Labirinta gūstā

9. NODAĻA

r

Uz bridi Klajumā bija iestājies pilnīgs klusums. Likās, ka tai pāršalkusi pārdabiska vēja brāzma, aiznesot sev līdzi visas skaņas. Ņūts tikko bija skaļi nolasījis zīmītes saturu pārējiem, bet tā vietā, lai mestos apspriest notikušo, klajumnieki stā­vēja kā apstulbuši un nebilda ne vārda. Tomass bija gaidījis ierasto klaigāšanu, strīdus un jautājumus, bet zēni klusēja kā mēli norijuši. Visu acis bija piekaltas meitenei, kura gulēja kā aizmigusi, krūtīm vienmērīgi cilājoties seklas elpas ritmā. Pretēji sākotnējam pieņēmumam viņa izrādījās pat ļoti dzīva.

Ņūts piecēlās kājās. Tomass cerēja uz kādu paskaidroju­mu, saprāta balsi vai vismaz vārdiem, kas sniegtu mierinā­jumu. Tā vietā Ņūts no visa spēka, asinsvadiem izspiežoties uz rokām, samīcīja zīmīti dūrē, un Tomasa dūša sašļuka pa­pēžos. Neizprotama iemesla dēļ šī situācija darīja viņu ļoti nemierīgu.

Albijs pielika plaukstas pie mutes un skaļi iesaucās: Medbrāļi!

Tomass sāka domāt par to, ko šis vārds nozīmē tā nebi­ja pirmā reize, kad viņš to dzirdēja, taču pēkšņi tika rupji pagrūsts malā. Cauri pūlim lauzās divi vecāki zēni viens no tiem garš, ar ezītī apgrieztiem matiem un degunu prāva citrona izmērā. Otrs bija īss, un viņa melnie mati deniņos jau bija sākuši sirmot. Tomasam atlika tikai cerēt, ka viņi spēs ieviest kādu skaidrību notiekošajā.

- Ko lai mēs darām ar viņu? vaicāja garākais zēns; viņa balss izrādījās daudz smalkāka, nekā Tomass bija gaidījis.

- Kā lai es zinu? teica Albijs. Jūs te esat medbrāļi, ne­vis es. Paši izdomājiet.

Medbrāļi… Tomass atkārtoja pie sevis, līdz sagaidīja ap­skaidrību. Tie droši vien šeit pilda ārstu funkcijas. īsākais zēns jau bija nometies uz ceļiem blakus meitenei, taustīdams pēc pulsa, un noliecis galvu pie viņas krūtīm, lai saklausītu sirdi.

- Kāpēc Klints var dabūt viņu pirmais? no aizmugures atskanēja bļāviens. Šur tur pūlī kāds ieņirdzās. Es piesakos rindā!

Kā viņi spēj jokot? Tomass domāja. Viņa taču ir knapi dzī­va. Zēnam sametās šķērmi.

Albijs sarauca uzacis, viņa lūpas savilkās bargā smīnā, kas ne tuvu nevēstīja par humoru. Ja kāds no jums, švaļi, piedurs viņai kaut pirkstu, dabūs iet gulēt Labirintā pie bēdnešiem, viņš noskaldīja. Tikai pamēģiniet un tiksiet izraidīti bez ierunām. Albijs lēnām apgriezās ap savu asi, it kā gribētu, lai visi redz viņa seju. Tā lai neviens viņai ne­pieskartos! Skaidrs?!

Tā bija pirmā reize, kad Tomass dzirdēja no Albija lūpām nākam kaut ko, kas viņam patika.

īsākais medbrālis Klints, ja varēja ticēt asprātim no bara, bija pabeidzis izmeklēšanu un piecēlās kājās. Šķiet, ka ar viņu viss ir kārtībā. Plaušas darbojas, pulss normāls, lai gan nedaudz palēnināts. Neesmu nekāds eksperts, bet es teiktu, ka viņa ir komā. Nāc, Džef, nesam viņu uz Mājokli.

Viņa kolēģis piesteidzās klāt un satvēra meiteni aiz plauk­stu locītavām, tikmēr Klints ķērās pie viņas potītēm. Tomass vēlējās, kaut varētu palīdzēt, ar katru mirkli zēns arvien vairāk šaubījās par to, ka viņa agrāk teiktais bija patiesība. Meitene tomēr likās pazīstama; Tomass juta savādu saikni ar viņu, lai gan ar prātu nespēja to izskaidrot. Šī sajūta raisīja viņā nemieru, un zēns tramīgi pašķielēja apkārt, gluži kā sa­bijies, ka kāds varētu nolasīt viņa domas.

- Uz trīs… teica Džefs, garākais medbrālis. Pieliecies viņš izskatījās smieklīgi un atgādināja milzīgu dievlūdzēju. Viens… divi… trīs!

Ar strauju rāvienu viņi pacēla ķermeni no zemes, gandrīz vai pametot to gaisā acīmredzot meitene izrādījās daudz vieglāka, nekā medbrāļi bija iedomājušies. Tomass tik tikko nocietās, neuzbļāvis tiem, lai taču rīkojas piesardzīgāk.

- Laikam būs jāskatās, kā viņa uzvedas, sacīja Džefs, ne pie viena konkrēti nevēršoties. Ja tik drīz nepamodīsies, varam barot viņu ar kaut ko zupveidīgu.

- Galvenais, rūpīgi uzmaniet, teica Ņūts. Viņa no­teikti ir ar kaut ko īpaša, citādi nebūtu šurp atsūtīta.

Tomasa pakrūtē kaut kas sažņaudzās. Viņš saprata, ka ir saistīts ar meiteni. Abi bija ieradušies Klajumā ar vienas dienas intervālu, viņa šķita pazīstama, turklāt Tomasu bija apsēdusi nepārvarama vēlme kļūt par skrējēju par spīti visam šausmīgajam, ko bija uzzinājis… Ko tas viss nozīmēja?

Albijs pieliecās tuvāk, lai vēlreiz ieskatītos meitenes sejā, pirms tā tika aiznesta. Iekārtojiet viņu blakus Bena istabai un nenolaidiet acis ne dienu, ne nakti. Ja kaut kas mainās, tū­līt pat ziņojiet. Vienalga vai viņa runā miegā, vai pieklunkšķina gultu uz vietas sameklējiet mani!

- Labi, Džefs nomurmināja un kopā ar Klintu lēnām devās uz Mājokļa pusi, meitenes ķermenim šūpojoties līdzi viņu soļiem. Pārējie klajumnieki beidzot pašķīrās un izklīda kur nu kurais, savā starpā apspriežot dažādas teorijas.

Tomass vēroja notiekošo, iegrimis dziļās pārdomās. Zēns acīmredzot nebija vienīgais, kam bija aizdomas par viņa sa­vādo saistību ar meiteni. Pirms mirkļa uzklausītās visai vāji slēptās apsūdzības liecināja, ka arī pārējie kaut ko nojauš. Bet ko? Viņš jau tāpat bija galīgi apjucis tas, ka viņam kaut ko pārmeta, lika justies vēl sliktāk. Gluži kā nolasījis Tomasa do­mas, klāt pienāca Albijs un sagrāba viņu aiz pleca.

- Tiešām neesi viņu redzējis agrāk? viņš vaicāja.

Tomass brīdi vilcinājās. Nē… katrā ziņā, ja arī esmu, tad

neatceros, viņš atbildēja, cerot, ka ar savu minstināšanos nerada papildu aizdomas. Ja nu viņš nudien pazina meiteni? Ko gan tas nozīmētu?

- Droši zini? pārvaicāja Albijam aiz muguras stāvošais Ņūts.

- Es… nē, man šķiet, ka neesmu. Kāpēc jūs mani tā pra­tināt? Šobrīd par visu vairāk Tomass vēlējās, lai pienāktu nakts un viņš varētu iet gulēt.

Albijs nogrozīja galvu, tad, atlaidis Tomasa plecu, pagrie­zās pret Ņūtu. Kaut kāds murgs… Izsludini Sapulci.

Vadoņa balss bija gana klusa, un neviens cits bez viņiem to nedzirdēja, taču Tomass tik un tā viņa vārdos saklausīja kaut ko draudīgu. Abi vecākie zēni devās prom, un viņš at­viegloti uzelpoja, ieraudzījis šurp nākam Čaku.

- Čak, kas notiek Sapulcē?

- Tur sanāk kopā visi uzraugi. Sapulci izsludina tikai tad, kad noticis kaut kas neparasts vai briesmīgs. Izklausījās, ka Čaks varen lepojas ar savām zināšanām.

- Nu, laikam jau šodienas notikumi atbilst abām katego­rijām. Tomasa vēders iekurkstējās, pārtraucot viņa domu gaitu. No rīta nepaspēju pabrokastot. Vai mēs varam atrast kaut ko ēdamu? Esmu izbadējies.

Čaks paskatījās uz viņu ieplestām acīm. Kas tad nu? Tas trakais meitenes izgājiens tevī raisījis apetīti? Tu esi vēl jocīgāks, nekā man likās.

Tomass nopūtās. Lūdzu, vienkārši dabū man kaut ko ēdamu.

Mājokļa virtuve nebija liela, bet tajā atradās viss nepiecie­šamais, lai pagatavotu sātīgu maltīti cepešplīts, mikroviļņu krāsns, trauku mazgājamā mašīna, pāris galdu. Viss izskatījās vecs un nolietots, bet puslīdz tīrs. Ieraugot pazīstamo sadzī­ves tehniku un telpas iekārtojumu, Tomasam likās, ka viņš tūlīt, tūlīt spēs atsaukt atmiņā kaut ko īstu no savas pagātnes. Bet, lai kā viņš centās, pietrūka pašu svarīgāko elementu vārdu, seju, vietu, notikumu. Tas bija tracinoši.

- Piesēdi, teica Čaks. Tūlīt kaut ko uzmeklēšu. Bet, goda vārds, šī ir pēdējā reize. Mums paveicies, ka Cepeša nav uz vietas, viņš nevar ciest, ja kāds rakājas pa viņa ledusskapi.

Tomass priecājās, ka viņi ir vieni. Kamēr Čaks rosījās ap traukiem un ēdienu, viņš no neliela plastmasas galdiņa apak­šas izvilka koka ķeblīti un apsēdās. Ārprāts. Tas viss taču nav normāli. Kas tie par ļaundariem, kas mūs atsūtīja šurp? Kāpēc lai kāds darītu kaut ko tik ļaunu?

Čaks uz mirkli apstājās. Beidz žēloties. Labāk samieri­nāties un vairs nedomāt par to.

- Kā tad. Tomass pavērās laukā pa logu. Šķita, ka tagad ir piemērots brīdis uzdot kādu no neskaitāmajiem jautājumiem, kas gūzmējās viņa prātā. No kurienes šeit ir elektrība?

- Kāda atšķirība? Galvenais, ka par brīvu.

Tā jau man likās, Tomass nodomāja. Nekādas skaidrības.

Čaks pienesa pie galda divus šķīvjus ar sviestmaizēm un burkāniem. Maize bija balta un mīksta, bet burkāni spilgti oranži. Tomasa kuņģis skubināja viņu pasteigties; zēns paņē­ma sviestmaizi un iecirta tajā zobus.

- Nu, vecīt… viņš noņurdēja ar pilnu muti. Vismaz ēdiens te ir labs.

Turpmākās maltītes laikā Čaks klusēja. Tomasam nebija iebildumu, jo par spīti visam savādajam un absolūti nesapro­tamajam, kas jau bija paspējis norisināties viņam pieejamās at­miņas ietvaros, dvēselē uz brīdi atgriezās miers. Ar pilnu vēde­ru, atjaunotām enerģijas rezervēm un pāris mirkļiem klusuma pietika, lai viņš apņemtos turpmāk nečīkstēt un rīkoties.

Notiesājis pēdējo kumosu, Tomass atgāzās krēslā. Tā, Čak… viņš apņēmīgi iesāka un, noslaucījis muti salvetē, turpināja: Kas man jādara, lai kļūtu par skrējēju?

- Tikai nesāc… Čaks pacēla acis no šķīvja, kurā tobrīd medīja atlikušās maltītes drupačas, un tik skaļi un sulīgi at­raugājās, ka Tomass no izbīļa sarāvās.

- Albijs teica, ka man būs pārbaudes laiks pie dažādiem uz­raugiem. Vai tas attiecas arī uz skrējējiem? Tomass pacietīgi gaidīja, kad viņa sarunbiedrs beidzot pateiks kaut ko noderīgu.

Čaks teatrāli izbolīja acis, neradot nekādas šaubas par to, cik stulba viņam šī doma likās. Pēc pāris stundām viņi būs atpakaļ. Paprasi pats.

Par spīti sarkasmam žeņķa balsī Tomass negrasījās pa­doties. Ko viņi dara, kad vakaros atgriežas Klajumā? Kas ir tajā betona ēkā?

- Kartes. Viņi tur tiekas uzreiz pēc vārtu aizvēršanās, lai neko nepaspētu aizmirst.

Kartes? Tomass samulsa. Bet, ja skrējēji tur zīmē kar­tes… vai tad viņiem nav uz kā rakstīt, kad viņi ir Labirin­tā? Kartes. Pagaidām tas bija pats intriģējošākais jaunums no visiem, ko Tomass bija uzzinājis pēdējā laikā. Pirmais, kas liecināja par to, ka viņu neapskaužamajam stāvoklim ir ie­spējams atrisinājums.

- Protams, ka ir, bet viņiem vienalga vēl daudz kas jā­pārrunā, jāapspriež, jāizanalizē un tā tālāk. Pie tam… Čaks vēlreiz nobolīja acis, Labirintā nemaz nav laika rakstīt, jo jāskrien. Tāpēc jau viņus sauc par skrējējiem.

Tomass aizdomājās par skrējējiem un kartēm. Vai tiešām Labirints varēja būt tik neizmērojami milzīgs, ka pat divu gadu laikā tie vēl nebija atraduši izeju? Tas šķita neiespējami. Bet tad viņš atcerējās Albija teikto par sienu pārvietošanos naktī. Ja nu viņi bija notiesāti dzīvot šajā vietā līdz mūža galam?

Notiesāti. Šis vārds Tomasā modināja trauksmi, un sāta sajūtas viestā cerības dzirksts nodzisa ar klusu čūkstu.

- Čak, ja nu mēs visi esam noziedznieki? Piemēram, slepkavas vai kaut kas tāds?

- Ko? Čaks paskatījās uz Tomasu tā, it kā tas būtu saju­cis prātā. Kur tu rāvi tik gaišu domu?

- Padomā pats. Mūsu atmiņas ir izdzēstas. Mēs dzīvo­jam vietā, no kuras, visticamāk, nav izejas, un mūs apsargā asinskāri briesmoņi. Vai tev tas neatgādina cietumu? Izru­nāta skaļi, šī doma sāka šķist arvien ticamāka. Viņam same­tās nelāgi ap dūšu.

- Vecīt, man varētu būt kādi divpadsmit gadi. Čaks ie­bakstīja ar īkšķi sev krūtis. Varbūt trīspadsmit, ne vairāk. Tev tiešām liekas, ka es būtu varējis izdarīt ko tādu, par ko mani ieliktu cietumā uz visu atlikušo dzīvi?

- Man vienalga, ko tu esi vai neesi izdarījis. Tā vai citādi, tu esi cietumā. Vai arī tev liekas, ka te ir kaut kāds kūrorts? Ak dievs, Tomass lūdzās. Es ceru, ka es klūdos.

Čaks mirkli padomāja. Es nezinu. Tas ir labāk nekā…

- … dzīvot klunkšķu kaudzē, jā, to jau esmu dzirdējis. Tomass piecēlās un iestūma savu krēslu atpakaļ pagaldē. Čaks viņam patika, bet uzturēt ar viņu nopietnu sarunu šķita neiespējami, lai neteiktu apgrūtinoši un kaitinoši. Uztaisi sev vēl kādu sviestmaizi. Es došos izpētīt apkārtni. Tiekamies vakarā.

Tomass izgāja no virtuves pagalmā, nedodot Čakam ie­spēju piedāvāt savu kompāniju. Klajumā viss bija atgriezies ierastajās sliedēs darbinieki pildīja savus pienākumus, Kas­tes durvis bija aizvērtas, debesīs spīdēja saule. Nekas nelieci­nāja par to, ka te nesen ieradusies pustraka, pārmaiņas sološa meitene.

Ar Albiju iesāktā Ekskursija bija pārtrūkusi pusceļā, tā­pēc Tomass nolēma turpināt to uz savu roku un pats tuvāk iepazīties ar Klajumu. Viņš uzņēma kursu uz ziemeļrietumu stūri, pretī zaļojošu kukurūzas lakstu rindām ar nobriedu­šām vālītēm, kas izskatījās gatavas ievākšanai. Turpat blakus auga arī tomāti, salāti, zirņi un vesels lērums citu dārzeņu, ko viņš nepazina.

Tomass dziļi ievilka nāsīs gaisu, izbaudot svaigo zemes un augu smaržu. Viņš cerēja, ka patīkamais aromāts atdzīvi­nās kādu tikpat patīkamu atmiņu, bet velti. Pienācis tuvāk, viņš pamanīja vairākus zēnus ravējam un kaplējam dobes. Kāds no tiem pamāja viņam ar roku un uzsmaidīja. īstu, ne­viltotu smaidu!

Varbūt šī vieta nemaz nav tik slikta, kā izskatās, Tomass nodomāja. Nejau visiem te jābūt kretīniem. Viņš vēlreiz dziļi ievilka plaušās patīkamo gaisu un turpināja ceļu Klajumā vēl bija daudz kā neizpētīta.

Tomasa nākamais mērķis bija dienvidaustrumu stūris, kurā aiz pavirši sanaglotiem žogiem uzturējās dažas govis, kazas, aitas un cūkas. Zirgu gan nebija. Žēl, viņš nodomāja. Jātnieki noteikti būtu ātrāki par skrējējiem. Tuvojoties aplo­kiem, Tomasam radās aizdomas, ka savā aizmirstajā dzīvē pirms Klajuma viņam ir bijusi darīšana ar mājlopiem. To ra­dītās smakas un skaņas šķita ļoti pazīstamas.

Aromāts gan te nebija tik patīkams kā pie Dārziem, bet, viņaprāt, tas varēja būt arī daudz sliktāks. Turpinot pētīt Klajumu, Tomass secināja, ka tā iemītnieki to uztur ļoti labā kārtībā un tīrībā. Viņu pārsteidza tas, cik labi organizēta šķita Klajuma sadzīve. Acīmredzot zēni tajā ieguldīja daudz rūpju un darba. Nebija grūti iedomāties, cik drausmīga un neizturama šī vieta taptu, ja visi pēkšņi kļūtu truli un slinki.

Tomass bija sasniedzis mežu, kas aizņēma Klajuma dien­vidrietumu stūri. Tuvojoties retajiem, skeletiem līdzīgajiem kokiem tā ārmalā, viņu iztrūcināja pēkšņa kustība pie kājām, ko pavadīja ātra, mehāniska tikšķēšana. Palūkojies lejup, viņš pamanīja sauli atstarojamies no kaut kā metāliska uzvelka­mas rotaļu žurkas, kas žigli aizsteidzās viņam garām uz koku pudura pusi. Savādais radījums bija jau trīs metrus priekšā, kad Tomass saprata: tā nav nekāda žurka, bet vairāk atgādina ķirzaku ar vismaz sešām kājām, kas ātri pārvietoja iegareno, spīdīgo korpusu.

Spiegvabole. Tā viņi mūs novēro, Tomass atcerējās Albija vārdus.

Viņš pamanīja sarkanas gaismas atblāzmu uz zemes ra­dījuma priekšā. Šķita, ka tā nāk no spiegvaboles acīm. Lai gan veselais saprāts Tomasam teica, ka tā ir viņa zemapziņa, kas noteikti mēģina izspēlēt kādu joku, viņš varēja apzvērēt, ka redzējis uz tās ieapaļās muguras ar lieliem zaļiem burtiem iegravētu vārdu VELNS.

Kaut ko tik neparastu nevarēja atstāt bez ievērības. To­mass skriešus metās pakaļ veiklajam spiegam un jau pēc pāris sekundēm bija nonācis koku ielokā. Pasaule ap viņu satumsa.