Labirinta gūstā

46. NODAĻA

r

Pārējo dienas daļu Tomass vairs ne ar vienu nerunāja.

Terēza pāris reižu bija mēģinājusi sazināties, bet viņš vienmēr aizbildinājās ar nelāgu pašsajūtu. Teica, ka grib pa­būt vienatnē savā iecienītajā vietā aiz meža, mazliet pagulēt un veltīt kādu laiku pārdomām. Pacensties izdibināt kaut kur dziļi prātā apglabāto noslēpumu, kas pateiktu viņiem priek­šā, kā rīkoties.

Taču patiesībā Tomass psiholoģiski mēģināja sagatavo­ties tam, ko bija nobriedis darīt naktī, centās pārliecināt sevi, ka tā ir pareizā rīcība. Vienīgā iespējamā rīcība. Turklāt viņš bija pamatīgi nobijies un negribēja, lai to pamanītu citi.

Visbeidzot, kad pulkstenis rādīja, ka pienācis vakars, Tomass kopā ar pārējiem klajumniekiem devās uz Mājokli. Ticis pie Cepeša steigā pagatavotās tomātu zupas un cepu­miem, viņš atcerējās, ka ir pavisam izbadējies.

Un tad pienāca kārtējā bezmiega nakts.

Būvnieki bija ar dēļiem aiznaglojuši kādreizējo logu vie­tās vīdošos caurumus, pa kuriem briesmoņi bija aizvilkuši Galliju un Ādamu. Izskatījās, ka darbu būtu veikusi piedzē­rušos rūķu komanda, bet tas bija labākais, uz ko viņi tobrīd bija spējīgi. Ņūts ar Albiju, kurš jau bija atkopies no Karšu tel­pā iegūtās traumas un staigāja ar milzīgu apsēju ap galvu, bija izdomājuši, ka zēni katru nakti mainīs guļvietas riņķa kārtībā.

Tomasam nācās nakšņot Mājokļa pirmajā stāvā vienā is­tabā ar tiem pašiem aizvakarnakts biedriem. Telpā drīz iestā­jās klusums, bet bija grūti pateikt, vai tāpēc, ka pārējie ir aiz­miguši vai tikai nobijušies un klusībā lolo cerību, ka par spīti visam bēdneši tomēr neatgriezīsies. Šonakt Terēzai bija ļauts palikt Mājoklī kopā ar citiem un viņa gulēja blakus Toma­sam, ietinusies divās segās. Kaut kādā veidā viņš spēja sajust, ka meitene ne tikai guļ, bet ir patiešām aizmigusi.

Tomasam gan miegs nenāca nevienā acī, kaut gan zēns saprata, ka ķermenim atpūta ir ārkārtīgi nepieciešama. Viņš centās centās no visa spēka turēt plakstiņus ciet, ar varu piespieda sevi atslābināties. Bet nekas nesanāca. Nakts vil­kās mokoši lēni, gaidīšana kļuva neizturama, neziņa gūlās kā smagums uz krūtīm.

Tad, kā jau bija paredzams, ārpusē atskanēja mehāniskie, spokainie trokšņi. Bēdneši bija klāt.

Visi sadrūzmējās pie sienas, kas atradās vistālāk no loga,

un centās neizdvest ne skanu. Tomass ierāvās stūri blakus

>

Terēzai, ar rokām apķēra ceļgalus un neatrāva acis no loga. Bailes par agrāk pieņemtā lēmuma īstenošanu žņaudza viņa sirdi kā dzelžaina dūre. Taču Tomass saprata, ka no tā varēja būt atkarīgs pilnīgi viss.

Spriedze pieauga ar katru sekundi. Klajumnieki mēmi klusēja, it kā telpā nebūtu ne dvēseles. Pēc brīža istabu sa­sniedza attāla metāla skrapstoņa pret koku: izklausījās, ka bēdnesis rāpjas pa Mājokļa sienu ēkas pretējā pusē. Mirkli vēlāk troksnim pievienojās citi, skaņas nāca no visām pu­sēm, bet vistuvāko avots atradās turpat aiz viņu loga. Šķita, ka gaiss telpā ir sasalis ledū. Tomass ar dūrēm aizspieda acis.

Bridi, kad gaidīšana kļuva neizturama, kaut kur augšstā­vā norībēja skaļš lūstoša koka un plīstošu stiklu sprādziens, sadrebinot ēku līdz pašiem pamatiem. Asinis sastinga Toma­sa dzīslās, viņš dzirdēja kliedzienus un pēdu dipoņu. Grīdas un pakāpienu dēļu čīksti vēstīja, ka uz pirmo stāvu bēg vesels bars klajumnieku.

Tie notvēra Deivu! kāds iekliedzās spalgā, šausmu pilnā balsī.

Tomasa istabā neviens pat nepakustējās. Viņš saprata: katrs klātesošais droši vien kaunas par izjusto atvieglojumu ka par upuri kritis kāds cits, ka nu viņi ir drošībā vismaz līdz nākamajam vakaram. Jau divas naktis pēc kārtas bēdneši bija nolaupījuši tikai pa vienam zēnam, un klajumnieki sāka ticēt Gallija teiktajam.

Tomasu satrūcināja skaļš kritiena troksnis otrpus telpas durvīm. Tam sekoja baiļu kliedzieni un mežonīgi šķīstoša koka brakšķi un krakšķi it kā milzīgs nezvērs ar dzelzs žok­ļiem notiesātu visu, kas tam pagadījies ceļā. Mirkli vēlāk ar apdullinošu blīkšķi izsprāga Mājokļa ārdurvis. Bēdnesis bija izlauzies cauri visam namam un nu to pameta.

Tomasu pāršalca neprātīgas bailes. Bija jārīkojas: tagad vai nekad.

Pielēcis kājās, viņš pieskrēja pie istabas durvīm un atrā­va tās vaļā. Ignorējot Ņūta kliedzienus, Tomass, lavierēdams starp neskaitāmajām koka atlūzām uz grīdas, metās cauri izpostītajai kāpņutelpai. Ārdurvju vietā rēgojās liels, neglīts robs. Tas veda laukā pelēkajā naktī. Viņš metās tam cauri un izskrēja Klajumā.

Tom! Terēza iekliedzās viņa galvā. Ko tu dari!?

Tomass nepievērsa viņai uzmanību un turpināja skriet.

Deivu Tomass ne reizi nebija runājis ar šo zēnu sagrā­bušais bēdnesis, sīkdams un klabēdams, ripoja uz Rietumu vārtiem. Arī pārējie nešķīsteņi jau bija sapulcējušies pagal­mā un sekoja savam biedram uz Labirintu. Nevilcinādamies, saprotot, ka pārējie noteikti domās, ka viņš nolēmis izdarīt pašnāvību, Tomass dzinās pakaļ radījumiem, līdz panāca tos. Manāmi pārsteigti, bēdneši saminstinājās.

Tomass uzlēca mugurā Deiva sagūstītājam un centās at­svabināt zēnu no radījuma tvēriena, cerot, ka tas cīnīsies pre­tī. Terēzas kliedziens viņa smadzenēs bija tik skaļš, ka atgādi­nāja galvaskausā ietriektu dunci. Zēnam uzklupa trīs bēdneši reizē, no visām pusēm stiepjot savas garās spīles, knaib­les un dzeloņus. Tomass ar rokām un kājām atgaiņājās no metāliskajiem taustekļiem un spārdīja pulsējošo, ļumošo miesu viņš gribēja tikt sadzelts, nevis notverts kā Deivs. Bēdneši uzbruka aizvien neatlaidīgāk un drīz viņa ķermeni caururba dedzinošas sāpes adatu dūrieni vēstīja, ka iecerē­tais ir panākts. Tomass iekliedzās un spārdoties un plosoties tagad jau centās izrauties no briesmoņu aplenkuma. Lecot un apmetot kūleni, viņam tas izdevās. Asinīs bangoja adrenalīns. Tomass uzkārpījās kājās un ar pēdējiem spēkiem metās bēgt.

Tiklīdz zēns vairs nebija sasniedzams bēdnešu taustek­ļiem, tie meta mieru un turpināja ceļu uz Labirintu, pazūdot starp pelēkajām akmens sienām. Tomass sabruka zemē un sāpēs iekunkstējās.

Mirkli vēlāk klāt piesteidzās Ņūts, Čaks, Terēza un vēl pāris klajumnieku. Ņūts satvēra Tomasu aiz pleciem, uzslēja sēdus un pabāza rokas zem padusēm. Ņemiet viņu aiz kā­jām! Ņūts iesaucās.

Pasaule Tomasa acu priekšā sāka peldēt, viņam reiba galva un šķebināja. Kāds Tomass nespēja saskatīt, kas, paklausīja Ņūta pavēlei: viņu stiepa pāri pagalmam, iekšā izpostītajā Mājoklī, ienesa istabā un noguldīja uz dīvāna. Pa­saule turpināja ņirbēt un ļodzīties.

- Ko tu darīji?! Ņūts kliedza viņam sejā. Kā tu varēji rīkoties tik stulbi?!

Tomasam kaut kas bija jāsaka, pirms viņš zaudēja samaņu.

- Nē… Ņūt… tu nesaproti.

- Apklusti! Ņūts viņam uzbļāva. Pietaupi spēkus!

Tomass juta, kā no ķermeņa norauj apģērbu, pārbauda

rokas un kājas, meklē ievainojumus. Viņš izdzirdēja Čaka balsi un par spīti sāpēm jutās labāk, zinot, ka draugam nekas nekaiš. Kāds no medbrāļiem teica, ka viņš sadzelts vismaz desmit vietās.

Dīvāna kājgalī parādījās Terēza un ar roku paspieda viņa labo potīti. Kāpēc, Tom? Kāpēc tu to darīji?

Jo… Tomasam pietrūka spēka, lai sakoncentrētos.

Ņūts skaļi pieprasīja bēdu serumu, un pēc brīža Tomass sajuta adatas dzēlienu apakšdelmā. No dūriena vietas ķerme­ni izplatījās mierinošs siltums, kas acumirkli mazināja sāpes. Taču pasaule ap viņu turpināja grūt un irt pa vīlēm, un zēns saprata, ka jau pēc pāris sekundēm tā pazudīs pavisam. Telpa griezās kā karuselī, aizvien ātrāk un ātrāk, krāsas saplūda cita ar citu. Bija jāsaņem visi spēki, lai vēl kaut ko pateiktu, pirms tumsa aprija viņa apziņu.

- Neuztraucieties, Tomass čukstēja, cerēdams, ka kāds viņu dzird. Es to darīju tīšām…