Labirinta gūstā

48. NODAĻA

r

- Tomas?

Kāds tālumā sauca viņa vārdu. Skaņa bija neskaidra, iz­kropļota, kā atbalss gara tuneļa galā.

- Tomas, vai tu mani dzirdi?

Viņš negribēja atbildēt. Brīdī, kad ciešanas kļuva neiztura­mas, Tomasa prāts bija atslēdzies, un viņš baidījās, ka, atgūstot samaņu, sāpes varētu atgriezties. Zēns juta gaismu otrpus plak­stiņiem, bet zināja, ka tos atvērt būtu mokoši, un neko nedarīja.

- Tomas, te Čaks. Vai tu esi dzīvs? Lūdzu, nemirsti, vecīt.

Pēkšņi viss ar joni atgriezās smadzenēs. Klajums, bēdne-

ši, serums, Pārvēršana. Atmiņas. No Labirinta nebija izejas. Viņu vienīgā iespēja bija kaut kas neiedomājams. Kaut kas biedējošs. Viņu pārņēma dziļš izmisums.

Ievaidējies Tomass ar mokām pavēra plakstiņus. Viņam pretī lūkojās Čaka tuklā seja un baiļu pilnās acis. Taču tās tūlīt iemirdzējās un biedrs atplauka smaidā. Par spīti visam, par spīti tam, cik viss bija draņķīgi, Čaks smaidīja.

- Viņš pamodās! zeņķis iebļāvās, lai gan telpā nebija neviena cita. Tomass pamodās!

Čaka balss bija tik skaļa, ka Tomass saviebās un ļāva plakstiņiem aizvērties. Čak, vai tev tiešām tā jābļauj? Es nejūtos pārāk labi.

- Atvaino, es tikai priecājos, ka tu esi dzīvs. Tev paveicies, ka nemetos tevi bučot.

- Lūdzu, to gan nedari, Čak. Tomass atkal atvēra acis un stenēdams piecēlās sēdus, atspiedās ar muguru pret sienu un iztaisnoja kājas. Smeldza locītavas un muskuļi. Cik ilgi es biju bez samaņas? Tomass vaicāja.

- Trīs dienas, atbildēja Čaks. Pa naktīm mēs drošības pēc turējām tevi Tuptūzī, bet pa dienu nesām atpakaļ uz še­jieni. Kādas trīsdesmit reizes jau paspējām nodomāt, ka esi miris. Bet, palūk tik, nu tu izskaties kā no jauna piedzimis!

Tomass nešaubījās, ka Čaka vārdi par viņa izskatu ir visai tālu no patiesības. Vai bēdneši atgriezās?

Čaka līksme manāmi noplaka, un viņš nodūra acis. Jā. Tie aizvilka Zārtu un vēl divus. Katru nakti pa vienam. Minjo ar skrējējiem ir izložņājuši visu Labirintu, meklējot izeju vai kādu pielietojumu tam stulbajam kodam, ko jūs atklājāt, bet nekā. Kā tev šķiet, kāpēc bēdneši nolaupa tikai pa vienam švalim?

Tomasam pakrūtē sāpīgi sažņaudzās viņš zināja atbildi gan uz šo, gan vēl dažiem jautājumiem. Viņš zināja pietieka­mi daudz, lai saprastu, ka reizēm labāk ir nezināt.

- Sameklē Ņūtu un Albiju, viņš beidzot atbildēja. Saki viņiem, ka mums steidzami jāsasauc Sapulce. Jo ātrāk, jo labāk.

- Nopietni?

Tomass smagi nopūtās. Čak, es tikko izcietu Pārvērša­nu. Tev tiešām liekas, ka es jokoju?

Čaks nekavējoties pielēca kājās un izskrēja no istabas, saukdams Ņūta vārdu; zēna balss pamazām izgaisa tālumā.

Tomass aizvēra acis, atbalstīja galvu pret sienu un mēģi­nāja domās sazināties ar meiteni.

Terēza?

Viņa neatbildēja uzreiz, bet, kad Tomasa galvā beidzot atskanēja meitenes balss, tā bija tik skaidra, it kā viņi sēdētu blakus. Tas bija ļoti stulbi, Tom. Patiešām, patiešām stulbi.

Man tas bija jādara, viņš atbildēja.

Pēdējās pāris dienas es tevi vispār ienīdu. Ja tu būtu redzē­jis pats sevi savu ādu, tos asinsvadus…

Tu mani ienīdi? Viņam patika dzirdēt, ka nozīmē meite­nei tik daudz.

Terēza mirkli klusēja. Ar to es gribēju teikt: ja tu nomirtu, es tevi nosistu.

Tomasa krūtīs ieplūda patīkams siltums, un viņš pat pār­steigumā pieskārās tām. Nu… paldies, laikam jau.

Cik daudz tu atceries?

Pietiekami. Viņš brīdi domāja. Atceries, ko tu teici par mums un ko mēs esam nodarījuši viņiem…

Vai tā ir patiesība?

Savā ziņā jā. Mēs esam darījuši sliktas lietas. Tomass saju­ta meitenes apmulsumu Terēzai bija miljons jautājumu, bet viņa nezināja, ar ko sākt.

Vai tu atcerējies kaut ko, kas palīdzētu mums izkļūt brīvī­bā? meitene vaicāja, it kā vairs nevēlētos zināt par savu saistī­bu ar notikušo. Vai to, kam domāts kods?

Tomass saminstinājās. Pagaidām viņš nevēlējās par to runāt vismaz tik ilgi, līdz nebija visu pamatīgi apdomājis. Viņu vienīgā iespēja izbēgt no Labirinta stipri līdzinājās paš­nāvībai.

Varbūt, zēns beidzot atbildēja, bet tas nebūs viegli. Mums jānotur Sapulce. Es palūgšu, lai arī tev ļauj tajā piedalīties, man nav spēka to visu stāstīt divreiz.

Kādu brīdi ne Tomass, ne Terēza neko neteica, starp abu prātiem vēdīja drūma nolemtības apjausma.

Terēza? Jā?

Labirintam nav izejas.

Terēza ilgi klusēja. Šķiet, ka to mēs jau esam sapratuši.

Tomasu sāpināja smeldze meitenes balsī viņš fiziski juta to savā galvā. Neuztraucies, Radītāji vienalga ir paredzējuši iespēju izbēgt. Man ir plāns. Tomass vēlējās dot viņai vismaz kādu cerību, lai cik arī nožēlojamu.

Nopietni?

Jā. Tas gan ir ārkārtīgi bīstami, un daudzi var iet bojā. Kā izklausās?

Lieliski. Kas jādara?

Mums…

Pirms Tomass paspēja pabeigt, istabā ienāca Ņūts.

Parunāsim vēlāk. Tomass ātri pārtrauca sarunu.

Nekavējies! Terēza atvadījās un pazuda.

- Tomij! Ņūts pienāca pie gultas un apsēdās blakus zē­nam. Tu izskaties gandrīz vesels!

Tomass pamāja. Jā, man drusku griežas galva, bet citādi jūtos pavisam normāli. Biju domājis, ka būs daudz ļaunāk.

Ņūta sejā atspoguļojās gan dusmas, gan apbrīns. Tas, ko tu izdarīji, bija ne tikai varonīgi, bet arī stulbi. Šķiet, ka tev ir talants uz tādām lietām. Viņš apklusa un nogrozīja galvu. Bet es saprotu, kāpēc tu to darīji. Ko tu atcerējies? Vai tavas atmiņas mums var noderēt?

- Mums jānotur Sapulce, Tomass atbildēja un mē­ģināja iekārtoties ērtāk. Pārsteidzoši, bet viņš gandrīz ne­juta sāpes, tikai nelielu reiboni. Pirms esmu aizmirsis to visu.

- Jā, Čaks jau man teica. Noturēsim. Bet kāpēc? Ko tu uzzināji?

- Tas ir pārbaudījums, Ņūt. Mūs visus pārbauda.

Ņūts pamāja. Eksperimentē ar mums?

Tomass papurināja galvu. Nē, tu nesaproti. Mūs izmē­ģina, analizē, atsijā vājākos, noskaidro labākos. Izspēlē dažā­dus scenārijus, pēta mūsu reakciju, cenšas panākt, lai pado­damies. Pārbauda mūsu spējas nezaudēt cerību un cīnīties. Terēzas ierašanās šeit un tā saucamās Beigas ir tikai Atlases pēdējā fāze, viens pēdējais… Mainīgais. Nu pienācis laiks iz­šķirošajam pārbaudījumam. Bēgšanai.

Ņūts apmulsis sarauca pieri. Ko tas nozīmē? Tu zini, kā tikt laukā?

Jā. Sasauc Sapulci. Tagad.