Labirinta gūstā

7. NODAĻA

t

Viņi sāka pie Kastes, kas tobrīd bija aizvērta. Starp re­tiem zāles kušķiem zemes līmenī gulēja divviru dzelzs dur­vis, klātas ar nodilušu, saulē saplaisājušu baltu krāsu. Diena bija kļuvusi ievērojami gaišāka. Tomass pamanīja, ka sienu mestās ēnas stiepās pretējā virzienā nekā vakar. Viņš vēl ar­vien nebija redzējis sauli, bet, spriežot pēc visa, tai kuru katru brīdi vajadzēja parādīties virs austrumu sienas.

- Šī te ir Kaste. Albijs norādīja uz durvīm. Reizi mē­nesī bez izņēmuma mums atsūta vienu jauniņo, tādu kā tevi. Reizi nedēļā mēs saņemam citas mantas drēbes, dar­barīkus, šādu tādu pārtiku. Mums daudz nevajag vairāk vai mazāk varam iztikt ar to, kas ir Klajumā.

Tomass pamāja ar galvu. Viss ķermenis burtiski niezēja no vēlmes uzdot jautājumus. Man vajadzētu ar kaut ko aizlī­mēt muti, viņš nodomāja.

- Mēs ne velna nezinām par Kasti, skaidrs? Albijs turpināja. Ne to, no kurienes tā nāk, ne to, kādā veidā te tiek, ne to, kas par to ir atbildīgs. Švaļi, kas mūs šurp atsūtī­ja, neko nav teikuši. Elektrība mums ir, lielāko daļu pārtikas izaudzējam paši, drēbes mums atsūta un tā tālāk. Reiz mēģi­nājām aizsūtīt vienu padumjāku zaļknābi atpakaļ, bet nekas

nesanāca Kaste nekustējās no vietas, kamēr nebija tukša.

Tomass aizdomājās par to, kas atradās zem durvīm, kad Kastes nebija uz vietas, bet savaldīja mēli. Viņš juta pārāk daudz emociju reizē ziņkāri, nepacietību, izbrīnu, aizkaiti­nājumu; to visu papildināja šausminošās atmiņas par tikša­nos ar bēdnesi rīta agrumā.

Albijs turpināja runāt, pat nepaskatīdamies uz Tomasu. Klajums dalās četros sektoros. Pie katra nākamā vārda viņš pacēla pa vienam pirkstam: Dārzi. Mājoklis. Asinsnams. Miroņmežs. Skaidrs?

Tomass bridi vilcinājās, tad apjucis pamāja.

Albija plakstiņi notrīsēja. Bija skaidri redzams, ka viņam nebūtu grūtību nosaukt simt un vienu citu lietu, ar ko daudz labprātāk šobrīd nodarboties. Vadonis norādīja uz Klajuma ziemeļaustrumu stūri, ko aizņēma garas vagas, dārzeņu do­bes un augļu koki, un turpināja: Tie ir Dārzi tur mēs au­dzējam pārtiku. Ūdens pienāk pa caurulēm no zemes, un tā bijis vienmēr, citādi mēs jau sen būtu nomiruši badā. Te ne­kad nelīst. Nekad. Viņš norādīja uz dienvidaustrumu stūri, kur atradās dzīvnieku aploki un kūts: Asinsnams tur mēs audzējam un slaktējam lopus. Albijs pagriezās pret nožēlo­jamā izskata dzīvojamo ēku: Mājoklis tas stulbais ūķis ir divreiz lielāks nekā tolaik, kad te ieradās pirmie no mums, jo mēs visu laiku kaut ko piebūvējam tam klāt, kad viņi atsūta mums baļķus, dēļus un citu klunkšķi. Nav diez ko glīts, bet

dzīvošanai der. Vairākums no mums tāpat guļ laukā.

Tomasam noreiba galva. Tajā ņudzēja tik daudz jautāju­mu, ka viņš pat nespētu tos ietērpt vārdos.

Albijs norādīja uz dienvidrietumu stūri, kur aiz dažiem sli­mīga izskata kokiem un soliņiem sākās mežs. To mēs saucam par Miroņmežu. Pati kapsēta ir dziļāk kokos, pašā stūrī. Nekā cita tur nav. Tur var iet pasēdēt, atpūsties, nosist laiku un tā tālāk. Vadonis nokremšļojās, dodot zīmi, ka grasās mainīt sarunas tematu. Nākamās divas nedēļas tu strādāsi dažādus darbus visus pēc kārtas, katru dienu pie cita uzrauga, kamēr sapratīsim, kam tu deri vislabāk. Slauķiem, būvniekiem, paunotājiem, rušķiem kaut kas no tā visa tev padosies. Tā vienmēr notiek. Nāc.

Albijs devās Dienvidu vārtu virzienā, tie atradās pa vidu starp Miroņmežu un Asinsnamu. Tomass sekoja, saraucis degunu no pēkšņi uzklupušās atkritumu un kūtsmēslu sma­kas, kas nāca no lopu aplokiem. Miroņmežs? Kam viņiem va­jadzīgi kapi, ja te dzīvo tikai pusaudži? Šī doma viņu satrauca pat vairāk nekā Albija saukto vārdu nezināšana. Piemēram, slauķis vai paunotājs tie neizklausījās diez ko labi. Tomass gandrīz vai neizturēja un pārtrauca Albiju, tomēr laikus sa­valdījās un, sakodis zobus, turpināja klusēt.

Viņš sapīcis pievērsa uzmanību lopu aplokiem Asinsnama teritorijā.

Vairākas govis barojās pie siles, kas bija piekrauta ar zaļ­ganu sienu. Dubļainā bedrē slinki zvilnēja cūkas tikai reta astes kustība šur tur liecināja, ka tās vispār ir dzīvas. Vēl citā aplokā ganījās aitas. Turpat bija arī vistu un tītaru būri. Te­ritorijā rosījās vairāki strādnieki, kas izskatījās tā, it kā visu mūžu būtu dzīvojuši fermā.

Kāpēc es atceros šos dzīvniekus? Tomass brīnījās. Nekas no redzētā nešķita jauns vai interesants viņš zināja, kā tos sauc, no kā tie pārtiek un kā izskatās. Kādēļ viņa atmiņā bija vieta tikai vispārīgajam? Kādēļ ne tam, kur viņš tos redzējis agrāk vai ar ko kopā? Tomasa atmiņas zudums bija sasodīti sarežģīts.

Albijs norādīja uz lielu kūti pašā pagalma stūrī. Sienu ne­tīri rūsganais tonis liecināja, ka tā reiz bijusi sarkanā krāsā. Tur strādā gaļinieki. Nepatīkams darbiņš. Netīrs. Bet, ja tev nav nekas pret asinīm, tu vari būt gaļinieks.

Tomass papurināja galvu. Gaļinieki nepavisam neizklau­sījās vilinoši. Zēni turpināja iet, un viņš pievērsa uzmanību Klajuma otrai pusei vietai, ko Albijs bija nosaucis par Miroņmežu. Jo tālāk viņi gāja, jo koki kļuva resnāki un kup­lāki, auga tuvāk cits citam un izskatījās dzīvīgāki. Par spīti diennakts laikam dziļāk mežā valdīja tumša krēsla. Tomass palūkojās augšup un samiedza acis, pirmoreiz ieraugot sau­li, kas beidzot bija parādījusies virs Klajuma sienām. Tā gan bija savādā krāsā oranžāka nekā parasti Tomass aptvēra, ka tas ir kārtējais piemērs viņa atmiņas zuduma selektīvajam raksturam.

Viņš pievērsa skatienu Miroņmežam, spožajam diskam vēl aizvien peldot acu priekšā. Mirkšķinot plakstiņus, lai no tā atbrīvotos, zēns atkal pamanīja noslēpumainās sarkanās gaismiņas mirguļojam un šaudāmies tumsā starp kokiem. Kas tās tādas? Tomass prātoja, dusmodamies, ka Ņūts viņam nebija atbildējis uz šo jautājumu agrāk. Visa šī noslēpumai­nība bija ļoti kaitinoša.

Albijs apstājās, un Tomass ar izbrīnu pamanīja, ka viņi jau sasnieguši Dienvidu vārtus. Sienas abās izejas pusēs slējās augstu virs zēnu galvām, biezo akmens blāķu pelēkās virsmas bija saplaisājušas un klātas ar efeju liānām. Tomasam šķita, ka viņš nav redzējis neko senāku. Kad viņš atgāza galvu, lai saskatītu, kur sienas beidzas, uztvere sagriezās un uz brīdi viņam likās, ka lūkojas uz leju, nevis augšup. Jaunās mājvie­tas kolosālie izmēri iedvesa viņā dziļu bijību. Tomass nevil­šus paspēra soli atpakaļ un atkal pievērsa uzmanību Albijam, kurš stāvēja, pagriezies pret vārtiem ar muguru.

Te sākas Labirints. Albijs parādīja ar īkšķi pār plecu un ieturēja pauzi. Tomass palūkojās turp, laukā pa plašo at­vērumu sienas vidū, kas kalpoja kā izeja no Klajuma. Stāvie akmens koridori izskatījās tādi paši kā tie, ko viņš jau no rīta bija redzējis aiz loga pie Austrumu vārtiem. Šī doma viņam uzdzina šermuļus, un pēkšņi likās, ka kuru katru brīdi no

stūra izlēks bēdnesis un metīsies viņiem virsū. Tomass in-

>

stinktīvi pakāpās atpakaļ un tūlīt nokaunējās. Nomierinies taču, viņš sarāja sevi.

- Esmu te jau divus gadus, Albijs turpināja. Neviens te nav bijis ilgāk. Tie daži pirms manis jau ir miruši. To­mass manīja, ka viņa acis ieplešas un sirds sāk sisties strau­jāk. Jau divus gadus mēs mēģinām atrast izeju no Labirinta, bet nekādi neizdodas. Nolādētās sienas katru nakti pārvieto­jas, tieši tāpat kā vārti. Sastādīt tādam karti nav viegli. Galī­gi nav. Viņš pameta ar galvu uz betona bunkuru Klajuma vidū, pie kura iepriekšējā vakarā bija pulcējušies skrējēji.

Tomasam atkal iesāpējās galva pārāk daudz informāci­jas vienlaikus. Viņi šeit ir jau divus gadus? Sienas Labirintā pārvietojas? Cik daudzi jau gājuši bojā? Tomass paspēra soli uz priekšu, gribēdams aplūkot Labirintu tuvāk, it kā atbildes uz viņa jautājumiem būtu iegravētas tā sienās.

Albijs pacēla roku pret Tomasa krūtīm un rupji atgrūda viņu atpakaļ. Ārā nav brīv, švali!

Tomasam nācās norīt lepnumu. Kāpēc?

- Tu domā, ka es sūtīju Ņūtu pie tevis naktī tāpat vien? Tas ir Pats Galvenais Noteikums, trakais, vienīgais, kura neievērošana nekad netiek piedota. Nevienam. Nevienam, izņemot skrējējus, nav atļauts pamest Klajumu. Ja pārkāpsi šo noteikumu un tevi nenogalinās bēdneši, tad to izdarīsim mēs, saprati?

Tomass, pie sevis kurnēdams, pamāja, pārliecināts, ka Albijs pārspīlē. Cerot, ka pārspīlē. Jebkurā gadījumā šau­bas par iepriekšējā naktī Čakam teikto bija pilnībā izzudu­šas. Viņam bija jākļūst par skrējēju. Viņš būs skrējējs. Sirds dziļumos Tomass juta, ka tas ir viņa aicinājums doties La­birintā. Par spīti visam, ko jau bija uzzinājis un pats savām acīm redzējis, tā vilinājums bija tikpat spēcīgs kā slāpes vai izsalkums.

Pēkšņi Tomasa uzmanību piesaistīja kustība virs galvas vārtu kreisajā pusē. Viņš satrūkās un paspēja pacelt acis tieši laikā, lai pamanītu gar Labirinta sienu nozibam kaut ko me­tālisku. Vietā, kur tas pazuda, vēl brīdi kustējās efeju lapas.

Tomass parādīja ar pirkstu uz sienu. Kas tas bija? viņš vaicāja, pirms bija paspējis sevi apklusināt.

Albijs pat nepaskatījās uz to pusi. Nekādu jautājumu pirms Ekskursijas beigām, švali. Cik reizes man tev jāsaka? Viņš apklusa, tad smagi nopūtās. Spiegvaboles. Tā Radītāji mūs novēro. Labāk ne…

Viņu pusvārdā negaidīti pārtrauca skaļa trauksmes sirē­na, kas likās nākam no visām pusēm reizē. Tomass aizspieda ausis ar plaukstām un panikā skatījās apkārt. Šķita, ka no ap­dullinošās kaukšanas sirds tūlīt izkāps pa muti. Taču, pama­nījis Albija sejas izteiksmi, viņš apstājās.

Vadonis nebūt neizskatījās nobijies, bet… apjucis. Pār­steigts. Sirēna turpināja gaudot.

Kas notiek? Tomass vaicāja un nedaudz nomierinā­jās, redzot, ka Albijs neuzvedas tā, it kā būtu pienācis pasau-

Ies gals. Nepārtrauktie panikas uzplūdi viņam jau sen bija apnikuši.

- Dīvaini, noteica vecākais zēns, ar sarauktu pieri pār­lūkodams Klajuma teritoriju. Tomass pamanīja, ka arī Asinsnama darbinieki veras apkārt tādā pašā neizpratnē. Kāds no tiem īsa auguma, dubļiem nosmērējies puika uzkliedza Albijam.

- Ko tad tas nozīmē? Zēns nez kāpēc skatījās uz Tomasu.

- Nav ne jausmas, Albijs nomurmināja.

Tomass vairs nespēja to izturēt. Albij! Kas notiek?!

- Kaste, idiot! Kaste! Albijs atcirta un, nesakot vairs ne vārda, devās uz Klajuma vidu tik straujā gaitā, ka Tomasam tā atgādināja paniku.

- Kas ir ar to Kasti? viņš neatlaidās, steidzoties līdzi vecākajam zēnam. Gribējās kliegt: Nu, stāsti taču!

Albijs neatbildēja un pielika soli. Tuvojoties Klajuma vi­dum, Tomass pamanīja arī citus skrienam šurp no visām pa­galma pusēm. To vidū zēns ievēroja Ņūtu un uzsauca tam, cenšoties apspiest augošās bailes, iestāstīt sev, ka nav noticis nekas ārkārtējs un tam visam noteikti ir saprātīgs izskaidro­jums. Ņūt, ko tas nozīmē?

Ņūts paskatījās uz viņu, tad pamāja ar galvu un pienāca klāt, izskatoties aizdomīgi mierīgs uz apkārtējā haosa fona. Viņš draudzīgi uzsita Tomasam pa muguru. Tas nozīmē, ka augšā brauc Kaste ar jauniņo… Likās, viņš gaida, ka Tomasu

šie vārdi pārsteigs. Tieši tagad.

- Nu, un? Tomass ieskatījās ciešāk Ņūta sejā un saprata, ka tas, kas sākotnēji viņam šķita miers, patiesībā bija neticība iespējams, pat uzbudinājums.

- Nu, un? Ņūtam atkārās žoklis. Jefiņ, mums nekad nav bijis vairāk par vienu jauniņo mēneša laikā kur nu vēl divas dienas pēc kārtas!

To pateicis, viņš steigšus aizmetās Mājokļa virzienā.