga pieklājīga bārda; apmatojums klāja arī visu pārējo ķermeni un spraucās laukā gar taukaino, ar ēdienu notraipīto drēbju malām. Tomass pie sevis nodomāja, ka cilvēkam, kurš atbild par pārtiku, gan būtu jāizskatās nedaudz higiēniskāk, un no­solījās turpmāk pirms maltītēm pārliecināties, vai ēdienā nav melnu saru.

Viņi ar Ņūtu bija tikko piebiedrojušies Čakam pie ēdam­galda, kad daļa klajumnieku pēkšņi pielēca kājās un aizskrēja Rietumu vārtu virzienā, kaut ko satraukti pārrunādami savā starpā.

- Kas atkal noticis? Tomass vaicāja, pats brīnoties par savu vienaldzību. Negaidīti pavērsieni jau bija kļuvuši par ik­dienišķu parādību Klajumā.

Ņūts tikai paraustīja plecus un pievērsās savai omletei.

- Droši vien pavada Albiju un Minjo. Šie dodas uzmest aci tam beigtajam bēdnesim.

- Klau, ierunājās Čaks; no viņa mutes izlidoja mazs speķa gabaliņš. Man ir viens jautājums šajā sakarā.

- Tiešām, Čakij? Ņūts pārvaicāja ar sarkasmu balsī.

- Un kāds tas būtu?

Šķita, ka Čaks par to domājis īpaši ilgi. Viņi atrada La­birintā beigtu bēdnesi, vai ne?

- Jā, Ņūts atbildēja. Paldies, ka atgādināji.

Zeņķis pāris sekundes izklaidīgi bakstīja galda virsmu ar dakšiņas kātu. Ja tā, tad kas to lopu nogalināja?

Lielisks jautājums, nodomāja Tomass un nepacietīgi gai­dīja Ņūta atbildi. Bet velti viņam acīmredzot nebija ne ma­zākās nojausmas.