Labirinta gūstā

32. NODAĻA

r

Minjo pamodināja Tomasu pirms saullēkta, ar kabatas lukturīti aicinādams sekot sev līdzi uz Mājokli. Tomass bez grūtībām nokratīja rīta miegainumu, vēlēdamies pēc iespē­jas ātrāk apgūt skrējēju prasmes. Izlīdis no segapakšas, viņš sekoja savam uzraugam, lavierējot starp mauriņā gulošajiem klajumniekiem par to, ka tie ir dzīvi, liecināja tikai šur tur dzirdami reti krācieni. Lēni austošā rīta gaisma pamazām iekrāsoja apkārtni tumši zilos toņos un pusēnās. Kaut kur Asinsnamā iedziedājās gailis. Tomasam vēl nekad Klajums nebija šķitis tik mierīgs.

Viņi nogriezās ap Mājokļa tālāko stūri, kur Minjo izvil­ka no kabatas atslēgu un atslēdza sienas padziļinājumā no­slēptas šķības durvis, aiz kurām atradās neliels pieliekamais kambaris. Tomass nevarēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs, kas tajā atrodas. Krustām šķērsām zibošajā Minjo lukturīša gais­mā viņš saskatīja virves, ķēdes un visvisādus krāmus. Beidzot staru kūlis apstājās pie atvērtas kastes, kas bija līdz augšai pil­na ar sporta apaviem. Tomass gandrīz iesmējās. Viņš bija ce­rējis uz kaut ko neparastāku.

- Tā te ir viena no galvenajām lietām, ko mums piegādā Radītāji, Minjo paziņoja. Vismaz skrējējiem noteikti. Kastē regulāri ir jaunas nodilušo vietā. Bez labiem apaviem mūsu pēdas izskatītos pēc Marsa virsmas. Viņš noliecās un sāka rakņāties kaudzē. Kāds ir tavs izmērs?

- Izmērs? Tomass mirkli padomāja. Es… nezinu. Likās jocīgi, ka viņš nespēj atcerēties tik vienkāršu lietu. To­mass pieliecās, lai novilktu vienu no kurpēm, kas bija viņam kājās jau kopš ierašanās Klajumā, un ieskatījās tajā. Četr­desmit sestais.

- Jēziņ, švali, tev gan ir lielas kājas! Bet izskatās, ka man tomēr būs kaut kas tev. Minjo iztaisnoja muguru, turēdams rokās spīdīgu, sudraba krāsas nagleņu pāri. Vecīt, ar šitām milzenēm taču var doties smaiļot!

- Baigi smalkās. Tomass paņēma skrienamās kurpes un izgāja no pieliekamā, lai tās uzlaikotu. Minjo paķēra vēl šādas tādas mantas no kambara plauktiem un sekoja viņam.

- Tādi ir tikai skrējējiem un uzraugiem. Pirms Tomass paspēja pacelt galvu, viņa klēpī iekrita plastmasas rokaspulkstenis. Tas bija melns un ļoti vienkāršs, elektroniskā ci­parnīca rādīja tikai laiku un neko citu. Liec virsū un nekad neņem to nost. No tā var būt atkarīga tava dzīvība.

Tomass priecājās par pulksteni. Līdz šim gan viņam bija pieticis ar sauli un ēnām, lai noteiktu aptuveno laiku, bet skrējējiem noteikti bija jābūt punktuālākiem. Viņš aplika pulksteni ap plaukstas locītavu un atkal pievērsās jauno apa­vu pielaikošanai.

- Te būs mugursoma, pudeles ūdenim, pusdienu iepa­kojums, daži šorti un T-krekli, vēl šis tas. Minjo piebikstīja Tomasam un tas paskatījās augšup. Uzrauga rokās bija vairā­kas elastīgas, no balta spīdīga materiāla darinātas apakšbik­ses. Šīs te skaistules mēs saucam par skrējējapenēm. Ērtas un neberž.

- Neberž?

- Nu, pats saproti… Tur.

- Aha, sapratu. Tomass savāca apakšbikses un pārējo inventāru. Izskatās, ka jūs visu esat pamatīgi pārdomājuši.

- Nūja. Gandrīz divus gadus katru dienu skrienot no rīta līdz vakaram, ar laiku saproti, kas ir nepieciešams, un to tad arī pasūti. Minjo sāka krāmēt savu mugursomu.

- Kā? Tomass izbrīnīti paskatījās uz viņu. Tu gribi teikt, ka ir iespējams pasūtīt lietas? Šķita dīvaini, ka zēnu ieslodzītāji būtu tik izpalīdzīgi.

- Protams. Vienkārši jāiemet Kastē zīmīte un darīts. Tas gan nenozīmē, ka viņi atsūta visu, ko prasām. Reizēm dabū­jam, reizēm paliekam bešā.

- Karti esat prasījuši?

Minjo iesmējās. Jā, šito jau mēģinājām. Pasūtījām arī te­levizoru, bet nekā. Acīmredzot tas nav viņu interesēs rādīt mums, cik dzīve ir lieliska, ja nav jādzīvo nolādētā Labirintā.

Tomasu gan māca šaubas par to, ka dzīve mājās ir tik jauka. Galu galā, kādai gan jābūt pasaulei, kurā iespējams tā rīkoties ar bērniem? Šī doma viņu pārsteidza šķita, ka tās avots ir viņa patiesās atmiņas. Kā malduguns tā uzplaiksnīja apziņas tumsā un tūlīt pazuda. Papurinājis galvu, Tomass pa­beidza šņorēt jaunās naglenes, piecēlās kājās, paskraidīja pa apli un palēkāja uz vietas, lai izmēģinātu tās. Ir labu labās. Esmu gatavs skriet.

Minjo, kurš vēl aizvien ņēmās ap savu mugursomu, ni­cinoši palūkojās uz Tomasu. Tu izskaties pēc idiota, kas ie­ņēmis galvā, ka ir balerīna. Kā tu domā iztikt bez brokastīm? Pusdienām? Ūdens? Ieročiem?

Tomass pārtrauca dīdīties un sastinga uz vietas. Iero­čiem?

Ieročiem. Minjo piecēlās un devās atpakaļ uz pielie­kamo. Nāc, es tev parādīšu.

Tomass sekoja uzraugam iekšā mazajā kambari un no­raudzījās, kā tas atvelk pāris kastes no tālākās sienas. Zem tām atradās nelielas lūkas durvis. Minjo tās atvēra, un skatie­nam atklājās koka kāpnes, kas veda lejup tumsā. Mēs glabā­jam ieročus pagrabā, lai pie tiem netiktu tādi švaļi kā Gallijs. Nāc šurp.

Minjo kāpa pirmais. Kāpnēm čīkstot zem katra soļa, viņi pieveica kādu duci pakāpienu, līdz kājas atdūrās pret cietu klona grīdu. Pagraba vēsais gaiss bija atsvaidzinošs par spīti putekļiem un spēcīgajai pelējuma smakai. Tomass gan neko neredzēja, iekams Minjo, parāvis aiz aukliņas, neieslēdza vie­nīgo spuldzi telpā.

Pagrabs bija plašāks, nekā viņš bija gaidījis, gandrīz desmit kvadrātmetrus liels. Gar tā sienām atradās plaukti un vairāki masīvi koka galdi. Viss no augšas līdz apakšai bija pārbāzts un nokrauts ar dažnedažādiem atbaidoša paskata rīkiem. Koka iesmi, metāla durkļi, lieli stiepļu sieta fragmen­ti tādi paši, no kādiem bija darināts vistu sprosts, dzeloņ­stiepļu rituļi, zāģi, naži, zobeni. Viena siena bija pilnībā vel­tīta lokšaušanas piederumiem no koka darinātiem lokiem, bultām, rezerves stiegrām. Ieraugot tos, Tomass acumirklī atcerējās gadījumu Miroņmežā, kad Albijs sašāva Benu.

- Ej tu nost… Tomass izbrīnīts novilka, balsij strauji no­slāpstot šaurajā telpā. Kādam gan nolūkam klajumniekiem va­jadzēja tik daudz ieroču? No sākuma viņš sabijās, bet tad atvieg­lots pamanīja, ka lielāko daļu no tiem klāj bieza putekļu kārta.

- Mēs maz ko no tā izmantojam, teica Minjo. Bet drošs paliek drošs. Parasti līdzi ņemam tikai pāris nažus.

Viņš pamāja ar galvu uz lielu koka lādi, kas stāvēja ista­bas stūrī; tās vāks bija atvērts un atsliets pret sienu. Iekšā līdz pašai augšai bija pa roku galam samesti dažādas formas un izmēru naži.

Tomass uzdrīkstējās cerēt, ka vairākums klajumnieku nezina par šo telpu. Vai tas nav bīstami glabāt tik daudz ieroču? viņš vaicāja. Ja nu Bens būtu te iegriezies tieši pirms tam, kad sajuka prātā un uzbruka man?

Minjo izvilka no kabatas atslēgu saišķi un pažvadzināja rokā. Tikai dažiem veiksminiekiem ir šāds te komplektiņš.

- Bet tik un tā…

- Beidz krist uz nerviem un izvēlies sev pārīti! Skaties, lai tie būtu labi asi. Pēc tam iesim brokastot un sagādāsim sev pusdienas līdzņemšanai. Pirms došanās Labirintā es gribu vēl nedaudz uzkavēties Karšu telpā.

Tomass uztvēra šo ziņu ar sajūsmu mīklainais bunkurs Klajuma vidū nodarbināja viņa ziņkāri jau kopš dienas, kad zēns pirmoreiz redzēja tajā nozūdam skrējējus. Viņš izvēlējās īsu, spīdīgu dunci ar gumijas rokturi un vēl vienu ar garu melnu asmeni. Tomēr sākotnējais entuziasms bija nedaudz noplacis. Tomass ļoti labi zināja, kādas briesmas draud Labi­rintā, taču viņš vienalga nevēlējās domāt par to, kā šos iero­čus nāktos pielietot.

Pēc pusstundas, paēduši un sakravājuši mugursomas, zēni stāvēja pie masīvajām Karšu telpas durvīm. Tomass ne­pacietīgi gaidīja, kad viņi beidzot dosies iekšā. Tikmēr rīts bija sācies pilnā sparā un visapkārt rosījās klajumnieki, ga­tavojoties jaunajai dienai. Gaisā vēdīja grauzdētas cūkgaļas aromāts Cepetim un viņa komandai bija darba pilnas ro­kas, lai pabarotu vairākus dučus kurkstošu vēderu. Minjo at­slēdza durvis un sāka griezt apaļo rokturi, līdz iekšpusē kaut kas skaļi noklaudzēja. Viņš pavilka durvis uz sevi, un ar sma­gu metālisku čīkstu tās atvērās.

- Aiz jums, lūdzu. Minjo samāksloti paklanījās.

Tomass klusēdams iegāja ēkā. Viņu sagrāba ledainas bai­les, jauktas ar spēcīgu zinātkāri, un nācās sev atgādināt, ka jāturpina elpot.

Gaiss tumšajā telpā bija mitrs un sastāvējies un tik spēcī­gi oda pēc kapara, ka pamodināja Tomasā kādu tālu, izbālē­jušu atmiņu no bērnības, kad viņš mēdza bāzt mutē un sūkāt sīknaudas monētas.

Minjo nospieda slēdzi, un pie griestiem iemirguļojās vai­rākas dienasgaismas spuldzes, izgaismojot telpu.

Tomasu pārsteidza tās pieticīgais iekārtojums. Telpa bija apmēram astoņus metrus gara un tikpat plata, ar vienkāršām betona sienām, pie kurām nebija nekādu dekorāciju. Precīzi tās centrā stāvēja koka galds, ap kuru bija novietoti astoņi krēsli. Uz galda atradās vairāki zīmuļi un astoņas glīti sakār­totas papīru kaudzītes pa vienai pretī katram krēslam. Lī­dzās mēbelēm vienīgie objekti telpā bija astoņas lielas lādes tādas pašas kā tā, kurā ieroču pagrabā glabājās naži. Lādes bija aizvērtas un simetriski novietotas pa divām pie katras sienas.

- Laipni lūgts Karšu telpā, Minjo sacīja. Vienā no lai­mīgākajām vietām zemes virsū.

Tomass sajuta nelielu vilšanos viņš bija gaidījis kaut ko iespaidīgāku. Zēns dziļi ievilka elpu. Žēl, ka te ož kā pames­tās kapara raktuvēs.

- Man tīri labi patīk tā smarža. Minjo izvilka no pa­galdes divus krēslus un apsēdās uz viena no tiem. Piesēdi. Gribu, lai tu šo to iegaumē, pirms dodamies Labirintā. Uz­raugs paņēma papīra lapu un zīmuli un sāka zīmēt.

Tomass apsēdās, pieliecās tuvāk Minjo un ieraudzīja, ka tas uzzīmējis lielu taisnstūri, kas aizņēma gandrīz visu lapu. Pēc tam viņš to sadalīja mazākos kvadrātos, un lapa sāka iz­skatīties pēc slēgta desu spēles lauciņa trīs reiz trīs vienāda izmēra kvadrāti. Vidējā viņš ar lieliem burtiem ierakstīja vārdu KLAJUMS, bet pārējos sanumurēja no viens līdz astoņi, sākot ar kreiso augšējo, pulksteņrādītāja virzienā. Beigās Minjo atse­višķām šķērslīnijām pārvilka vēl dažas īsas svītriņas.

- Šie te ir vārti, viņš paskaidroja. Pagaidām tu zini tikai tos, kas ved laukā no Klajuma, bet dziļāk Labirintā ir vēl četri, pa kuriem var nokļūt Pirmajā, Trešajā, Piektajā un Septītajā sektorā. Vārti savu atrašanās vietu nekad nemaina, bet ceļš uz tiem katru dienu ir cits, tas atkarīgs no sienu pārvietošanās. Minjo beidza zīmēt un aizslidināja lapu līdz Tomasam.

Tomass pacēla vienkāršo karti un sāka to pētīt, brīnīdamies par Labirinta loģisko uzbūvi. Tikmēr Minjo turpināja stāstīt:

- Tātad pašlaik mēs atrodamies Klajumā, kam apkārt ir astoņi Labirinta sektori. Tie visi ir savstarpēji izolēti, noslēgti kvadrāti, kuru noslēpumu tā ari neesam spējuši atrisināt jau divus gadus, kopš sākām šo sasodīto spēli. Vienīgais, kas kaut cik atgādina izeju, ir Krauja, bet tas nav pārāk labs variants, ja vien nevēlamies veikt masu pašnāvību nositoties. Minjo ar zīmuli iebakstīja kartē. Sienas pārvietojas katru vakaru, vienlaikus ar vārtu aizvēršanos. Vismaz mēs tā domājam, jo citā laikā nekādu kustību neesam dzirdējuši.

Tomass pacēla acis. Tonakt, kad palikām ārā, es arī neko neredzēju un nedzirdēju. Viņš nopriecājās, ka var sniegt noderīgu informāciju.

- Galvenie koridori, kas sākas uzreiz aiz vārtiem, nemai­nās. Tie, kas atrodas nedaudz dziļāk, gan.

- Ak, tā… Tomass atgriezās pie kartes pētīšanas, cenz­damies Minjo zīmēto līniju vietā iztēloties Labirinta stāvās akmens sienas.

- Mūsu komandā vienmēr ir vismaz astoņi skrējēji, ie­skaitot uzraugu, pa vienam skrējējam uz katru sektoru. Lai sastādītu Labirinta karti, nepieciešama vesela diena neska­toties uz visu, mēs aizvien ceram, ka kaut kur parādīsies iz­eja. Dienas beigās mēs atgriežamies un katrs uzzīmējam sava sektora karti, katru dienu uz atsevišķas lapas. Minjo uzme­ta acis vienai no lādēm. Tāpēc tās sasodītās kastes ir pilnas līdz augšai.

Tomasam prātā ienāca drūma un reizē biedējoša doma. Vai es… aizvietošu citu skrējēju? Kādu, kas nesen nogalināts?

Minjo papurināja galvu. Nē, pagaidām mēs tevi tikai mācām. Kāds noteikti gribēs atpūsties. Neuztraucies, jau diezgan ilgu laiku neviens skrējējs nav gājis bojā.

Nez kāpēc Minjo pēdējais izteikums tomēr satrauca To­masu. Cerot, ka tas nav pamanāms viņa sejā, zēns parādīja ar pirkstu uz Trešo sektoru. Vai tiešām vajadzīga vesela diena, lai izskraidītu vienu mazu kvadrātiņu?

- Tu joko? Minjo piecēlās un, piegājis pie lādes, kas atradās zēniem tieši aiz muguras, atvēra tās vāku un atstutēja pret sienu. Nāc, paskaties.

Tomass piecēlās kājās un, pastiepis galvu pāri Minjo ple­cam, ielūkojās lādē. Tā bija gana liela, lai blakus ietilpinātu četras kārtīgas karšu grēdas, kas sniedzās gandrīz līdz pašām lādes malām. Virspusē esošās izskatījās ļoti līdzīgas gandrīz visu lapu aizņēma ne pārāk rūpīgi uzzīmēts kvadrāts, kurā ar roku bija ieskicētas Labirinta ejas un sienas. Katras kartes labajā augšējā stūrī bija rakstīts 8. sektors, Henks un kārtas skaitlis, kam sekoja vārds diena. Pati jaunākā no tām bija da­tēta ar 749. dienu.

- To, ka sienas pārvietojas, mēs sapratām jau pašā sāku­mā, Minjo turpināja. Tikko to pamanījām, sākām sekot līdzi un atzīmēt izmaiņas. Visu šo laiku domājām, ka, salīdzi­not dažādu dienu un nedēļu kartes, atradīsim kādu noteiktu paraugu, pēc kā Labirints darbojas. Un tā arī notika var teikt, ka reizi mēnesī Labirints atkārto pats sevi. Bet mums tik un tā nav izdevies atrast izeju, kas ļautu izkļūt no paša lielākā kvadrāta.

- Pagājuši jau divi gadi, Tomass ieminējās. Vai jums ne reizi nav ienācis prātā palikt laukā pa nakti, lai pārbaudī­tu, vai kaut kas neatveras brīdī, kad sienas pārvietojas?

Minjo pacēla galvu, viņa acīs nozibsnīja dusmas. Vecīt, tas gan ir drusku aizvainojoši. Nopietni.

- Kas? Tomass bija pārsteigts viņš nebija to tā domājis.

- Mēs divus gadus diendienā plēšam pakaļas, un tu vēl vaicā, vai mums pietrūkst saprāta, lai paliktu laukā pa nakti? Pašā sākumā daži to mēģināja, bet pēc tam tika atrasti miru­ši. Gribi teikt, ka tev kārojas pavadīt vēl vienu nakti Labirin­tā? Pārbaudīt savu izdzīvotspēju, ko?

Tomass no kauna pietvīka. Nē. Atvaino. Viņš sajutās kā pēdējais klunkšķis. Nudien Minjo nevarēja nepiekrist daudz labāk bija katru vakaru mierīgi atgriezties Klajumā, nekā riskēt iekulties vēl vienā kaujā ar bēdnešiem. No šīs do­mas vien viņš nodrebēja.

- Jā, redzi… par atvieglojumu Tomasam Minjo novērsa acis no viņa un atkal paskatījās uz lādē sakrautajām kartēm. Dzīve Klajumā varbūt nav no tām vieglākajām, bet te vis­maz ir droši. Mums netrūkst ēdamā, un esam pasargāti no bēdnešiem. Bet likt kādam no skrējējiem riskēt un palikt lau­kā pa nakti tas būtu pārāk daudz prasīts. Vismaz pagaidām, kamēr mums nav drošu pierādījumu, ka kaut kur kaut vai uz īsu brīdi varētu atvērties izeja.

- Un kā izskatās? Vai ir kādas cerības?

Minjo paraustīja plecus. Es nezinu. Jā, tas ir diezgan no­mācoši, bet mēs nezinām, ko citu vēl darīt. Nevaram atļauties riskēt ar to, ka kādu dienu kaut kur tāda izeja tomēr parādās un mēs par to neuzzinām. Mēs nedrīkstam padoties. Nekad.

Tomass piekrītoši pamāja. Tāda attieksme viņam patika. Lai cik bezcerīga arī liktos situācija, padošanās visu padarītu vēl ļaunāku.

Minjo izvilka no lādes pāris pēdējo dienu kartes. Kā jau teicu, mēs salīdzinām dienas ar dienām, nedēļas ar nedēļām, mēnešus ar mēnešiem, viņš skaidroja, pāršķirstot tās. Katrs skrējējs atbild par sava sektora kartēm. Ja godīgi, mēs vēl neko neesam noskaidrojuši. Un, ja pavisam godīgi mēs pat nezinām, kas mums jāmeklē. Tas ir reāli stulbi, vecīt. Patiešām. Stulbi.

- Bet mēs nedrīkstam padoties, Tomass piebilda lie­tišķā tonī, vēlēdamies paust savu atbalstu tam, ko Minjo bija teicis pirms brīža. Vārdu mēs viņš izrunāja bez domāšanas un saprata, ka nu jau droši var uzskatīt sevi par pilntiesīgu klajumnieku.

- Tieši tā, brāl. Nedrīkstam. Minjo rūpīgi nolika kar­tes atpakaļ vietās, aizvēra lādi un piecēlās. Labi. Tagad gan mums jāsarauj, jo drusku pazaudējām laiku šeit. Pirmās pāris dienas tu vienkārši skriesi kopā ar mani. Esi gatavs?

Tomass juta, kā ap kuņģi sažņaudzas nemiera cilpa. Tas brīdis bija klāt viņi tūlīt skries Labirintā, pa īstam, vairs nekādas runāšanas un domāšanas. Ē… laikam.

- Nekādus laikam! Esi vai neesi?

Tomass paskatījās uz Minjo un steigšus savilka tikpat ap­ņēmīgu grimasi. Esmu.

- Nu, tad aiziet! Paskraidīsim.