Labirinta gūstā

19. nodaĻa

r

Tomass ar šausmām vēroja pa garo koridoru tuvojošos briesmoni.

Tas izskatījās pēc neveselīga, greizi nogājuša eksperimen­ta ar katastrofālām sekām. Kaut kas no murgu valstības ne īsti dzīvnieks, ne īsti mašīna bēdnesis. Tas dūkdams un klikšķēdams vēlās tuvāk pa akmens gaiteni. Milzīgam glie­mezim līdzīgo ķermeni klāja reti sari un spīdīgas gļotas, mit­rā āda ritmiski pulsēja groteskā radījuma elpas ritmā. Bēdnesim nebija izteiktas galvas vai astes, bet kopumā tā rumpis bija vismaz divus metrus garš un vairāk nekā metru plats.

Ik pēc desmit piecpadsmit sekundēm no uzblīdušās mie­sas izšāvās smaili metāla durkļi, radījums savilkās kamolā un strauji paripoja uz priekšu. Tad tas apstājās, šķiet, lai sakārtotu savus piederumus, un asmeņi ievilkās atpakaļ slidenajā rumpī ar pretīgu, žļurkstošu skaņu. Bēdnesis atkārtoja tās pašas dar­bības, vienā reizē pārvietodamies tikai par dažiem metriem.

No nezvēra ķermeņa laukā spraucās ne tikai sari un durkļi, bet ari vairāki gari, nesimetriski izvietoti mehāniski taustekļi, kas šķita paredzēti atšķirīgiem nolūkiem. Daži no tiem bija aprīkoti ar spožām gaismām. Citiem galā rēgojās smailas, draudīga izskata adatas. Viens beidzās ar trīspirkstu spīlēm, kas bez redzama iemesla virinājās vaļā un ciet. Radījumam veļoties uz priekšu, taustekļi salocījās un veica sarežģītus manevrus, lai izvairītos no saskares ar Labirinta grīdu. Tomass nespēja iedomāties, kas vai kurš būtu radījis tik kroplīgas, atbaidoša izskata būtnes.

Noskaidrojās arī līdz šim dzirdēto skaņu izcelsme. Me­hāniskā dūkoņa un rotējošam ripzāģim līdzīgā švirkstoņa ra­dās, bēdnesim ripojot uz priekšu. Metāla iesmu un taustekļu klaboņa pret akmeni izskaidroja savādos klikšķus. Taču vis­šausminošākie bija dobjie aizkapa vaidi, kas nezināmā veidā izlauzās no nezvēra ķermeņa brīžos, kad tas nepārvietojās: tie līdzinājās daudzbalsīgai kaujas laukā mirstošu kareivju nopūtai.

Ieraugot bēdnesi visā pilnībā skaņu ar attēlu kopā, To­mass bija pārliecināts, ka pat visļaunākajā pagātnes murgā nav redzējis neko biedējošāku. Pretodamies panikai, viņš piespieda sevi turpināt nekustīgi karāties liānās. Bez šaubām, zēnu vienīgā cerība bija palikt nepamanītiem.

Varbūt tas mūs neieraudzīs, Tomass cerēja. Varbūt. Taču kā smags akmens viņu nospieda apziņa, ka ar to rēķināties ne­varēja. Spiegvabole jau bija atklājusi pusaudžu atrašanās vietu.

Bēdnesis ripoja un klikšķēja arvien tuvāk, līkumodams un grozīdamies, vaidēdams, žvadzēdams. Katrā apstāšanās reizē briesmonis izslēja gaisā savus metāla taustekļus un snaikstīja tos uz visām pusēm līdzīgi pašgājējrobotam, kas meklē dzīvības pazīmes uz svešas planētas. Radījuma izsta­rotā gaisma uz Labirinta sienām meta spokainas ēnas. No Tomasa pagātnes slēgtajiem kambariem izlauzās sena atmi­ņa bērnības bailes no ēnām uz sienas. Viņš vēlējās, kaut spētu atgriezties tur laikā un vietā, par kuru vairs neko ne­zināja, skriet un meklēt glābiņu pie mammas un tēta, kuri, cerams, vēl bija dzīvi un kaut kur tālumā uztraucās un gaidīja viņu mājās…

Nāsīs iecirtās pretīga pārkarsuša motora un gruzdošas miesas smaka. Tomasam bija grūti noticēt, ka cilvēki spējuši radīt kaut ko tik šausmīgu, lai pēc tam uzrīdītu bērniem. Viņš centās par to nedomāt, uz mirkli aizvēra acis un veltīja visas pūles tam, lai paliktu kluss un nekustīgs. Radījums tuvojās, vrrrrrrrrrrrr klik-klik-klik vrrrrrrrrrrrr klik-klik-klik

Tomass, nekustinot galvu, pavēra plakstiņus un pašķielē­ja lejup. Bēdnesis jau bija sasniedzis sienu, pie kuras viņi abi ar Albiju karājās. Tas apstājās tieši pretī aizvērtajiem vārtiem, kas veda uz Klajumu, tikai dažus metrus pa labi no Tomasa. Griezies pa kreisi, Tomass klusībā lūdzās. Pagriezies.

Ej prom.

Uz otru pusi.

Lūdzu!

Bēdnesis izlaida durkļus, tā ķermenis pavēlās uz Tomasa un Albija pusi.

vrrrrrrrrrrrr

klik-klik-klik

Radījums apstājās, tad apmeta vēl vienu kūleni, pieripo­dams pie pašas sienas.

Tomass aizturēja elpu, bīdamies izdvest kaut vismazā­ko skaņu. Bēdnesis atradās tieši zem zēniem. Ļoti gribējās paskatīties lejup, taču viņš neiedrošinājās, zinādams, ka pat vissīkākā kustība var viņus nodot. Nezvēra lukturu mestie gaismas kūļi taustījās gar sienu, ne mirkli neapstādamies vie­nā vietā.

Pēkšņi, bez brīdinājuma, tie apdzisa.

Pasaule acumirklī kļuva tumša un klusa. Šķita, ka bēd­nesis ir izslēdzies. Nebija manāma nekāda kustība, no lejas nenāca ne skaņa pat spokainie vaidi bija apklusuši. Turklāt, izdziestot gaismām, Tomass zaudēja spēju jebko saredzēt.

Visapkārt valdīja akla tumsa.

Zēna nāsis piesardzīgi tvēra gaisu; auļojošā sirds izmisīgi pieprasīja skābekli. Vai bēdnesis viņu dzirdēja? Varbūt sa­oda? Tomasa mati, rokas, drēbes itin viss mirka sviedros. Vēl nepazītas bailes bija novedušas viņu tuvu ārprātam.

Nekas nemainījās. Ne kustība, ne skaņa, tikai tumsa. To­mass juka prātā, mēģinādams uzminēt nākamo bēdneša gā­jienu.

Pagāja vairākas sekundes. Minūtes. Raupjā liāna dziļi griezās Tomasa krūtis, padarot tās nejūtīgas. Gaidīšana kļuva neizturama. Viņam gribējās uzkliegt mošķim: Ko tu gaidi!? Nogalini mani vai velcies atpakaļ uz savu alu!

Ar pēkšņu gaismas uzplaiksnījumu mehānismi atkal ie­dūcās un bēdnesis klikšķot un pulsējot atdzīvojās.

Briesmeklis sāka rāpties augšup pa sienu.