Labirinta gūstā

27. nodaĻa

t

Jau otro reizi todien Tomass no pārsteiguma pazaudēja balsi.

- Nu, tad ejam. Ņūts satvēra viņu aiz rokas. Tu taču nedomā, ka es neiešu tev līdzi.

Čaks sekoja viņiem pa pēdām. Zēni izgāja no Sapulces telpas un devās pāri vestibilam uz šaurām vītņveida kāpnēm, kuras Tomass iepriekš nebija pamanījis. Ņūts uzlika kāju uz pirmā pakāpiena, pagriezās un veltīja bargu skatienu Čakam. Tu paliec tepat.

Pārmaiņas pēc tas tikai pamāja ar galvu un neko neteica. Tomass nojauta, ka zeņķis nebūt nekāro redzēt Albiju.

- Nenokar degunu, Tomass viņam uzsauca, sekojot Ņūtam, kurš jau devās augšup pa kāpnēm. Mani tikko ie­cēla par skrējēju. Nu tu esi čomos ar eliti, zēns centās jo­kot, negribēdams atzīt, ka viņu biedē tikšanās ar Albiju. Ja nu klajumnieku vadonis izteiks tādus pašus apvainojumus kā Bens? Vai vēl ļaunākus?

- Jā, kā tad… Čaks nočukstēja, apstulbis blenzdams uz koka pakāpieniem.

Tomass paraustīja plecus un sāka kāpt. Zēna plaukstas kļuva miklas, gar deniņiem noslīdēja sviedru lāsīte. Viņš nu­dien nealka sastapt Albiju.

Ņūts, pavisam drūms un nopietns, gaidīja kāpņu augšā. Viņi atradās otrā galā garajam, tumšajam gaitenim, kas sākās pie galvenajām kāpnēm tām pašām, pa kurām Tomass pir­majā dienā bija nokļuvis pie Bena. Šīs atmiņas uzdzina ne­labumu. Tomass cerēja, ka Albijs būs paspējis pilnībā atgū­ties no Pārvēršanas un viņam nebūs atkal jāpieredz visas tās šausmas slimīgi zaļganā āda, izspiedušās vēnas, raustīšanās gultā. Taču bija jāsagatavojas visļaunākajam. Tomass saņēma dūšu.

Viņš sekoja Ņūtam, kurš apstājās pie otrajām durvīm pa labi un viegli pieklauvēja. No istabas atskanēja vaids, un Ņūts pagrūda durvis. Vārgais eņģu čiksts atkal uzmodināja Toma­sā tik tikko tveramas bērnības atmiņas par spoku apsēstām mājām šausmu filmās. Tas bija tikai mirklīgs, fragmentārs pagātnes uzplaiksnījums. Viņš atcerējās filmas, bet ne aktieru sejas vai to, ar ko kopā tās vērojis. Viņš atcerējās kinoteātrus, bet ne to, kādi tie izskatījās no ārpuses. Šīs sajūtas nebija ie­spējams izskaidrot.

Ņūts iegāja istabā un ar žestu aicināja Tomasu sekot. Kāp­dams pāri slieksnim, viņš bija gatavs visļaunākajam. Taču, pacēlis skatienu, ieraudzīja gultā tikai ārkārtīgi novārgušu pusaudzi ar aizvērtām acīm.

- Vai viņš ir aizmidzis? Tomass iečukstējās, lai gan pa­tiesībā vēlējās vaicāt ko citu: viņš taču nav miris, vai ne?

- Es nezinu, Ņūts klusi atbildēja. Viņš piegāja pie gultas un apsēdās koka krēslā, kas stāvēja tai blakus. Tomass ieņē­ma vietu pretējā pusē.

- Albij? Ņūts nočukstēja. Pēc tam skaļāk: Albij! Čaks teica, ka tu gribi runāt ar Tomiju.

Vadoņa plakstiņi trīsēdami pavērās, atklājot asinīm pie­lijušus acu baltumus, kas mikli spīdēja dienas gaismā. Albijs paskatījās uz Ņūtu, tad uz Tomasu. Smagi stenēdams, viņš pieslējās sēdus un atbalstīja pakausi pret dēļiem gultas galv­galī. Jā, vadonis iesēcās aizsmakušā balsī.

- Čaks teica, ka tu esot plosījies kā nelabais. Ņūts pie­liecās tuvāk. Kas par lietu? Tev vēl ir slikti?

Nākamos vārdus Albijs izrunāja ar tādām grūtībām, ka likās katrs no tiem saīsina viņa mūžu par veselu nedēļu.

- Viss… mainīsies… Meitene… Tomass… Es redzēju viņus… Albija plakstiņi nodrebēja un aizvērās, tad atkal atvērās; viņš noslīdēja atpakaļ guļus pozā un nekustīgi blenza griestos.

- Es nejūtos pārāk labi.

- Kā to saprast tu redzēji viņus? Ņūts vaicāja.

- Es saucu Tomasu! Albijs pēkšņi iebļāvās ar tādu spa­ru, kas pirms mirkļa vēl šķita neiespējams. Es nesaucu tevi, Ņūt, bet Tomasu! Tomasu, velns parāvis!

Ņūts jautājoši palūkojās uz gultas otrā pusē sēdošo zēnu, bet tas spēja tikai paraustīt plecus, ar katru sekundi juzdamies aizvien neomulīgāk. Kāda velna pēc Albijam vaja­dzēja tieši viņu?

- Nomierinies, vecais īgņa, Ņūts atbildēja. Te viņš ir. Vari runāt.

- Izej ārā, Albijs izdvesa acīm ciet, smagi elpodams.

- Nekā nebija! Es arī gribu dzirdēt.

- Ņūt… Albijs ieturēja pauzi. Izej. Ārā.

Tomass jutās ārkārtīgi neērti, satraucies par to, ko tagad padomās Ņūts, bet vēl vairāk par to, ko Albijs grasījās vi­ņam pavēstīt.

- Bet… Ņūts protestēja.

- Ārā! Albijs ieķērcās, balsij no piepūles aizlūstot. Va­donis pieslējās sēdus un vēlreiz atspiedās pret gultas galvgali. Vācies!

Ņūta sejā parādījās skaidri redzams aizvainojums, bet, par pārsteigumu Tomasam, tajā nebija dusmu. Pēc ilga un saspringta klusuma brīža Ņūts piecēlās, devās pie durvīm un atvēra tās. Vai viņš tiešām aizies? Tomass nespēja tam noticēt.

- Piemini šo brīdi, kad vēlāk nāksi atvainoties. Ņūts uzmeta pēdējo skatienu Albijam un izgāja gaitenī.

- Aizver durvis! Albijs kliedza viņam nopakaļ, aizskar­dams Ņūtu vēl vairāk, bet tas paklausīgi aizcirta durvis.

Tomasa sirds sāka sisties straujāk. Viņš bija atstāts divatā ar zēnu, kurš izcēlās ar savu vieglo aizkaitināmību vēl pirms krišanas par upuri bēdneša uzbrukumam un mokpilnās bēdu seruma terapijas. Tomass cerēja, ka Albijs ātri pateiks, kas viņam sakāms, un viss būs galā. Taču iestājās ilgs klusums, kas turpinā­jās vairākas minūtes, Tomasam no bailēm sāka trīcēt rokas.

- Es zinu, kas tu esi, Albijs beidzot ierunājās, pārtrauk­dams klusumu.

Tomass centās atrast vārdus, lai atbildētu, bet spēja tikai kaut ko nesakarīgi nomurmināt. Viņš bija neiedomājami ap­mulsis. Un nobijies.

- Es zinu, kas tu esi, Albijs lēnām atkārtoja. Es re­dzēju. Visu. Gan to, no kurienes nākam, gan to, kas esi tu. Es zinu, kas ir meitene. Es atminos svēli.

Svēli? Tomass piespieda sevi ierunāties: Es nesaprotu, par ko tu runā. Ko tu redzēji? Es ļoti priecātos uzzināt, kas es esmu.

- Tas nebūs patīkami, Albijs atbildēja un pirmoreiz kopš Ņūta aiziešanas cieši ieskatījās Tomasa sejā. Viņa tum­šajos, dziļi iekritušo acu dobumos vīdēja skumjas un izmi­sums. Zini, tas ir šausmīgi. Nesaprotu, kāpēc tie kretīni grib, lai mēs atceramies? Kāpēc mēs nevaram vienkārši dzī­vot tepat un būt laimīgi?

- Albij… Tomass vēlējās, kaut varētu ieskatīties zēna domās un redzēt to pašu, ko viņš. Atceries Pārvēršanu! Ko tu redzēji? Izsakies sakarīgāk.

- Tu… Albijs sāka, bet tad negaidīti sagrāba pats sevi aiz rīkles un izgrūda samocītu, gārguļojošu skaņu. Viņa kājas noraustījās, ķermenis apmetās uz sāniem un sāka locīties uz priekšu un atpakaļ tā, it kā Albiju žņaugtu kāds cits. Zēna mēle bija izkārusies no mutes, un viņš nemitīgi, atkal un at­kal koda tajā.

Tomass pielēca kājās un šausmās atsprāga no gultas. Li­kās, ka vadoni piemeklējusi kāda lēkme; viņa ķermenis svai­dījās uz visām pusēm, tumšā sejas āda, kas pirms brīža vēl izskatījās pelēkbāla, bija pielijuši asinīm, acis tik tālu pār­grieztas redzokļos, ka uz āru rēgojās tikai to baltumi.

- Albij! Tomass iekliedzās, neiedrošinādamies pieskar­ties nabaga zēnam. Ņūt! Viņš salika plaukstas pie mutes un iesaucās vēl skaļāk: Ņūt, nāc palīgā!

Istabas durvis atsprāga vaļā, pirms viņš bija paspējis aiz­vērt muti.

Ņūts piesteidzās pie Albija, sagrāba aiz pleciem un ar visu svaru piespieda pie gultas. Turi viņu aiz kājām!

Tomass sakustējās, bet Albija kājas kūla gaisu tik ener­ģiski, ka gultai nemaz nebija iespējams pietuvoties. Spēcīgs spēriens trāpīja Tomasam pa žokli un galvaskausu caururba asas sāpes. Viņš atkāpās, taustīdams cietušo zodu.

- Pasteidzies, velns parāvis! Ņūts iekliedzās.

Tomass saņēmās un ar sparu metās virsū Albijam, sagrā­ba abas viņa kājas pie potītēm un, cieši apvijis rokas augšstil­biem, piespieda tās gultai. Tikmēr Ņūts ar vienu celi uzgūlās Albija plecam un ķērās klāt vadoņa plaukstām, ar kurām tas vēl aizvien žņaudza pats savu kaklu.

- Laid vaļā! Ņūts kliedza, cenšoties atsvabināt dzelžai­no tvērienu. Tu taču dari sev pāri!

Tomass redzēja, kā Ņūta muskuļi piebriest un zem ādas izspiežas asinsvadi, no visa spēka pūloties atlauzt Albija krampjaini sažņaugtos pirkstus. Pamazām, centimetru pa

centimetram, viņam izdevās atvilkt rokas no kakla un cie-

* >

ši piespiest tās zēna krūtīm. Albija ķermenis vēl pāris reizes noraustījās, viduklim nedabiski izliecoties virs gultas, bet tad pakāpeniski norima un pārstāja pretoties. Jau mirkli vēlāk vadoņa elpošana bija izlīdzinājusies un viņš nekustīgi gulēja, stiklainām acīm veroties tukšumā.

Tomass joprojām stingri turēja zēnu aiz kājām, baidoties pakustēties un izprovocēt jaunu trakuma lēkmi. Ņūts nogai­dīja veselu minūti un tikai tad uzmanīgi palaida vaļā Albija rokas. Pagāja vēl viena minūte, pirms viņš noņēma ceļgalu no vadoņa pleca un atkal nostājās blakus gultai. Tomass se­koja viņa piemēram, cerēdams, ka lēkme ir pārgājusi.

Albijs ar pūlēm pavēra smagos plakstiņus un palūkojās augšup, izskatīdamies tā, it kā grasītos ieslīgt dziļā miegā. Piedod, Ņūt, viņš nočukstēja. Es nezinu, kas notika. Man likās… ka mani kontrolē kāds cits. Atvaino…

Tomass dziļi ieelpoja, uzdrīkstoties cerēt, ka nekas tamlī­dzīgs vairs neatkārtosies. Vismaz ne viņa klātbūtnē.

- Kam tu atvainojies? Ņūts vaicāja. Tu pats sevi gan­drīz nožņaudzi.

- Tas nebiju es, goda vārds, Albijs nomurmināja.

Ņūts pameta rokas gaisā. Kā to saprast nebiji tu?

- Es nezinu… Tas… tas bija kāds cits. Albijs izskatījās ne mazāk apjucis kā Tomass.

Acīmredzot Ņūts neuzskatīja par vajadzīgu vairs iedziļi­nāties notikušajā, vismaz ne tobrīd. Viņš pacēla cīņas laikā uz grīdas nokritušās segas un atkal uzklāja tās Albijam. Mēģini aizmigt, jupis tevi rāvis. Parunāsim, kad būsi izgulējies. Viņš uzlika roku uz zēna pieres un piebilda: Tu neesi vesels, švali.

Bet Albija acis jau pašas lipa ciet un viņš spēja vien tikko manāmi paklanīt galvu.

Ņūts pārtvēra Tomasa skatienu un pamāja uz durvju pusi. Tomasam nebija ne mazāko iebildumu pamest šo trakonamu, un viņš paklausīgi sekoja Ņūtam uz izeju. Jau kāp­jot pāri istabas slieksnim, Albijs gultā kaut ko neskaidri no­murmināja. Abi zēni reizē apstājās.

- Ko? Ņūts pārvaicāja.

Albijs uz īsu mirkli pavēra plakstiņus un nedaudz skaļāk atkārtoja: Uzmanieties ar meiteni. Tad viņa plakstiņi at­kal aizkrita.

Atkal jau tā meitene! Visi pavedieni agrāk vai vēlāk no­veda pie viņas… Ņūts jautājoši paskatījās uz Tomasu, bet tas spēja tikai paraustīt plecus. Viņam nebija nekādas saprašanas par to, ko tas nozīmē.

- Ejam, Ņūts nočukstēja.

- Ņut? Albijs atkal ierunājas, šoreiz pat necenzdamies atvērt acis.

-Jā?

- Sargājiet kartes. Albijs pārvēlās uz sāniem, ar uzgriez­to muguru liekot noprast, ka pieņemšana ir beigusies.

Tomasam nepatika, kā tas izklausījās. Nemaz nepatika. Zēni izgāja no istabas un klusām aizvēra aiz sevis durvis.