Labirinta gūstā

56. NODAĻA

t

Tomass satvēra Minjo aiz rokas. Es nezinu, kā, bet man jātiek tiem garām. Viņš pamāja uz bēdnešiem, kas, dūcot un zibinot asmeņus, vēlās šurp no Kraujas puses, atgādinā­dami milzīgu adataina galerta masu. Blāvi pelēkajā gaismā būtnes izskatījās vēl draudīgākas.

Minjo un Ņūts cieši palūkojās viens uz otru. Tomasam šķita, ka gaidīšana ir gandrīz vai ļaunāka par briestošo kauju.

- Ātrāk! iebļāvās Terēza. Mums kaut kas jādara!

- Ved mūs uzbrukumā, Ņūts beidzot gandrīz čukstus teica Minjo. Mums jāatbrīvo ceļš Tomijam un meitenei. Dari to.

Minjo ātri pamāja, sejā parādījās dzelžaina apņēmība. Viņš pagriezās pret klajumniekiem. Uzmanību! Mūsu mēr­ķis ir Krauja! Ar triecienu laužamies cauri pa vidu un spie­žam tos draņķus pret sienām. Tomasam un Terēzai par katru cenu jātiek līdz Bēdnešu caurumam!

Tomass novērsa acis no Minjo, paskatījās uz briesmo­ņiem tie bija vairs tikai pāris metru attālumā. Zēns sažmiedza rokās savu nožēlojamo šķēpa parodiju.

Mums jāturas kopā, viņš sacīja Terēzai. Lai cīnās pārējie mums ir jānokļūst caurumā. Tomass sajutās kā gļēvulis, bet zināja, ka visas cīņā izlietās asinis un nāve būs veltīgas, ja viņiem neizdosies ievadīt kodu un atvērt durvis, kas ved pie Radītājiem.

Es zinu, viņa atbildēja. Turamies kopā.

- Gatavi?! Minjo iebļāvās blakus Tomasam, paceldams gaisā savu dzeloņstieplēm notīto rungu un garu, spīdīgu nazi otrā rokā. Viņš notēmēja ar nazi uz bēdnešiem, no asmens atlēca gaismas stars.

- Uzbrukumā!

Negaidot pārējo piekrišanu, Minjo metās uz priekšu. Ņūts sekoja viņam pa pēdām, un līdzi viņam arī pārējie klajumnieki vesela armija aurojošu zēnu, gaisā paceltiem ie­ročiem, gatavi asiņainai kaujai. Tomass satvēra Terēzas roku un ļāva tiem brāzties garām, izturot nejaušos grūdienus un dunkas, saožot sviedrus, sajūtot biedru bailes, gaidot piemē­rotu brīdi, kad skriet pašam.

Mirklī, kad atskanēja pirmie zēnu un bēdnešu sadursmes trokšņi mežonīgi kliedzieni, motoru rēkoņa, koka klau­dzieni pret metālu -, viņiem garām skrēja Čaks. Tomass ātri satvēra zēnu aiz rokas.

Čaks sagrīļojās un apstājies paskatījās uz viņu ar tik baiļpilnām acīm, ka Tomasa sirdī kaut kas salūza. Acumirklī viņš pieņēma lēmumu.

- Čak, paliec ar mani un Terēžu, Tomass pavēlēja val­donīgā balsī, kas nepieļāva nekādus iebildumus.

Čaks palūkojās uz cīniņu tālāk gaitenī.Bet… viņš iesā­ka un apklusa, un Tomass saprata, ka zeņķis nemaz neiebilst, lai gan kaunas to atzīt.

Tomass steigšus centās glābt Čaka pašcieņu. Mums būs nepieciešama palīdzība Bēdnešu caurumā gadījumā, ja kāds no tiem mošķiem mūs gaidīs tur.

Čaks ātri pat pārāk ātri pakratīja galvu. Tomasam no skumjām atkal iesmeldzās sirds, vēlme palīdzēt Čakam no­kļūt mājās iekvēlojās ar vēl nebijušu spēku.

- Sarunāts, Tomass teica. Turies pie rokas Terēzai. Droši.

Čaks darīja, kā viņam lika, no visa spēka cenšoties neiz­rādīt bailes un, iespējams, pirmo reizi savā mūžā nebilstot ne pušplēsta vārda.

Viņi pašķīruši mums ceļu! Tomasa smadzenēm sāpīgi kā bulta cauri izšāvās Terēzas kliedziens. Meitene norādīja uz priekšu, un viņš ieraudzīja, ka koridora vidū pamazām sāk veidoties šaura eja. Klajumnieki pašaizliedzīgi cīnījās, cenšo­ties piespiest bēdnešus pie sienām.

- Aiziet! iesaucās Tomass.

Viņš metās uz priekšu, velkot līdzi Terēžu, kura savukārt vilka līdzi Čaku. Neapstādamies, pilnā ātrumā, pacēluši sa­vus ieročus cīņai, viņi devās tālāk asinīm un kliedzieniem pildītajā akmens gaitenī. Uz Krauju.

Ap viņiem plosījās nežēlīga kauja. Klajumnieki cīkstē­jās, netaupot spēkus, panikas izraisītā adrenalīna skubināti. Cīņas skaņas atbalsojās pret sienām, radot šaušalīgu kakofoniju, kliedzieni, brēcieni, metāla šķinda, motoru rēkoņa, bēdnešu spokainie vaidi, asmeņu švīkstoņa, taustekļu klak­šķi, zēnu palīgā saucieni. Visapkārt valdīja haoss, pelēks un asiņains, miesas un zaigojoša tērauda juceklis; Tomass centās neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi, tikai taisni, cauri šaurajai klajumnieku izbrīvētajai spraugai.

Viņš vēlreiz pie sevis galvā atkārtoja kodu. SKRIEN. TU­RIES. ASINIS. MIRSTI. BEIGAS. SPIED. Līdz Kraujai bija jāpārvar vēl pārdesmit metru.

Kaut kas man tikko iegrieza rokā! Terēza iespiedzās. Tajā pašā mirklī Tomass sajuta asu dūrienu kājā. Viņš neatska­tījās, nepūlējās atbildēt. Kā melns dziļumā ievelkošs atvars sāka uzmākties izmisīga sajūta, ka viņi uzņēmušies kaut ko neiespējamu. Tomass pretojās tai un dzina sevi uz priekšu.

Krauja vairs nebija tālu līdz tumši pelēkajam tukšu­mam, kas pletās aiz tās, bija atlicis mazāk par desmit met­riem. Tomass lauzās uz priekšu, vilkdams līdzi savus draugus.

Cīņa abās pusēs nenorima, bet Tomass nepievērsa tai uz­manību un neiesaistījās. Viņu priekšā izripoja bēdnesis, kas savos taustekļos bija sagrābis kādu klajumnieku zēns, kura seja nebija redzama, spārdījās un izmisīgi durstīja biezo ne­zvēra ādu, cenšoties izrauties no tvēriena. Tomass palēca pa kreisi, izvairījās un skrēja tālāk. Viņš izdzirdēja griezīgu, rīkli plosošu kliedzienu, kas varēja nozīmēt tikai to, ka klajumnieks zaudējis cīņā. Kliedziens satricināja gaisu un pārmāca citas kaujas skaņas, līdz izdzisa nāvē. Tomasa sirds nodrebē­ja: viņš cerēja, ka kritušais nav kāds, ko viņš pazinis.

Tikai neapstājies! Terēza sauca.

Es zinu! Tomass atkliedza, šoreiz skaļi.

Kāds strauji paskrēja garām Tomasam, uzgrūžoties vi­ņam. No labās puses, asmeņiem virpuļojot, uzbruka vēl viens bēdnesis. Tā ceļā nostājās cits klajumnieks ar garu zobenu katrā rokā: pretiniekiem sastopoties, nošķindēja metāls. To­mass dzirdēja attālu balsi, kas atkārtoja vienus un tos pašus vārdus kaut ko par viņu, par to, ka Tomass ir jāaizsargā. Balss piederēja Minjo, tajā bija jaušams izmisums un nogu­rums.

Tomass turpināja ceļu.

Viens gandrīz notvēra Čaku! viņa galvā atbalsojās Terēzas brēciens.

Jo vairāk bēdnešu viņiem uzklupa, jo vairāk klajumnieku steidzās palīgā. Vinstons bija atradis Albija loku un bultas un nu raidīja šautru pēc šautras uz visu, kas kustējās un nebija cilvēks, biežāk gan aizšaujot garām nekā trāpot. Tomasam nepazīstami zēni skrēja viņam blakus, ar paštaisītajiem iero­čiem atvairot bēdnešu taustekļus, uzbrūkot, lecot tiem virsū. Trokšņi šķindoņa, klaudzoņa, kliedzieni, vaidi un nopūtas, mehānismu rēkoņa, ripzāģu skaņas, asmeņu cirtieni, durkļu švirkstoņa pret grīdu, asinsstindzinošie palīgā saucieni pa­kāpeniski pieņēmās spēkā, līdz kļuva pavisam neizturami.

Tomass arī kliedza, bet neapstājās, iekams nebija sasnie­dzis Krauju. Tās malā zēns nobremzēja tik strauji, ka Terēza un Čaks uzgrūdās viņam no aizmugures un visi trīs gandrīz iekrita bezdibenī. Tomass acumirklī pamanīja ieeju Bēdnešu caurumā: tā bija iezīmēta ar vairākām efeju liānām. Pa die­nu Minjo ar skrējējiem bija piesējuši līdzpaņemtās virves pie vīteņiem, kas auga gar gaiteņa sienām, un pēc tam metuši to galus pāri Kraujai, cenšoties trāpīt neredzamajā kvadrātā. No akmens dzegas līdz acīm slēptajai lūkai stiepās sešas vai septiņas liānas, kas karājās tukšajā gaisā un šķita pazūdam nekurienē.

Bija jālec. Tomass vēl pēdējo reizi saminstinājās šaus­mu pārņemts, dzirdot drausmīgās skaņas aiz muguras, vero­ties ilūzijā savā priekšā, taču steigšus attapās.

Terēza, tu pirmā. Viņš bija nolēmis lēkt pēdējais, lai būtu drošs, ka meiteni vai Čaku nav notvēris kāds bēdnesis.

Par pārsteigumu zēnam Terēza ne mirkli nevilcinājās. Paspiedusi Tomasa roku, tad Čaka plecu, meitene atspērās pret Kraujas malu un lēca, lidojumā izstiepjot kājas un cie­ši piekļaujot rokas sāniem. Tomass aizturēja elpu, vērodams Terēžu ieslīdam spraugā starp virvēm un pazūdam tukšumā. Izskatījās, ka viņa ar vienu rokas mājienu būtu izdzēsta no realitātes.

- Oho! iesaucās Čaks, balsi parādoties viņa ierastā ga­rastāvokļa pazīmēm.

- Oho gan, Tomass atbildēja. Tagad tava kārta.

Pirms Čaks spēja iebilst, Tomass satvēra zeņķi zem padu­sēm un cieši saspieda no sāniem. Atgrūdies ar kājām, bet es tevi pametīšu. Gatavs? Viens, divi, trīs! Iestenoties no piepūles, Tomass piepaceļot grūda puiku uz cauruma pusi.

Čaks lidojumā iespiedzās un gandrīz netrāpīja mērķi. Viņa kājas ieslīdēja neredzamajā lūkā, bet rokas un vēders atsitās pret tās malām, un tikai tad pazuda arī pārējais ķer­menis. Zēna drošsirdība aizkustināja Tomasu. Viņš mīlēja Čaku. Mīlēja kā savu jaunāko brāli.

Tomass savilka ciešāk mugursomas lences un stingri sa­žņaudza paštaisīto šķēpu labajā rokā. Skaņas aiz muguras bija briesmīgas, un zēnu mocīja vainas sajūta par to, ka viņš nekādi nepalīdz pārējiem. Vienkārši dari to, kas tev jādara, viņš sacīja pats sev.

Saņēmis dūšu, Tomass uzsita ar šķēpa kātu pa akmens grīdu un, ar kreiso pēdu atspēries pret Kraujas malu, lēca uz priekšu krēslainajā tukšumā pievilcis šķēpu pie sāniem, iz­stiepis kāju purngalus un sasprindzinājis visu ķermeni.

Viņš trāpīja precīzi Bēdnešu caurumā.