Labirinta gūstā

25. NODAĻA

ī

Telpā valdīja tāds klusums, it kā gaiss būtu sasalis ledū. Visu Padomes locekļu acis bija pievērstas Minjo. Tomass ap­stulbis sēdēja un gaidīja, ka skrējēju uzraugs kuru katru brīdi atzīsies, ka tikai pajokojis.

Beidzot Gallijs neizturēja un pielēca kājās. Tā taču ir ņirgāšanās! Viņš apsviedās pret Ņūtu un ar pirkstu norādī­ja uz Minjo, kurš pa to laiku bija atkal apsēdies krēslā. Galī­gi nojūdzies! Ierosinu izmest viņu no Padomes par tik stulbu priekšlikumu!

Pirms mirkļa Tomass vēl bija jutis kaut ko līdzīgu labvē­lībai pret Galliju, bet pēc šī izteikuma no tās vairs nebija ne

minas.

>

Daži uzraugi pat šķita atbalstām Minjo ierosinājumu, piemēram, Cepetis, kurš, lai pārtrauktu Galliju, sāka aplau­dēt un skaļi pieprasīja balsojumu. Bija tādi, kas nepiekrita. Vinstons sašutis purināja galvu un pie sevis bubināja kaut ko Tomasam nesaprotamu. Kad visi istabā sāka runāt vienlai­kus, viņš satvēra galvu rokās un gaidīja, pārbijies un saviļņots reizē, vēl aizvien nespēdams noticēt tam, ko bija dzirdējis.

Kāpēc gan Minjo ierosināja kaut ko tik radikālu? Tas noteikti ir joks, viņš domāja. Ņūts bija teicis, ka jāpaiet nez cik ilgam laikam, lai kļūtu par skrējēju, kur nu vēl par to uzraugu. Vi­ņam atkal izmisīgi sagribējās atrasties pēc iespējas tālāk no smacīgās telpas.

Beigu beigās Ņūts nolika pie malas savu bloknotu, iznāca pusloka priekšā un sāka kliegt uz pārējiem, lai tie aizveras. Pagāja krietns brīdis, iekams kāds viņu vispār pamanīja un sadzirdēja, taču pamazām kārtība tika atjaunota un visi zēni atkal sasēdās savās vietās.

- Bļāviens, Ņūts nolamājās. Man kauns skatīties, kā vesels bars švaļu uzvedas kā nenobrieduši zīdaiņi. Varbūt mēs pēc tādiem vēl neizskatāmies, bet šajos apstākļos un ar šiem nosacījumiem mūsu pienākums ir rīkoties kā pieaugu­šajiem. Tāpēc palūgšu tā ari uzvesties, citādi būs jālikvidē šī sasodītā Padome un jāsāk viss no nulles. Runādams Ņūts lēnām soļoja gar puslokā sēdošajiem uzraugiem un visiem pēc kārtas ieskatījās acīs. Skaidrs? Iestājās klusums. To­mass gaidīja vēl kādus iebildumus, bet par brīnumu visi, pat Gallijs, piekrītoši pamāja.

- Ļoti labi. Ņūts atgriezās pie sava krēsla, apsēdās un atkal nolika klēpī bloknotu. Viņš kaut ko no pierakstītā iz­svītroja, tad paskatījās uz Minjo. Tu tikko izbīdīji vienu no­pietnu klunkšķi, vecīt. Piedod, bet tev nāksies to pamatot.

Tomass saausījās un nepacietīgi gaidīja atbildi.

Minjo izskatījās pārguris, bet sāka aizstāvēt savu priekš­likumu: Skaidrs, ka jums, švaļiem, jau ir viegli te tā sēdēt un gudri spriest par to, par ko jums nav nekādas sajēgas. Es esmu vienīgais skrējējs šajā Padomē, un ārā Labirintā ir bijis vēl tikai Ņūts…

- Ja neskaita to reizi, kad es… iejaucās Gallijs.

- Neskaita! Minjo iebļāvās. Tici man ne tev, ne kā­dam citam nav ne mazākās nojausmas par to, kā patiesībā ir atrasties Labirintā. Turklāt tevi sadzēla tikai tāpēc, ka pārkāpi tieši to pašu noteikumu, par kuru tu tagad apvaino Tomasu. Vai tā nav liekulība, tu apdauzītais pāli?

- Pietiek! Ņūts viņu pārtrauca. Aizstāvi savu priekš­likumu, un miers.

Spriedze telpā bija kļuvusi teju taustāma; šķita, ka gaiss pārvērties par stiklu un kuru katru brīdi sašķīdīs tūkstoš drumslās. Gallija un Minjo sejas bija tā pietvīkušas, ka likās to āda tūlīt pārsprāgs. Pagāja kāds brīdis, iekams viņi atrāva skatienu viens no otra.

- Labi, klausieties, Minjo turpināja, apsēdies savā vie­tā. Es nekad nebiju redzējis neko tamlīdzīgu. Viņš nekrita panikā. Neraudāja, nesūdzējās un ne mirkli neizrādīja bailes. Bļāviens, viņš taču te bijis tikai pāris dienas! Atcerieties, kādi mēs paši bijām sākumā apjukuši, noraudājušies, slapstījāmies pa stūriem, nevienam neuzticējāmies un nebijām ne uz ko spējīgi. Un mēs tādi bijām nedēļām, pat mēnešiem ilgi, līdz sapratām, ka mums neatliek nekas cits kā saņemties un mēģināt dzīvot.

Minjo piecēlās kājās un norādīja uz Tomasu. Bet šis zellis tikai pāris dienas pēc ierašanās pats pēc savas iniciatī­vas devās laukā Labirintā, lai glābtu dzīvību diviem švaļiem, kurus tik tikko pazina. Pārmest viņam kaut kādu noteikumu pārkāpšanu ir pilnīgs stulbums. Pie velna noteikumus! Viņš vēl nav tos iemācījies. Bet gana daudzi viņam bija stāstījuši par to, cik bīstams ir Labirints, it īpaši naktīs. Neraugoties uz to, viņš devās laukā mirklī, kad vērās ciet vārti, tikai tāpēc, ka diviem cilvēkiem bija nepieciešama palīdzība. Minjo dziļi ievilka elpu. Šķita, ka runājot viņa spēki atgriežas.

Un tas ir tikai sākums. Pēc tam viņš redzēja, kā es at­metu ar roku cerībai izglābt Albiju un atstāju nabagu vienu likteņa varā. Turklāt šajā situācijā vecākais biju es pieredze un zināšanas bija man, bet es padevos. Kad Tomass to redzē­ja, viņam nebija pamata šaubīties, ka tieši tā ir jārīkojas. Bet viņš tā nedarīja. Padomājiet, cik gribasspēka un neatlaidības vajadzēja, lai paceltu Albiju augšup pa sienu, centimetru pa centimetram. Tas taču ir vājprāts! Kaut kas neiedomājams!

Bet tas vēl nav viss. Kad nāca bēdneši, es viņam teicu, ka mums jāšķiras, un sāku pārbaudītos izvairīšanās manev­rus skriet cilpās pēc noteiktas shēmas. Tomasam jau sen vajadzēja pieslapināt bikses, bet tā vietā viņš izaicināja vi­sus dabas un fizikas likumus, pārvarēja Zemes pievilkšanas spēku, piekāra Albiju sazin cik augstu, aizvilināja bēdnešus sev līdzi, vienu atvairīja, pamanījās…

- Labi, labi, sapratām! Gallijs neizturēja. Tavs Tomijs ir dzimis laimes krekliņā.

Minjo apsviedās pret Galliju. Nē, tu nekam nederīgais pāli! Tu neko nesaproti! Es esmu te jau divus gadus un kaut ko tādu redzu pirmoreiz. Kā tu vispār vari spriest…

Minjo apklusa, saberzēja acis un aizkaitināti iekunkstē­jās. Tomass aptvēra, ka vēro notiekošo ar atplestu muti. Viņa emocijas svaidījās starp pateicību Minjo par to, ka tas iestājās par viņu, starp nespēju noticēt Gallija neizsīkstošajai bezkau­nībai un bailēm no Padomes galējā lēmuma…

- Gallij, Minjo turpināja jau rāmākā balsī. Tu neesi nekas vairāk kā pēdējais zaķpastala, kurš ne reizi ne reizi! nav pieteicies skrējēja amatam vai pat izrādījis par to interesi. Tev nav nekādu tiesību runāt par lietām, kuras tu nesaproti. Tāpēc turi muti, šmurguli!

Gallijs sašutis pielēca kājās. Ja tu vēlreiz mani nosauksi kaut kādā stulbā vārdā, es tev apgriezīšu sprandu tepat un tūlīt, visu acu priekšā! No viņa mutes šķīda siekalas.

Minjo nicīgi iesmējās, tad pacēla roku un ar plaukstu spēcīgi atgrūda Gallija seju. Tomass pieslējās kājās, vērojot, kā klajumnieks atmuguriski ielido savā krēslā, apgāzdams to un salauzdams uz pusēm. Gallijs izplājās garšļaukus uz grī­das un ar visām četrām kārpījās augšā, bet Minjo ātri pienāca viņam klāt un ar kāju cieši piespieda zemei.

Tomass apstulbis apsēdās.

- Dieva dēļ, Gallij, Minjo šņāca caur atņirgtiem zo­biem. Nekad vairs nedraudi man! Nekad vairs nerunā ar mani! Nekad! Ja ne, es apgriezīšu tavu sprandu, goda vārds, bet vispirms salauzīšu abas kājas un rokas.

Pirms Tomass spēja aptvert notiekošo, Ņūts un Vinstons jau bija kājās un, satvēruši Minjo aiz pleciem, kopīgiem spē­kiem vilka skrējēju nost no Gallija. Tas pielēca kājās un apme­tās riņķī ar niknumā pietvīkušu seju, bet nemaz nemēģināja uzbrukt Minjo, tikai stāvēja izriezis krūtis un smagi elsoja.

Visbeidzot Gallijs paspēra soli atpakaļ un klibodams sāka virzīties uz izejas pusi, naidā kvēlojošām acīm nemierī­gi šaudoties pāri istabai. Tomasam ienāca prātā nepatīkama doma, ka tā noteikti izskatās cilvēks, kas nolēmis pastrādāt slepkavību. Gallijs sasniedza durvis un satvēra rokturi sev aiz muguras.

- Tev nevajadzēja tā darīt, Minjo, viņš teica un nospļā­vās uz grīdas. Tu vēl to nožēlosi. Nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Gallija maniakālais skatiens pievērsās Ņūtam. Es zinu, ka tu mani nevari ciest ne acu galā, nekad neesi varējis, bet tevi pašu vajadzētu izraidīt par katastrofālo nespēju vadīt šo Sapulci. Tu esi nožēlojams, un visi, kas paliks šeit, nav ne ar ko labāki. Bet viss mainīsies. To es jums varu apsolīt.

Tomasam kļuva pavisam nelāgi ap dūšu. Izskatījās, ka nepatikšanas tikai turpina krāties cita pie citas.

Gallijs atrāva durvis un izgāja gaitenī, bet, pirms kāds bija paspējis reaģēt, atkal iebāza galvu istabā. Un tu, viņš teica, ļauni lūrot uz Tomasu. Zaļknābi, kurš iedomājies, ka ir pats Dievs… neaizmirsti, ka esmu tevi redzējis jau agrāk. Es esmu pārcietis Pārvēršanu. Tam, ko tie jefiņi izlems, nav galīgi nekādas nozīmes.

Gallijs apklusa un vēlreiz nopētīja katru zēnu telpā. Bei­gās viņa naidpilnais skatiens atgriezās pie Tomasa. Vien­alga, lai kāds arī būtu tavs nolūks šeit, zvēru pie savas dzīvī­bas es tevi apturēšu. Ja vajadzēs, nogalināšu.

To pateicis, viņš pagriezās un aizcirta aiz sevis durvis.