i
Tomass noskatījās, kā Albijs atsprādzē siksnu un apliek to Benam ap kaklu. Brīdī, kad ādas cilpa ar skaļu klikšķi aizvērās, notiesātais zēns beidzot pacēla galvu acīs asaras, nopuņķojies… Klajumnieki vēroja notiekošo mēmā klusumā.
Albij, lūdzu, Bens iesmilkstējās drebošā balsī; Tomasam bija grūti noticēt, ka vēl vakar šī nožēlojamā nelaimes čupiņa grasījās pārkost viņam rīkli. Es zvēru, ka negrasījos viņu nogalināt. Pēc Pārvēršanas man galvā viss bija sagājis šķērsām. Es negribēju, es tikai uz mirkli sajuku prātā. Lūdzu, Albij, lūdzu…
Katrs Bena vārds Tomasam bija kā sitiens pakrūtē, vainas izjūta un apjukums pieņēmās spēkā.
Albijs neatbildēja; viņš paraustīja siksnu, lai pārliecinātos, ka tā ir kārtīgi aizsprādzēta un stingri turas pie kāta, tad, apmetis loku Benam, pacēla kārti no zemes un nogāja gar to visā tās garumā, slidinot cauri savai plaukstai. Sasniedzis kārts galu, viņš stingri satvēra to rokās un pagriezās pret pārējiem. Vadoņa acis zvēroja, seja bija dusmās saviebta, krūtis smagi cilājās. Tomasam pēkšņi šķita, ka viņš ir pats ļaunuma iemiesojums.
Ari kārts otrā galā skats nebija no patīkamajiem: Bens, trīcošs un raudošs, raupjā ādas siksna cieši savilkta ap bālo, izstīdzējušo kaklu, piekniedēta garajam alumīnija kātam, kas stiepās no viņa līdz Albijam desmit soļu attālumā. Kārts vidū bija nedaudz ieliekusies, bet tik un tā izskatījās pārsteidzoši izturīga.
Albijs ierunājās skaļā, gandrīz svinīgā balsi, neskatīdamies ne uz vienu atsevišķi, bet vēršoties pie visiem reizē: Būvniek Ben! Tu tiec izraidīts par jauniņā Tomasa slepkavības mēģinājumu. Uzraugi ir runājuši, un viņu lēmums ir nelokāms. Tev nav vietas starp mums. Tu vairs neatgriezīsies Klajumā. Nekad. Sekoja ilga pauze. Uzraugi, ieņemiet savas vietas pie mieta!
Tomasam nepatika tas, ka viņa saistība ar Benu tiek izziņota publiski un liek justies atbildīgam par notiekošo. Kārtējo reizi nokļūstot uzmanības centrā, viņš varēja vienīgi izraisīt papildu aizdomas. Vainas izjūta pārauga dusmās un kaunā. Nu jau vairāk par visu Tomass vēlējās, lai Bens būtu prom un tam ātrāk pienāktu beigas.
Cits pēc cita vairāki zēni atdalījās no pūļa, pienāca klāt garajai kārtij un stingri satvēra to abās rokās, gluži kā gatavodamies virves vilkšanas sacīkstēm. Tur bija gan Ņūts, gan Minjo, apstiprinādams Tomasa aizdomas, ka viņš ir skrējēju uzraugs. Arī Vinstons no Asinsnama nostājās blakus kārtij.
Kad visi desmit uzraugi bija ieņēmuši savas vietas un izretinājušies vienādos attālumos starp Albiju un Benu,
Klajumā iestājās pilnīgs klusums. Vienīgā dzirdamā skaņa bija Bena šņuksti; viņš bez apstājas slaucīja acis un degunu, lūkodamies pa labi un pa kreisi, cik tālu to ļāva ap kaklu savilktā siksna. Taču pagriezt galvu pavisam, lai saskatītu kārti un uzraugus, kuri atradās aiz Bena muguras, nebija iespējams.
Tomasam atkal uzvilnīja citas izjūtas. Ar Benu acīmredzami kaut kas nebija kārtībā. Vai tiešām viņš ir pelnījis šādu likteni? Vai tiešām nekas nav darāms viņa labā? Vai tiešām vainas izjūta turpinās vajāt Tomasu visu atlikušo dzīvi? Pasteidzieties taču! viņš iekšēji kliedza. Kaut nu tas viss ātrāk beigtos!
- Lūdzu! Bens īdēja ar aizvien pieaugošu izmisumu balsī. Llūūūūdzūū! Atbrīvojiet mani! Jūs nedrīkstat tā darīt!
- Aizveries! no aizmugures ieaurojās Albijs.
Bens neklausīja. Viņš turpināja lūgt žēlastību, ar abām rokām iekrampējās ādas cilpā ap savu kaklu un sāka to raustīt. Apturiet viņus! Palīgā! Lūdzu! Bens ar izmisuma pilnām acīm lūkojās uz sanākušajiem, bet visi kā viens novērsās. Tomass ātri paslēpās aiz muguras kādam garākam klajumniekam, lai izvairītos no lūdzošā skatiena. Es vairs nespēju ielūkoties tajās acīs, viņš domāja.
- Ja mēs ļautu tādiem švaļiem kā tu palikt nesodītiem, turpināja Albijs, mēs nebūtu izdzīvojuši tik ilgi. Uzraugi, sagatavojieties!
- Nē, nē, nē, nē, Bens klusu vaimanāja. Es zvēru, es darīšu visu. Tas vairs neatkārtosies. Llllllūūūūūū…
Viņa smeldzīgās gaudas noslāpēja baisais dārds, kas vēstīja par Austrumu vārtu aizvēršanos. Dzirksteles šķīda pret akmeņiem, masīvajai sienai ar pērkonam līdzīgu rīboņu slīdot no labās puses uz kreiso, lai uz nakti nošķirtu Klajumu no Labirinta. Zeme drebēja zem viņu kājām, un Tomass šaubījās, vai vēlas būt par liecinieku tam, kam tūlīt bija jānotiek.
- Uzraugi, aiziet! iesaucās Albijs.
Kad Benu pagrūda uz priekšu, viņa galva strauji parāvās atpakaļ. Uzraugi reizē mērķtiecīgi stūma kārti vārtu virzienā, ārā no Klajuma. No izraidāmā rīkles izlauzās spalgs ķērciens, kas bija vēl skaļāks par šļūcošo sienu dārdu. Bens nokrita uz ceļiem, bet vistuvāk stāvošais uzraugs drukns melnmatains zēns ar nicinājuma pilnu izteiksmi sejā viņu nekavējoties uzrāva atpakaļ kājās.
- Nēēēēēēēēēē! Bens kliedza, siekalām šķīstot. Viņš panikā raustījās uz visām pusēm, ar rokām grābstīja siksnu ap savu kaklu, taču nespēja viens pats pretoties visu uzraugu spēkam un neizbēgami virzījās aizvien tuvāk Klajuma malai, kamēr labā siena tuvojās savam galamērķim. Nēēēē! viņš turpināja kliegt, vēl un vēl.
Bens centās atspiest papēžus pret pirmās Labirinta plāksnes malu, bet tas izdevās tikai uz īsu mirkli, un spēcīgs grūdiens pārsvieda viņu pāri slieksnim. Nu jau Bens bija veselu metru ārpus Klajuma, kur turpināja kārpīties un spārdīties, no visa spēka cenzdamies atbrīvoties no siksnas. Bija atlikušas tikai dažas sekundes, līdz vārti būs aizvērušies.
Ar pēdējiem spēkiem Benam beidzot izdevās izkustināt kaklu cilpā un pagriezties ar seju pret pārējiem klajumniekiem. Tomasam bija grūti noticēt, ka tas, ko viņš uzlūko, ir cilvēks Bena acīs gailēja ārprāts, no mutes šļācās gļotas, kauli un asinsvadi bija nedabiski izspiedušies cauri bālajai ādai. Viņš izskatījās apmēram tā, kā Tomass būtu iztēlojies citplanētieti.
Stāt! iesaucās Albijs.
Tagad Bens sāka kliegt bez pārtraukuma un tik spalgi, ka Tomasam bija jāaizspiež ausis. Tas bija zvērīgs, šaušalīgs brēciens, kas noteikti sarāva zēna balssaites lupatu lēveros. Pašā pēdējā brīdī priekšējais uzraugs kaut kādā veidā atkabināja Benam piestiprināto kārts daļu no pārējā kāta, kas tūlīt tika ierauts atpakaļ Klajumā, atstājot izraidīto zēnu Labirintā. Bena pēdējos kliedzienus apslāpēja dobjais vārtu aizvēršanās dārds.
Tomass aizmiedza acis. Pašam par pārsteigumu pār vaigiem sāka ritēt asaras.