Labirinta gūstā

16. nodaĻa

i

Tomass pavadīja rītu, kā teiktu Ņūts, plēšot pakaļu kopā ar Dārzu uzraugu to pašu, kurš izraidīšanas laikā atradās vistuvāk Benam. Zārts bija augumā padevies melnmatains puisis, kurš nez kāpēc oda pēc ieskābuša piena. Daudz neru­nādams, viņš ierādīja Tomasam, ko un kā darīt, lai tas varē­tu strādāt patstāvīgi ravēt, apcirpt aprikožu krūmus, stādīt ķirbjus un kabačus, novākt gatavos dārzeņus. Tomass par darbu nebija īpašā sajūsmā un pārsvarā nepievērsa uzmanī­bu pārējiem rušķiem, bet tas tik un tā bija krietni patīkamāk nekā darāmais Asinsnamā pie Vinstona.

Viņi ravēja garu vagu ar jauniem kukurūzas stādiem, kad Tomass nolēma, ka ir piemērots brīdis Zārta iztaujāšanai. Šis uzraugs viņam šķita daudz pieejamāks par citiem.

- Klau, Zārt… viņš iesāka.

Zārts uz mirkli pacēla acis pret Tomasu, tad nolaida gal­vu un turpināja strādāt. Viņam bija smagi plakstiņi un sagu­rusi sejas izteiksme tā vai cita iemesla dēļ zellis izskatījās līdz nāvei nogarlaikojies. Jā, zaļknābi? Ko gribēji?

- Cik pavisam kopā ir uzraugu? Tomass vaicāja, cenšoties neizklausīties pārāk ieinteresēts. Un kādi vēl šeit ir pieejamie amati?

- Nu, mums te ir būvnieki, slauķi, paunotāji, pavāri, kar­togrāfi, medbrāļi, rušķi, gaļinieki. Protams, skrējēji. Nezinu, varbūt vēl pāris. Es par citiem diez ko neinteresējos, pašam gana savu rūpju.

Vairākums vārdu bija pašsaprotami, bet par dažu nozīmi Tomasam tomēr nebija skaidrības. Kas ir slauķi? Viņš zi­nāja, ka ar to nodarbojas Čaks, taču zeņķis nebija gribējis par to stāstīt. Faktiski atteicās stāstīt.

- Slauķi ir tie švaļi, kas neder nevienam citam darbam. Tīra tualetes, dušas, virtuvi, sakopj Asinsnamu pēc slaktiņa un visu pārējo. Pastrādāsi dienu ar tiem plikadīdām, un tev pietiks ilgam laikam. To es tev varu garantēt.

Tomasam kļuva žēl Čaka. Nabaga zēns tik ļoti centās būt draugos ar visiem, bet neviens viņam pat nepievērsa uzma­nību. Jā, brīžiem Čaks varēja šķist pārlieku pļāpīgs un uzmā­cīgs, taču Tomass tik un tā novērtēja viņa sabiedrību.

- Un kas jādara rušķiem? viņš vaicāja, izraudams milzī­gu nezāli, pie kuras saknēm kūļājās melnas zemes pikas.

Zārts nokremšļojās un, turpinādams strādāt, atbildēja: Visi smagie darbi Dārzos jārok, jāar zeme un tā tālāk. Kad tādu darbu nav, jāpalīdz citur Klajumā. Vispār jau lielā­kajai daļai šeit ir vairāk par vienu pienākumu. Vai to tev kāds ir teicis?

Tomass izlikās nedzirdam, apņēmies izspiest no Zārta tik daudz informācijas, cik iespējams. Un ko dara paunotāji? Es zinu, ka viņi apbedī mirušos, bet tas taču nav jādara katru dienu, vai ne?

O, no tiem tipiem gribas turēties pēc iespējas tālāk. Tie ir tādi kā apsargi jeb vietējā policija. Pie paunotājiem tev ies jautri, vecīt. Zārts iesmējās; Tomass nebija dzirdējis viņu to darām iepriekš, bet kaut kas uzrauga smieklos šķita ļoti simpātisks.

Viņam bija vēl daudz jautājumu. Ļoti daudz. Čaks un pārējie klajumnieki vienmēr skopojās ar atbildēm, bet Zārts atšķirībā no viņiem bija ļoti pretimnākošs. Taču Tomasam pēkšņi pārgāja vēlme sarunāties. Nez no kurienes prātā ielau­zās domas par meiteni; tad viņš atcerējās Benu un galu galā beigto bēdnesi Labirintā, kam it kā vajadzēja būt kaut kam labam, lai gan pārējo izturēšanās liecināja par pretējo.

Viņa jaunā dzīve bija diezgan nožēlojama.

Tomass ievilka dziļu elpu. Nedomā un strādā, viņš teica pats sev un tā arī darīja.

Jau pāris stundas pēc pusdienlaika Tomass bija tā pār­guris, ka tik tikko spēja nostāvēt kājās. Visa tā locīšanās un rāpošana uz ceļiem bija gatavā elle. Gaļinieki un rušķi tas bija galīgi garām.

Kaut nu es ātrāk varētu kļūt par skrējēju, Tomass pie sevis domāja, dodoties pārtraukumā. Lai cik šī iecere liktos absurda un lai ari viņš nezināja, no kurienes tā cēlusies, tās vilinājumam pretoties šķita neiespējami. Tikpat neatlaidīgas bija arī domas par meiteni, bet no tām Tomass pagaidām centās izvairīties.

Noguris, sūrstot visām maliņām, viņš devās uz virtuvi padzerties ūdeni un sameklēt kaut ko uzkožamu. Neskatoties uz to, ka pusdienas bija tikai pirms divām stundām, Tomass nebūtu atteicies no vēl vienas līdzvērtīgas maltītes un varbūt pat nesmādētu cūkgaļu.

Viņš iekodās ābolā un, izgājis ārā, nometās uz zemes blakus Čakam. Turpat bija arī Ņūts, taču sēdēja nostāk un viens, nepievērsdams uzmanību pārējiem. Viņa acis bija piesārtušas, piere saraukta dziļās grumbās, zēns nervozi grauza nagus. Tomass pirmoreiz redzēja Ņūtu darām kaut ko tādu.

Čaks pamanīja to pašu un pirmais izteica arī Tomasa gal­vā radušos jautājumu. Kas tad šim lēcies? viņš čukstēja. Izskatās pēc tevis, kad biji tikko izlīdis no Kastes.

- Nezinu, atbildēja Tomass. Aizej un pavaicā viņam pats.

- Es visu dzirdu, velns parāvis! Ņūts uzsauca viņiem skaļā balsī. Nav brīnums, ka neviens negrib gulēt blakus jums, pļāpām!

Tomass sajutās tā, it kā būtu pieķerts zagšanā, bet bija patiešām norūpējies Ņūts tomēr bija viens no retajiem klajumniekiem, kas viņam kaut cik patika.

- Bet nopietni, kas tev kaiš? Čaks pavaicāja. Neapvai­nojies, bet tu izskaties pēc klunkšķa.

- Viss, ko vien var iedomāties, vecākais zēns atbildēja, tad apklusa un ilgi raudzījās tālumā. Tomass jau pavēra muti, lai uzdotu jaunu jautājumu, bet tad Ņūts turpināja: Meitene no Kastes tikai vaid miegā un runā dīvainas lietas, bet augšā kā nemostas, tā nemostas. Medbrāļi baro viņu kā mācēdami, bet ar katru reizi viņa ēd aizvien mazāk. Es jums saku, kaut kas tur galīgi nav kārtībā.

Tomass paskatījās uz ābolu savā rokā un nokoda kumo­su. Tagad tas šķita skābs. Viņš pēkšņi saprata, ka ir noraizē­jies par meiteni un uztraucas par viņas labklājību. Tā, it kā viņi būtu labi pazīstami.

- Bļāviens… Ņūts gari nopūtās. Bet ne jau tas mani satrauc visvairāk.

- Kas tad? vaicāja Čaks.

Tomass paliecās uz priekšu. Domas par meiteni acumir­klī izgaisa.

Ņūts piemiedza acis un palūkojās tālumā uz vienu no ie­ejām Labirintā. Albijs un Minjo, viņš nomurmināja. Vi­ņiem jau sen bija jābūt atpakaļ.

Tomass nepaspēja pat attapties, kad jau atkal atradās Dārzos un raustīja nezāles, skaitīdams minūtes līdz darba dienas beigām. Ik pa brīdim viņš pacēla acis, lai palūkotos Rietumu vārtu virzienā, cerēdams tur ieraudzīt Albiju un Minjo Ņūta bažas bija pielipušas arī Tomasam.

Ņūts teica, ka viņiem bija jāatgriežas jau ap pusdienlai­ku tik laika vajadzētu, lai nokļūtu līdz mirušajam bēdnesim, stundu vai divas to papētītu un tad atgrieztos. Nav brīnums, ka viņš izskatījās tik noraizējies. Kad Čaks ieminējās, ka var­būt Albijs un Minjo palikuši Labirintā ilgāk, lai vēl nedaudz paskraidītu un izklaidētos, Ņūts veltīja viņam tik bargu ska­tienu, ka Tomasam likās zeņķis uzliesmos pats no sevis.

Taču visvairāk Tomasu satrauca Ņūta reakcija uz jautāju­mu, kāpēc viņš nepaņem līdzi pāris klajumnieku un nedodas meklēt pazudušos draugus. Vecākā zēna acīs parādījās ne­viltotas šausmas, vaigi ierāvās uz iekšu, sejas āda satumsa un ieguva slimīgi dzeltenu nokrāsu. Pēc brīža viņš atguvās un paskaidroja, ka sūtīt meklētājus Labirintā ir aizliegts, lai ne­riskētu ar vēl lielākiem upuriem, bet šaubu nebija: Labirints Ņūtu šausmināja.

Ar viņu tajā bija noticis kaut kas patiešām briesmīgs ļoti iespējams, tas bija saistīts ar potītes ievainojumu.

Tomass centās par to vairs nedomāt un tā vietā koncen­trējās uz nezāļu raušanu.

Vakariņu laikā pie Mājokļa valdīja drūms noskaņojums, un ēdiens pie tā nebija vainojams. Cepetis un viņa pavāri cēla galdā karalisku maltīti ceptu gaļu ar kartupeļu biezeni un zaļajām pupiņām. Tomass ātri bija sapratis, ka joki par Ce­peša kulinārajām dotībām nav nekas vairāk kā joki. Parasti klajumnieki izlaizīja savus šķīvjus tukšus un vēl diedelēja pa­pildporciju. Taču tovakar visi ēda kā miroņi, kas uzcelti no kapa pēdējai maltītei pirms došanās uz elli.

Skrējēji bija atgriezušies sev ierastajā laikā, un, vērojot Ņūtu, kurš sagaidīja tos, neslēptā panikā skraidot no vieniem vārtiem pie citiem, Tomasa nemiers auga augumā. No Albija un Minjo nebija ne miņas. Ņūts lika klajumniekiem doties godam nopelnītajās vakariņās, bet pats palika dežurēt pie Rietumu vārtiem un gaidīt pazudušos zēnus. Lai gan neviens par to skaļi neieminējās, Tomass zināja, ka drīz sienām ir jāaizveras.

Tāpat kā pārējie, viņš negribīgi bija klausījis Ņūta pavēlei un nu sēdēja Mājokļa dienvidu pusē pie viena galda ar Čaku un Vinstonu. Taču Tomass spēja norīt tikai pāris kumosus, kad viņa pacietībai pienāca gals.

Es nevaru nosēdēt uz vietas, kamēr viņi nav atgriezu­šies, zēns teica un nometa savu dakšiņu uz šķīvja. Iešu gaidīt pie Labirinta kopā ar Ņūtu. Tomass piecēlās un devās prom no galda. Kā jau bija sagaidāms, Čaks sekoja pa pēdām.

Ņūts nemierīgi staigāja gar Rietumu vārtiem, braucīdams pirkstus caur matiem. Tuvojoties Tomasam un Čakam, viņš pacēla acis. Bļāviens, kur viņi ir?! Ņūta balsi bija jaušams izmisums.

Tomasu aizkustināja tas, ka Ņūts raizējās par Albiju un Minjo kā par ģimenes locekļiem. Varbūt tiešām izsūtīt mek­lētājus? viņš vēlreiz ierosināja. Likās muļķīgi stāvēt, neko ne­darot un uztraucoties līdz nelabumam, tā vietā, lai vienkārši dotos Labirintā un sameklētu pazudušos zēnus.

- Velns pa… Ņūts iesāka, bet aprāvās, uz mirkli aizvēra acis un ievilka dziļu elpu. Nedrīkst. Saproti? Tas ir pilnīgi un absolūti pret noteikumiem. It īpaši, kad tie sasodītie vārti kuru katru brīdi grasās aizvērties.

- Bet kādēļ? Tomass nepiekāpās, nespēdams saprast Ņūta stūrgalvību. Ja viņi paliks tur ārā, abiem taču uzbruks bēdneši. Mums kaut kas jādara.

Ņūts pagriezās pret viņu ar pietvīkušu seju un dusmās liesmojošām acīm.

- Aizver pāksti, zaļknābi! viņš iekliedzās. Tu neesi te bijis pat nedēļu! Tavuprāt, man būtu bail riskēt ar savu dzīvī­bu, lai glābtu tos nejēgas?

- Nē… es… piedod, es nedomāju… Tomass nezināja, ko teikt, viņš tikai vēlējās palīdzēt.

Ņūts mazliet atmaiga. Tu vēl neesi to sapratis, Tomij, bet doties Labirintā naktī ir vistīrākā pašnāvība. Tā mēs zau­dētu tikai vēl vairāk dzīvību. Ja tie švaļi nepaspēs atpakaļ… viņš apklusa, šķiet, nevēlēdamies skaļi izrunāt to, no kā bai­dījās visi. Gan Albijs, gan Minjo ir devuši zvērestu, tāpat kā es. Tāpat kā mēs visi. Tev arī būs jāzvēr savā pirmajā Sapul­cē, kad tev tiks izraudzīts uzraugs. Nekad nedoties Labirintā naktī. Lai kas arī notiktu. Nekad.

Tomass palūkojās uz Čaku, kurš izskatījās tikpat bāls kā Ņūts.

- Ņūts tev to nesaka, tāpēc pateikšu es. Ja viņi šovakar neatgriežas, tas nozīmē, ka ir miruši. Minjo ir pārāk gudrs, lai apmaldītos. Tas nav iespējams. Viņi ir pagalam…

Ņūts klusēja, bet Čaks pagriezās un lēnām slāja atpakaļ uz Mājokļa pusi ar zemu nokārtu galvu. Miruši? Tomass ne­spēja noticēt. Situācija bija kļuvusi tik bēdīga, ka viņš nezinā­ja, kā reaģēt. Sirdī izpletās bezgalīgs tukšums.

- Švalim ir taisnība, Ņūts drūmi noteica. Tāpēc arī mēs nedrīkstam doties viņus meklēt. Nevaram atļauties, ka viss kļūst vēl ļaunāk.

Ņūts uzlika roku uz Tomasa pleca, tad ļāva tai nošļukt gar sāniem. Zēna acis bija valgas no asarām, un Tomass nešaubī­jās, ka pat vistumšākajos sev nepieejamās atmiņas nostūros neatrastu skumjāku skatu. Biezējošais mijkrēslis visu padarī­ja vēl drūmāku.

- Vārti aizveras pēc divām minūtēm, Ņūts sacīja ar tādu nolemtību balsī, ka vārdi šķita atbalsojamies gaisā lī­dzīgi bēru zvanam. Tad viņš pagriezās un, pavisam sašļucis, klusējot devās prom.

Tomass nogrozīja galvu un vēlreiz palūkojās Labirintā. Albiju un Minjo viņš pazina pavisam īsu mirkli, tomēr krūtīs iesmeldzās, iedomājoties, ka tie krituši par upuri tik šaušalī­giem radījumiem, kādu viņš bija redzējis caur logu savā pir­majā rītā Klajumā.

Skaļi dārdi no visām pusēm iztrūcināja Tomasu no pār­domām. Tiem sekoja jau zināmā dārdošā, gurkstošā skaņa, ar kādu akmens berzās pret akmeni, vārtiem veroties ciet uz nakti. Labā siena rūkdama slīdēja pretī kreisajai, saceļot putekļus no Klajuma grīdas, šķiļot akmeņus un dzirksteles. Vertikālā savienojumu rinda, kas šķita sniedzamies līdz pa­šām debesīm, tuvojās sev paredzētajām atverēm pretējā vārtu pusē, lai līdz nākamajam rītam aizzīmogotu ieeju Labirintā. Kārtējo reizi Tomass ar bijību vēroja prātam neaptveramo skatu, kas bija pretrunā ar visiem fizikas likumiem. Kā kaut kas tāds bija iespējams?

Pēkšņi ar kreisās acs kaktiņu viņš pamanīja kustību.

Labirinta dziļumā, taisnā gaiteņa pašā galā kaut kas kūņojās.

Sākumā Tomasu pārņēma panika un viņš paspēra soli at­pakaļ, nobijies, ka tas varētu būt bēdnesis. Bet tad skatienam atklājās divi neskaidri Klajuma virzienā streipuļojoši stāvi. Cauri sākotnējo baiļu plīvuram viņš beidzot pazina Minjo, kurš, pārmetis vienu Albija roku pāri savam plecam, gandrīz vilkšus vilka otru zēnu sev līdzi.

Minjo pacēla galvu un ieraudzīja Tomasu, kuram likās, ka viņa acis tūdaļ izsprāgs no pieres. Viņu sadzēla! skrē­jējs iesaucās sažņaugtā, no pārguruma drebošā balsī. Šķita: katrs viņa spertais solis būs pēdējais.

Negaidītais notikumu pavērsiens tā pārsteidza Toma­su, ka pagāja vairākas sekundes, pirms viņš saprata, ka jārīkojas. Ņūt! viņš iekliedzās, ar varu atrāvis acis no Minjo un Albija un apgriezies pretējā virzienā. Viņi nāk! Es viņus redzu! Tomasam instinktīvi gribējās mesties Labirin­tā, lai palīdzētu zēniem, bet viņu atturēja stingrais aizliegums pamest Klajumu.

Ņūts tikmēr jau bija sasniedzis Mājokli, bet, izdzirdējis Tomasa kliedzienu, nekavējoties apsviedās riņķī un pieklibo­dams skriešus metās uz vārtu pusi.

Tomass pagriezās pret Labirintu, un viņu pārņēma šaus­mas. Albijs bija izslīdējis no Minjo tvēriena un saļimis zemē. Kādu brīdi Minjo izmisīgi centās viņu atkal piesliet kājās, bet tad padevās un sāka vilkt aiz rokām pa cieto akmens grīdu.

Taču līdz vārtiem bija vēl vismaz trīsdesmit metri.

Labā siena nepielūdzami tuvojās. Jo vairāk Tomass vēlē­jās ar domu spēku palēnināt tās gaitu, jo ātrāk tā šķita pār­vietojamies. No pilnīgas vārtu aizvēršanās viņus šķīra tikai dažas sekundes. Albijam nebija nekādu cerību paspēt laikā. Pat ne vismazāko.

Tomass palūkojās atpakaļ uz Ņūtu. Ar savu savainoto po­tīti zēns bija paspējis noskriet tikai pusceļu.

Viņš paskatījās uz Labirintu, uz tuvojošos sienu. Vēl tikai pāris metri, un vārti būs ciet.

Minjo paklupa un nogāzās uz Labirinta grīdas. Viņi ne­paspēs. Tas nu bija skaidrs. Laika vairs nepietika.

Tomass dzirdēja Ņūtu kaut ko kliedzam no aizmugures.

Nedari to, Tomij! Nemaz nedomā!

Metāla stieņi labajā vārtu pusē kā izstieptas rokas neno­vēršami sniedzās pretī savām naktsmājām apaļajos dobumos. Sienu saceltais troksnis bija apdullinošs.

Vēl divi metri… pusotrs… metrs… pusmetrs…

Tomass zināja, ka viņam nav izvēles. Viņš spēra soli uz priekšu un, pašā pēdējā mirklī paslīdējis garām smailajiem stieņiem, iespraucās Labirintā.

Vārti aizvērās aiz viņa muguras ar dobju dunu, kas at­balsojās no efejām klātajām akmens sienām kā vājprātīgi, sa­raustīti smiekli.