Labirinta gūstā

26. NODAĻA

i

Tomass sastindzis sēdēja krēslā. Kopš ierašanās Klajumā viņš bija piedzīvojis veselu emociju gammu bailes, pames­tību, izmisumu, skumjas, pat kaut ko radniecīgu priekam, bet dzirdēt, ka kāds tevi ienīst tik ļoti, ka varētu nogalināt, tas bija kaut kas jauns.

Gallijs ir traks, Tomass teica pats sev. Garīgi slims, par to šaubu nav. Bet šīs domas tikai vairoja viņa satraukumu. Ga­rīgi slimi cilvēki taču ir spējīgi uz visu.

Pārējie Padomes locekļi drūmi klusēja. Šķita, ka nupat redzētais tos satriecis ne mazāk kā Tomasu. Ņūts ar Vinstonu beidzot palaida Minjo vaļā; visi trīs nesteidzīgi atgriezās sa­vās vietās un apsēdās.

- Švalim galīgi aizbraucis jumts, Minjo klusu, gandrīz čukstus nomurmināja pie sevis. Tomasam bija grūti spriest, vai tas paredzēts arī citu ausīm.

- Lai nu kurš to teiktu, atsaucās Ņūts. Varētu pado­māt, ka pats rīkojies kā veselā saprāta iemiesojums! Tev ne­šķiet, ka tas bija drusku par skarbu?

Minjo iepleta acis un atgāza galvu, it kā Ņūta komentārs būtu radījis viņā neizpratni. Tikai nevajag, ja! Varu derēt, ka visi klātesošie ar prieku noskatījās, kā tas klunkšķis bei­dzot saņem pēc nopelniem. Jau sen bija laiks nolikt viņu pie vietas.

- Gallijs tomēr ir Padomes loceklis, Ņūts iebilda.

- Vecīt, tu pats dzirdēji viņš draudēja apgriezt man sprandu un nogalināt Tomasu! Tas švalis nav pie pilna prāta, un es tavā vietā tūlīt pat sūtītu kādu viņam pakaļ un iemestu Tuptūzī. Gallijs ir bīstams.

Tomass domāja tieši tāpat un atkal gandrīz vai pārtrauca sev piespriesto klusēšanu, taču pēdējā mirklī savaldījās. Viņš nevēlējās iedzīvoties vēl lielākās nepatikšanās, bet nezināja, cik ilgi vēl spēs nociesties.

- Gallijam varētu ari būt taisnība, gandrīz nesaklausā­mi ierunājās Vinstons.

- Ko? Minjo pārvaicāja, precīzi atbalsojot Tomasa do­mas.

Vinstons izskatījās pārsteigts, ka vispār ticis sadzirdēts. Pēc neveikla klusuma brīža, kurā viņa acis haotiski šaudījās pāri telpai, Asinsnama uzraugs sāka skaidrot: Nu… viņš taču ir pārcietis Pārvēršanu. Bēdnesis sadzēla Galliju dienas vidū, tepat aiz Rietumu vārtiem. Tātad viņam ir atmiņas, un švalis apgalvo, ka atceras zaļknābi. Kāpēc lai viņš kaut ko tādu izgudrotu?

Tomass aizdomājās par Pārvēršanu un to, ka tā liek at­griezties atmiņām. Prātā uzradās līdz šim vēl neuzdots jautājums vai būtu vērts ļauties bēdneša dzēlienam un pār­ciest šausminošo procesu tikai tāpēc, lai kaut ko atcerētos? Viņš atminējās Bena drudžaino raustīšanos gultā, Albija ne­cilvēcīgos kliedzienus. Nē, nekādā gadījumā.

- Vinston, tu vispār redzēji, kas tikko notika? neticī­gi ievaicājās Cepetis. Gallijs ir traks. Nedomāju, ka viņa vājprāta murgiem jāpiešķir liela vērība. Varbūt tev liekas, ka Tomass ir nomaskējies bēdnesis?

Tomasam beidzot bija gana. Nospļauties par noteiku­miem! Viņš nespēja klusēt ne sekundi ilgāk.

- Vai es arī drīkstu kaut ko teikt? zēns vaicāja no aizkai­tinājuma paceltā balsī. Man apnicis klausīties, ka jūs runā­jat tā, it kā manis te nebūtu!

Ņūts paskatījās uz viņu un pamāja ar galvu. Lai notiek, runā! Šī sasodītā Sapulce jau sen vairs nenotiek pēc protokola.

Tomass ātri apkopoja domas, meklēdams pareizos vārdus uzbudinājuma, apmulsuma un dusmu virpulī, kas plosījās viņa prātā. Es nezinu, par ko Gallijs mani tā ienīst. Man vienalga. Manuprāt, viņš nav normāls. Savukārt par to, kas es patiesībā esmu, jūs zināt tieši tikpat daudz, cik es. Bet, ja pareizi atceros, šī Sapulce tika sasaukta tādēļ, ka es bez atļaujas atrados Labi­rintā, nevis tādēļ, ka viens idiots domā, ka esmu sliktais.

Kāds iesmējās, un Tomass apklusa, cerot, ka ir saprasts.

Ņūts palocīja galvu, izskatīdamies apmierināts. Piekrītu. Pabeigsim šo sanāksmi un par Galliju uztrauksimies vēlāk.

- Mēs nevaram balsot, ja visi Padomes locekļi nav klāt, iebilda Vinstons. Izņemot gadījumus, kad kādam ir pa­tiešām slikti tā kā Albijam.

- Dieva dēļ, Vinston! iesaucās Ņūts. Es teiktu, ka arī Gallijs šodien nejūtas īsti vesels, tāpēc nāksies vien turpināt bez viņa. Aizstāvi sevi, Tomas, un tad mēs balsosim, ko ar tevi darīt.

Tomass pamanīja, ka sažņaudzis klēpī saliktās rokas dū­rēs. Iztaisnojis un noslaucījis sasvīdušās plaukstas biksēs, viņš sāka savu aizstāvības runu, nemaz vēl droši nezinādams, ko sacīt.

- Es neesmu izdarījis neko sliktu. Es tikai pamanīju divus cilvēkus, kas centās laikus atgriezties Klajumā un vieni paši to nespēja. Nepalīdzēt viņiem tikai tāpēc, ka to aizliedz kaut kāds stulbs noteikums, būtu gļēvi, savtīgi un… vienkārši stul­bi. Ja gribat iemest mani cietumā par to, ka glābu kādam dzī­vību, uz priekšu! Nākamreiz tādā gadījumā nelikšos ne zinis, pasmiešos, pamāšu ar roku un iešu noskaidrot, kas Cepetim

vakariņās.

>

Tomass necentās būt asprātīgs. Viņš vēl aizvien uzskatīja, ka viss notiekošais ir absurds.

- Lūk, mans priekšlikums, ierunājās Ņūts. Tu pārkā­pi mūsu pašu svarīgāko noteikumu, un par to tev pienākas viena diena Tuptūzī. Tāds būs tavs sods. Vēl es ierosinu ie­celt tevi par skrējēju, sākot ar brīdi no šīs Sapulces beigām.

Vienas nakts laikā tu esi pierādījis sevi daudz pārliecinošāk, nekā vairākums mūsu labāko kandidātu spējuši nedēļās. Par uzrauga pakāpi gan pagaidām aizmirsti. Ņūts pašķielēja uz Minjo pusi. Tur nevar nepiekrist Gallijam stulba doma.

Pēdējais komentārs Tomasu mazliet sarūgtināja, lai gan nepiekrist tam tiešām nevarēja. Viņš paskatījās uz Min­jo. Skrējējs nebūt nešķita pārsteigts, bet tik un tā iespītējās: Kāpēc? Viņš ir pats labākais no visiem, goda vārds. Un la­bākajam ir jābūt uzraugam.

- Labi, atbildēja Ņūts. Ja tā ir, tad par to lemsim citreiz. Bet pagaidām dosim viņam vienu mēnesi pārbaudes laika.

Minjo paraustīja plecus. Es neiebilstu.

Tomass pie sevis atviegloti nopūtās. Neskatoties uz visu Labirintā piedzīvoto, viņš vēl aizvien vēlējās kļūt par skrējēju. Bet uzreiz par uzraugu? Tas nemaz neizklausījās nopietni.

Ņūts pārlaida acis telpai. Labi. Esam uzklausījuši vairā­kus priekšlikumus. Izteiksimies pēc kārtas par katru no tiem…

- Eu, izbeidz, iejaucās Cepetis. Vienkārši balsojam, un miers! Es atbalstu tavu priekšlikumu.

- Es arī, piebalsoja Minjo.

Arī pārējie Padomes locekļi steidza paust savu piekriša­nu; Tomasu pārņēma atvieglojums un pat zināms lepnums. Vinstons bija vienīgais, kurš balsoja pret.

Ņūts paskatījās uz viņu. Tava balss neko neizšķir, bet pastāsti, kas tev sagādā raizes.

Vinstons vispirms uzmanīgi nopētīja Tomasu, tad pa­griezās pret Ņūtu. Principā man nav iebildumu, bet mums nevajadzētu pilnībā ignorēt Gallija vārdus. Tajos varētu būt sava daļa patiesības. Es neticu, ka viņš to tā vienkārši izdo­māja. Un tā ir taisnība, ka kopš Tomasa ierašanās te viss ir sagājis galīgā grīstē.

- Sarunāts, Ņūts teica. Mēs varam apņemties katrs īpaši piedomāt par to. Varbūt, kad kādreiz kļūs garlaicīgi, sa­sauksim vēl vienu Sapulci, lai to pārrunātu. Labi?

Vinstons pamāja ar galvu.

Tomass atkal sajutās neredzams. Kad jūs vienreiz beig­siet runāt tā, it kā manis te nebūtu? viņš ievaidējās.

- Paklau, Tomij, Ņūts atbildēja. Mēs tikko iecēlām tevi par skrējēju. Beidz čīkstēt un sāc iesildīties. Minjo tev daudz būs jāiemāca.

Tikai tobrīd Tomass to aptvēra līdz galam viņš būs skrējējs un katru dienu dosies ārpus sienām izlūkot Labirin­tu. Par spīti visam viņš sajuta patīkamu uzbudinājumu un nešaubījās, ka turpmāk spētu izvairīties no palikšanas laukā naktī. Varbūt aizpagājusī nakts bija pirmā un pēdējā reize, kad viņam tā nepaveicās.

- Un kad man būs jāizcieš sods?

- Rīt, Ņūts atbildēja. No saullēkta līdz saulrietam.

Viena diena, Tomass nodomāja. Varēja būt arī ļaunāk.

Sapulce tika pasludināta par slēgtu, un visi, izņemot Ņūtu

un Minjo, steigšus pameta telpu. Ņūts palika sēžam savā vie­tā un kaut ko vēl pierakstīja. Mjā, tā tik bija izklaide, viņš norūca pie sevis.

- Un tas viss pateicoties mūsu zaļknābim. Minjo pie­nāca klāt un draudzīgi iedunkāja Tomasa plecu.

Tomass iedunkāja viņam pretī. Par uzraugu? Tu gri­bi mani iecelt par uzraugu? Tu esi vēl vairāk izkūkojis prātu nekā Gallijs.

Minjo notēloja ļaunu smīnu. Bet tas nostrādāja, vai ne? Tēmē augstu, trāpi zemu. Paldies teiksi vēlāk.

Tomass nenovaldījās un pasmaidīja par skrējēja viltīgo taktiku. Viņa uzmanību piesaistīja skaļš klauvējiens pie at­vērtajām durvīm. Tajās stāvēja Čaks, izskatoties tā, it kā tikko būtu bēdzis no bēdneša. Smaids pazuda no Tomasa sejas.

- Kas noticis? Ņūts vaicāja, piecēlies kājās; viņa balss intonācija raisīja Tomasā vēl lielākas bažas.

Čaks nemierīgi žņaudzīja rokas. Mani sūtīja medbrāļi.

- Kāpēc?

- Cik saprotu, Albijs ir galīgi satrakojies, visu laiku ārdās un pieprasa, ka viņam jārunā ar kādu.

Ņūts devās uz durvju pusi, bet Čaks pacēla roku. Ē… viņš nesauc tevi.

- Kā to saprast?

Čaks norādīja uz Tomasu. Albijs grib runāt ar viņu.