Labirinta gūstā

2. NODAĻA

r

Izpalīdzīgas rokas ņirbēja ap Tomasu, viņu pieceļot kā­jās un notraušot putekļus no krekla un biksēm. Vēl aizvien apžilbis no spilgtās gaismas, zēns nedaudz grīļojās. Viņu pār­ņēma nevaldāma ziņkāre, taču nelabā dūša traucēja pievērst pienācīgu uzmanību apkārtnei. Kamēr Tomass grozīja gal­vu no vienas puses uz otru un centās aptvert notiekošo, viņa jaunie biedri klusēja.

Tomass lēnām griezās ap savu asi, bet pārējie pavadīja viņu ar zobgalīgiem skatieniem un smīniem, daži pastiepa roku un iebakstīja ar pirkstu. Te bija vismaz kādi piecdes­mit zēni sasvīduši, netīrās drēbēs, it kā nupat būtu smagi strādājuši, visu rasu un izmēru, dažādas miesas uzbūves un atšķirīga matu garuma. Uzlūkojot te ērmīgo vietu, te svešās sejas, Tomasam atkal sareiba galva.

Viņi atradās plašā, vairāku futbollaukumu izmēra pagal­mā, ko no visām pusēm ieskāva milzīgs pelēks akmens mūris, daudzviet klāts ar biezu vīteņaugu slāni. Sienas izskatījās vis­maz simt metrus augstas un veidoja regulāru četrstūri. Katru sienu precīzi vidū šķēla stāva atvere visā augstumā. Viņpus, cik Tomass spēja saskatīt, turpinājās garas ejas vai gaiteņi, kas veda kaut kur tālumā.

- Paskatieties uz to zaļknābi! atskanēja čerkstoša balss. Tomass neredzēja, kam tā piederēja. Nolauzīs vēl kaklu, ie­vērtējot jaunās mājas.

Vairāki zēni iesmējās.

- Aizver pāksti, Gallij! viņus pārtrauca dobjāka balss.

Tomass sakoncentrēja uzmanību uz sev tuvāko svešinie­ku loku. Viņš apzinājās, ka droši vien neizskatās pārāk saka­rīgs, jo jutās kā sazāļots. Garš, gaišmatains puisis ar stūrainu žokli skaļi ievilka gaisu caur nāsīm; viņa sejā nebija nekādas izteiksmes. īsāks, apaļīgs zēns nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, veroties augšup plati ieplestām acīm. Drukns, stipri muskuļots aziāts, sakrustojis rokas, vērtējoši pētīja To­masu; viņa šaurā krekla piedurknes bija uzrotītas augšup, atklājot iespaidīgus bicepsus. Tumšādains puisis tas pats, kurš bija viņu sveicinājis, bargi rauca pieri. Vesels bars citu vienkārši blenza.

- Kur es esmu? Tomass vaicāja, pārsteigts par savu bal­si, kuras skaņa viņa atmiņā nebija saglabājusies. Tā neizklau­sījās īsti pareizi smalkāka, nekā viņš būtu domājis.

- Labāk nevaicā, atbildēja tumšādainais zēns. Galve­nais, esi rāms un nekrīti panikā.

- Kurš uzraugs viņam būs? kāds kliedza no aizmugures.

- Es taču jau teicu, pāli! atsaucās spalga balss. Viņš ir klunkšķis, tātad būs slauķis, nav divu domu! To pateikušais sāka ķiķināt, it kā tikko būtu izskanējis smieklīgākais joks pasaules vēsturē.

Tomasam atkal pārvēlās mulsuma vilnis, dzirdot tik daudz vārdu un frāžu, kas viņam neko neizteica. Švalis. Klunkšķis. Uzraugs. Slauķis. Vārdi bira pār zēnu lūpām tik dabiski, ka šķita dīvaini tos nesaprast. Izskatījās, ka atmiņas zudums atstājis robu arī valodas uztverē. Tas bija dezorientējoši.

Tomasa apziņā cīnījās dažādas emocijas. Apjukums. Ziņ­kāre. Bailes. Panika. To visu pavadīja tumša ārkārtējas bez­cerības sajūta, it kā pasaulei būtu pienācis gals, it kā tā būtu izdzēsta no viņa atmiņas un aizvietota ar kaut ko šausmīgu. Viņam gribējās bēgt un paslēpties no visiem un visa.

- Deru uz savām aknām, ka jau tas būs sasniegums, piemetināja zēns ar čerkstošo balsi. Tomass nevarēja saskatīt viņa seju.

- Muti ciet, es teicu! ieaurojās tumšādainais. Ja ne­beigsiet vārīties, nākamā pauze būs divreiz īsāka!

Tas noteikti ir viņu vadonis, Tomass nosprieda. Noguris no sev pievērstās uzmanības, viņš sāka pētīt vietu, ko tumšā­dainais zēns bija nodēvējis par Klajumu.

Pagalma pamatni klāja milzīgas akmens plāksnes, dau­dzas no tām bija saplaisājušas, bet spraugās auga zāles kušķi un nezāles. Savāda, noplukuši koka būve vienā no laukuma stūriem stipri izcēlās uz pelēko akmens sienu fona. Ēkas tu­vumā auga daži koki, to saknes atgādināja mezglainas rokas, kas ierakušās akmeņainajā augsnē, meklējot barību. Citā lau­kuma stūrī atradās dārzi no vietas, kur stāvēja Tomass, varēja saskatīt kukurūzu, tomātu stādus un augļu kokus.

Trešajā pagalma stūrī bija ierīkoti koka aploki aitām, cū­kām un govīm. Ceturto aizpildīja biezs koku puduris; tuvā­kie no tiem izskatījās sakropļoti un gandrīz nokaltuši. Zilajās debesīs virs galvas neredzēja neviena mākonīša, taču par spī­ti tam, ka bija gaišs kā dienā, no saules nebija ne miņas. Sienu mestās garās ēnas nedeva nekādu priekšstatu par diennakts laiku un debespusēm tikpat labi varēja būt gan agrs rīts, gan vēla pēcpusdiena. Tomass dziļi ievilka elpu, lai nomieri­nātu satrauktos nervus, un viņa jutekļiem tūlīt uzbruka vese­la smaržu un smaku armāda. Svaigi uzrakta zeme, kūtsmēsli, priežu skujas, kaut kas trūdošs, kaut kas salds… Kaut kādā veidā viņš zināja, ka visas šīs smakas ir raksturīgas fermai.

Tomass vēlreiz palūkojās uz saviem sagūstītājiem. Viņš jutās neveikli, bet dega nepacietībā uzzināt vairāk. Sagūstītāji, zēns nodomāja. Kāpēc man prātā ienāca tieši šis vārds? Tomass pārlaida acis apkārtstāvošo sejām, pievēr­šot uzmanību un izvērtējot katru izteiksmi. Viņu spēji ap­turēja kādās acīs liesmojošais naids. To īpašnieks izskatījās tik nikns, ka Tomass nebrīnītos, ja tas tūdaļ mestos viņam virsū ar nazi. Zēnam bija melni mati, un, kad viņu skatieni sastapās, tas dusmīgi noskurinājās, pagriezās un devās uz eļ­ļaina dzelzs mieta pusi, kam blakus atradās zems koka sols. Mieta galā ļengani karājās daudzkrāsains karogs, bet bezvējš neļāva saskatīt tā rakstu.

Satrūcies Tomass pavadīja zēnu ar skatienu līdz brīdim, kad tas pagriezās, lai apsēstos. Tomass ātri novērsās.

Grupas vadonis šķiet, viņam varēja būt apmēram sep­tiņpadsmit gadu, paspēra soli uz priekšu. Tumšādainajam zēnam mugurā bija ikdienišķas drēbes melns T-krekls, džinsi, kedas un elektronisks pulkstenis. Nezin kāpēc To­masu pārsteidza šejieniešu garderobe likās, ka viņiem būtu jāvalkā kaut kas draudīgāks, piemēram, cietumnieku formastērpi. Vadonim bija īsi apcirpti mati un gludi skūta seja, bet, izņemot pastāvīgi saraukto pieri, viņā nebija nekā biedējoša.

Garš stāsts, švali, viņš teica. Bet ar laiku tu visu sapratīsi. Rīt vedīšu tevi Ekskursijā. Pagaidām… vienkārši pacenties neko nesalauzt. Sauc Albijs. Zēns pastiepa roku, acīmredzot gaidīdams, ka Tomass atņems sveicienu.

Tomass to ignorēja. Kāda instinkta vadīts, viņš, neteik­dams ne vārda, pagriezās, aizgāja līdz tuvākajam kokam, ap­sēdās zemē un ar muguru atspiedās pret tā raupjo stumbru. Atkal uzmācās gandrīz nevaldāma panika. Viņš dziļi ievilka elpu un centās samierināties ar situāciju. Saņemies, Tomass nodomāja. Ja padosies bailēm, nekādā skaidrībā netiksi.

- Tad stāsti! Tomass iesaucās, cenzdamies saglabāt mierīgu balsi. Stāsti man to garo stāstu!

Albijs paskatījās uz sev tuvāk stāvošajiem draugiem un zīmīgi pabolīja acis. Tomass vēlreiz pārlūkoja pūli. Viņa pir­mais aprēķins izrādījās vairāk vai mazāk pareizs te bija apmēram piecdesmit līdz sešdesmit zēnu, sākot no pusau­gu vecuma un beidzot ar gandrīz pieaugušiem jauniešiem kā Albijs, kurš likās esam viens no vecākajiem. Tajā brīdī To­mass ar šausmām saprata, ka viņam nav ne jausmas, cik gadu ir pašam. Šī doma lika sirdij sažņaugties atmiņa bija tik nopietni traumēta, ka viņš pat nezināja savu vecumu.

- Nopietni… Tomass vaicāja, atmetot pēdējās cerības izlikties drosmīgs. Kur es esmu?

Albijs pienāca viņam klāt, apsēdās iepretim un sakrusto­ja kājas. Pārējie zēni sekoja un sapulcējās ciešā lokā aiz vado­ņa muguras; ik pa brīdim virs bara paslējās pa kādai galvai, cenšoties viņus labāk saskatīt.

- Neuztraucies. Ja tev nebūtu bail, teica Albijs, tu ne­būtu cilvēks. Uzvedies citādi, un es nometīšu tevi no Kraujas, jo trakajiem pie mums nav vietas.

- No Kraujas? Tomass nobālēja.

- Bļāviens… Albijs saberzēja acis. Tagad nav īstais laiks un vieta šādai sarunai. Bet, tici man, mēs nenogalinām tādus švaļus kā tu. Tikai pacenties, lai nenogalina tevi, izdzī­vo j.ādā garā…

Albijs apklusa, bet Tomass juta, ka ir kļuvis vēl bālāks nekā pirms tam.

- Vecīt. Albijs ar rokām pārbrauca īsajiem matiem un smagi nopūtās. Man tas nepadodas. Tu esi pirmais zaļknā­bis, kopš nogalināja Niku.

Tomasa acis iepletās. Klāt pienāca kāds cits zēns un rota­ļīgi uzšāva Albijam pa pakausi.

- Bļāviens, Albij, pagaidi taču līdz Ekskursijai! viņš runā­ja ar īpatnēju akcentu. Čali ķers trieka, pirms vēl ko uzzinās. Zēns pieliecās un sniedza Tomasam roku. Sauc mani Ņūts, zaļknābi, un mēs visi dikti priecātos, ja tu piedotu mūsu jaun­izceptajam vadonim, kam, rādās, tikai klunkšķis pauri.

Tomass satvēra zēna roku un paspieda to. Ņūts šķita daudz simpātiskāks par Albiju. Viņš bija arī garāka auguma, kaut gan izskatījās apmēram gadu jaunāks. Ņūtam bija gaiši, garās šķipsnās pāri T-kreklam krītoši mati, uz muskuļotajām rokām izspiedušies asinsvadi.

- Aizveries, pāli, Albijs norūca un novilka viņu blakus sev. Viņš vismaz kaut ko no manis teiktā saprot. Šur tur kāds iesmējās, pārējie zēni saspiedās vēl ciešākā lokā ap Albiju un Ņūtu, lai varētu tos labāk sadzirdēt.

Albijs izpleta rokas ar augšup pavērstām plaukstām. Šo vietu sauc par Klajumu, skaidrs? Te mēs dzīvojam, te mēs ēdam, te mēs guļam un sevi saucam par klajumniekiem. Tas ir viss, kas tev…

- Kāpēc es šeit esmu!? Tomass pārtrauca viņu, baiļu vietā beidzot stājoties dusmām. Kā…

Pirms Tomass paspēja pabeigt, Albija roka izšāvās uz priekšu un sagrāba viņu aiz krekla. Augšā, švali! Kājās! Albijs piecēlās, velkot zēnu sev līdzi.

Tomass ar pūlēm atguva līdzsvaru, atkal līdz nemaņai pārbiedēts, un atspiedās ar muguru pret koku, cenzdamies izvairīties no Albija, kurš neatkāpās ne soli.

- Nepārtrauc mani, puika! Albijs kliedza viņam tieši sejā. Bļāviens, ja mēs izstāstītu tev visu uzreiz, tu nomirtu tepat uz līdzenas vietas, pat nepaspējis pieklunkšķināt bikses! Paunotāji tevi aizstieptu viens divi, un no tāda tevis mums nebūtu nekāda labuma, vai ne?

- Es vispār nesaprotu, par ko tu runā, Tomass lēnām teica, pārsteigts, cik nosvērti skan viņa balss.

Ņūts izstiepa roku un satvēra Albiju aiz pleca. Klau, ve­cīt, atslābsti drusku. Tu vairāk kaitē nekā palīdzi.

Albijs palaida vaļā Tomasa kreklu un atkāpās, krū­tīm smagi cilājoties. Nav laika laipnībām, zaļknā­bi, saproti? Tava vecā dzīve ir galā, jaunā nupat sākas. Tāpēc ātri iegaumē noteikumus, klausies un nerunā. Skaidrs?

Cerēdams sagaidīt palīdzību, Tomass palūkojās uz Ņūta pusi. Iekšā viss griezās un vārījās, acis dedzināja tajās sakā­pušās asaras.

Bet Ņūts tikai pamāja ar galvu. Skaidrs, zaļknābi? Un pamāja vēlreiz.

Tomasu pārņēma niknums; gribējās kādam iesist. Tā vie­tā viņš tikai klusi noteica: Jā.

- Tas labi, sacīja Albijs. Šī ir tava Pirmā Diena, švali. Nestreb karstu. Nāk vakars. Drīz atgriezīsies skrējēji. Kaste šodien aizkavējās, tāpēc Ekskursijai vairs nav laika. Rīt no rīta, uzreiz pēc celšanās. Viņš pagriezās pret Ņūtu. Atrodi viņam vietu un noliec gulēt.

- Labi, atbildēja Ņūts.

Albijs samiedza acis un pagriezās pret Tomasu. Pāris nedēļas, un tu pieradīsi, švali. Tu pieradīsi un palīdzēsi. Ne­viens no mums Pirmajā Dienā vēl neko nejēdza, gluži tāpat kā tu. Jaunā dzīve sākas rīt.

Ar šiem vārdiem viņš pagriezās, izlauzās cauri pūlim un de­vās uz šķībo koka ēku pagalma stūrī. Vairākums zēnu paklīda kur nu kurais, pirms aiziešanas vēl reizi ar skatienu nomērot Tomasu.

Viņš sakrustoja rokas, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Krūtīs gruzdošo tukšumu ātri nomainīja sirdi plosošas skumjas. Iespaidu bija pārāk daudz. Tomass neko nesaprata. Kur viņš ir nokļuvis? Kas ir šī vieta? Kaut kāds cietums? Ja tā, tad par kādu noziegumu viņš šurp atsūtīts un uz cik ilgu laiku? Šejieniešu valoda bija savāda, un izskatījās, ka nevie­nam īpaši nerūp, vai viņš dzīvo vai mirst. Acis atkal draudēja piepildīties asarām, bet viņš tām neļāvās.

- Ko es esmu izdarījis? Tomass nočukstēja, nedomājot, ka kāds viņu dzirdēs. Par ko? Kāpēc mani šurp atsūtīja?

Ņūts draudzīgi uzsita viņam uz pleca. Zaļknābi, to, ko tu jūti, esam jutuši mēs visi. Mums visiem reiz bijusi Pirmā Diena, kad izkāpām no tās tumšās kastes. Viss ir slikti nu­dien, un tev viss kļūs tikai sliktāk. Tā ir. Bet mazpamazām, soli pa solim tu cīnīsies un tiksi galā. Es redzu, ka tu neesi

nekāds memmesdēlinš.

>

- Vai šis ir cietums? Tomass vaicāja, rokoties savu domu tumsā, meklēdams kādu plaisu uz pagātni.

- Pietiks jautāt, Ņūts atteica. Tev tāpat nepatiks nevie­na atbilde, vismaz ne šobrīd. Tāpēc pagaidām labāk paklusē un samierinies ar pārmaiņām. Rīts būs gudrāks par vakaru.

Tomass neatbildēja, tikai stāvēja nokārtu galvu, acīm ne­kustīgi veroties saplaisājušajā pagalma grīdā. Gar vienu no akmens plāksnēm stiepās sīku nezāļu rinda ar mazām la­piņām, dzelteni ziediņi slēja galvas pāri tās malai, gluži kā meklēdami sauli, kura jau sen bija pazudusi aiz milzīgajām Klajuma sienām.

- Čaks tev būs labs pāris, Ņūts teica. Sīks un resns švalis, bet lāga dvēsele kopumā. Pagaidi tepat, es atgriezīšos.

Ņūts tik tikko bija paspējis beigt savu sakāmo, kad gai­su pāršķēla šaušalīgs, stindzinošs kliedziens. Spalgais, gan­drīz necilvēciskais kauciens atbalsojās pāri visam akmens pagalmam; redzeslokā esošie zēni pagriezās, lai nolūkotos tā virzienā. Kad Tomass saprata, ka ārprātīgā skaņa nāca no koka ēkas, asinis viņa dzīslās sastinga.

Pat Ņūts satrūkās no pārsteiguma un norūpējies sarauca pieri.

Bļāviens! viņš nolamājās. Nolāpītie medbrāļi, nevar atstāt vienus pat uz desmit minūtēm. Ņūts sašutis papuri­nāja galvu, tad viegli iespēra Tomasa pēdai. Atrodi Čakiju un saki, ka viņš ir atbildīgs par tavu izguldīšanu. To patei­cis, vecākais zēns pagriezās un skriešus devās ēkas virzienā.

Tomass nošļūca gar koka raupjo stumbru līdz zemei, at­spiedās pret to ar muguru un aizvēra acis, vēloties tikai vie­nu pamosties no šī briesmīgā, briesmīgā sapņa.