Labirinta gūstā

4. NODAĻA

r

Tomass gaidīja Čaku, atspiedies pret koka stumbru. Viņš vēlreiz pārlaida acis murgainajai vietai, kam, šķiet, bija lemts kļūt par viņa jaunajām mājām. Sienu mestās ēnas bija ievē­rojami pastiepušās un jau rāpās augšup pa efejām klātajām akmens virsmām pretējā pagalma pusē.

Vismaz pēc tā bija iespējams noteikt debespuses spo­kainā koka ēka kluknēja Klajuma ziemeļrietumu stūrī. Blakus tai uz dienvidrietumiem pletās aizvien dziļāk ēnā slīgstošais koku puduris. Fermas teritorija, kur vēl rosījās daži strādnie­ki, aizņēma visu ziemeļaustrumu ceturtdaļu. Dienvidaustru­mu stūrī blēja, māva un kladzināja kustoņi.

Precīzi pašā pagalma vidū rēgojās vēl aizvien vaļējā Kastes lūka, it kā aicinādama Tomasu lēkt tajā iekšā un doties atpakaļ. Blakus tai, kādus desmit metrus uz dienvidiem atradās zems, no raupjiem betona bluķiem būvēts bunkurs bez logiem. Vie­nīgo ieeju tajā nodrošināja draudīgas dzelzs durvis ar lielu, apaļu ratveida rokturi tādu pašu kā zemūdenēs. Par spīti nu­pat namā redzētajam Tomass nesaprata, ko jūt stiprāk ziņkā­ri par to, kas atrodas bunkurā, vai bailes to noskaidrot.

Viņš tik tikko bija pievērsies četrām stāvajām atverēm Klajuma sienās, kad ieradās Čaks ar pāris sviestmaizēm, ābo­liem un divām ūdens krūzītēm rokās. Tomass negaidīti saju­ta atvieglojumu viņš tomēr nebija pavisam viens.

- Cepetis diez ko nepriecājās par iebrukumu viņa virtuvē pirms vakariņām, Čaks teica, apsēzdamies pie koka un ar žestu aicinādams Tomasu sekot viņa piemēram. Tomass pa­klausīja, paķēra sviestmaizi, taču kādu brīdi vilcinājās. Acu priekšā atkal parādījās nupat mājā redzētais drausmīgais

skats. Tomēr izsalkums ņēma virsroku, un viņš nokoda lielu

> ' >

kumosu. Mute piepildījās ar burvīgu šķiņķa, siera un majo­nēzes garšu.

- Vecīt… noņurdēja Tomass ar pilnu muti. Es biju izbadējies.

- Es taču teicu. Čaks iekodās pats savā sviestmaizē.

Apēdis vēl pāris kumosus, Tomass beidzot saņēmās un uz­deva jautājumu, kas visu laiku nedeva viņam mieru: Kas tam Benam patiesībā kaiš? Viņš nemaz vairs neizskatās pēc cilvēka.

- īsti nezinu, Čaks pameta skatienu uz mājas pusi un izklaidīgi nomurmināja. Neesmu viņu redzējis.

Tomass nojauta, ka Čaks nav līdz galam atklāts, bet no­lēma zeņķi nesteidzināt. Tici man, tu nemaz to negribētu. Viņš ķērās pie āboliem, turpinādams pētīt milzīgās atveres Klajuma sienās. No vietas, kur viņi sēdēja, bija grūti saskatīt detaļas, bet uz koridoriem vedošo izeju iekšmalām piemita kaut kas dīvains. Vērojot stāvās sienas, Tomasam noreiba gal­va un uzmācās neomulīga sajūta, ka viņš atrodas augstu gaisā virs tām, nevis to pakājē.

- Kas ir aiz sienām? viņš vaicāja, pārtraucot ieilgušo klu­sumu. Vai šī ir daļa no milzīgas pils vai kaut kas tamlīdzīgs?

Čaks saminstinājās. Izskatījās, ka viņam ir neērti atbildēt. Ē… es nekad neesmu bijis ārpus Klajuma.

Tomass brīdi ēda klusēdams. Tu kaut ko noklusē, viņš beidzot secināja, norijis pēdējo kumosu un noskalojis to ar lielu malku ūdens. Sāka krist uz nerviem tas, ka šeit neviens neko nestāsta. Vēl nepatīkamāk bija apzināties, ka pat tad, ja stāstītu, viņš nevarētu būt drošs, ka tā ir patiesība. Kāpēc jūs visi esat tik sasodīti noslēpumaini?

- Tāpēc, ka te viss ir tāds. Šī tiešām ir jocīga vieta, un daudzi no mums nemaz nezina visu. Pat ne pusi no visa.

Tomasu satrauca tas, cik Čakam šķita vienaldzīgs paša teiktais. Likās, ka zeņķim nebūt nerūp tas, ka tam atņemta iepriekšējā dzīve. Kas viņiem visiem kaiš? Tomass piecēlās kājās un sāka soļot austrumu atveres virzienā.

- Neviens taču man nav aizliedzis izpētīt apkārtni. Lai nesajuktu prātā, viņam bija jāuzzina vismaz kaut kas.

- Eu, pagaidi! iekliedzās Čaks un skriešus metās nopa­kaļ Tomasam. Uzmanies, tie mincīši tūlīt vērsies ciet, viņš teica, jau paspējis aizelsties.

- Ciet? Tomass pārjautāja. Par ko tu runā?

- Par vārtiem, švali!

- Vārtiem? Es neredzu nekādus vārtus. Tomass saprata, ka Čaks no zila gaisa neko tādu neizdomātu, bet tas nozīmē­ja, ka viņš neievēro kaut ko acīm redzamu. Nupat radusies apņēmība sāka izzust, un viņš palēnināja gaitu, nebūdams vairs tik pārliecināts, vai vēlas doties tālāk.

- Kā tad tu sauktu tos lielos atvērumus? Čaks norādīja uz stāvajām spraugām sienās. Līdz tuvākajai bija atlikuši tikai desmit metri.

- Es sauktu tos par "lieliem atvērumiem", Tomass atbil­dēja, cenzdamies ar ironiju slēpt savu mulsumu un vīlies, ka tas ne pārāk labi izdodas.

- Nu, tie ir vārti. Un katru vakaru tie aizveras.

Tomass apstājās, domādams, ka Čaks pārteicies. Kā to

saprast aizveras? Viņš paskatījās uz augšu un no vienas malas līdz otrai rūpīgi nopētīja masīvos akmens monolītus. Apjukums pamazām pārvērtās šausmās.

- Pagaidi, tūlīt pats redzēsi. Drīz atgriezīsies skrējēji, un tad tās lielās sienas pārvietosies, līdz spraugas būs ciet.

- Tev laikam visi nav mājās, Tomass nomurmināja. Doma, ka kolosālās sienas varētu pārvietoties, šķita tik ne­iespējama, ka viņš pat nedaudz nomierinājās, pieņēmis, ka Čaks tikai vazā viņu aiz deguna.

Zēni bija sasnieguši milzīgo šķēlumu sienā, aiz kura tā­lāk turpinājās tikpat iespaidīga izmēra akmens gaiteņi. Skats, pirmoreiz ieraugot to visu tiešā tuvumā, bija tik graujošs, ka Tomasam burtiski atkārās žoklis.

- Šie ir tā dēvētie Austrumu vārti, teica Čaks ar tādu lepnumu, it kā iepazīstinātu ar paša radītu mākslas darbu.

Tomass viņu gandrīz nemaz nedzirdēja, pārsteigts par to, cik milzīgas sienas izskatījās tuvumā. Atvērums to vidū bija vismaz desmit metrus plats un sniedzās līdz pašai mūra aug­šai. Tā iekšmalas bija gludas, izņemot kādu īpatnēju detaļu, kas atkārtojās abās pusēs. Kreisajā, sākot no zemes, līdz pašai augšai ik pa pusmetram akmenī bija izurbti dziļi robi pārdes­mit centimetru diametrā.

Austrumu vārtu labajā iekšmalā visā tās augstumā bija iemūrēti pusmetru gari nosmailināti stieņi, kas šķita izvietoti pēc tāda paša parauga kā robi kreisajā pusē. To nolūks bija nepārprotams.

- Nopietni? Tomass vaicāja, atkal pakrūtē sajuzdams nemieru. Tu nejoko? Sienas tiešām aizveras?

- Vai tad es teicu ko citu?

Tomasam bija grūti to iztēloties. Kā lai es zinu!? Man likās, tu runā par atsevišķiem vārtiem ar eņģēm vai ma­zāku sienu, kas varbūt izslīd no lielās. Kā tādas sienas var pārvietoties? Tās taču ir gigantiskas, un izskatās, ka stā­vējušas te jau tūkstošiem gadu… Doma par to, ka sienas saklausies un ieslodzīs viņu Klajumā, šķita vairāk nekā biedējoša.

Čaks, acīmredzami aizkaitināts, noplātīja rokas. Es ne­zinu, kā! Tās vienkārši slīd pa zemi, pie tam ar ellīgu troksni. Tas pats notiek ar sienām dziļāk Labirintā arī tās katru nak­ti pārvietojas.

Jaunā informācija acumirklī piesaistīja Tomasa uzmanī­bu, un viņš pagriezās pret savu pavadoni. Kā tu teici?

-Ko?

- Tu tikko nosauci to par Labirintu. Tu teici: tas pats no­tiek ar sienām dziļāk Labirintā.

Čaka seja kļuva pavisam sārta. Viss, man pietiek! Es padodos. Viņš pagriezās un devās atpakaļ uz koka pusi.

Tomass viņu ignorēja, būdams vairāk ieinteresēts tajā, kas atradās aiz Klajuma robežām. Labirints? Aiz Austrumu vār­tiem varēja saskatīt trīs galvenās ejas viena veda taisni, viena pa labi un viena pa kreisi. To sienas izskatījās tādas pašas kā mūris, kas apjoza pagalmu, arī gaiteņu grīdas bija klātas ar līdzīgām akmens plāksnēm. Vienīgi efejas tur auga daudz biezākā slānī nekā uz sienām iekšpusē. Raugoties uz priekšu, Tomass gaiteņa sānos ievēroja vairākus pārrāvumus acīmre­dzot vietās, kur no tā atzarojās sānejas; apmēram simt metrus tālāk gaitenis beidzās, atduroties pret vēl vienu sienu.

- Izskatās pēc labirinta… Tomass pie sevis nočukstēja, gandrīz iesmiedamies. Jo tālāk, jo trakāk! Doma, ka kāds ne tikai izdzēsis viņa atmiņu, bet vēl iesēdinājis milzīga labirinta vidū, bija tik vājprātīga, ka nudien pat šķita uzjautrinoša.

Tomasa sirds salēcās, kad no sienas gabaliņu tālāk negai­dīti iznira zēna stāvs. Iegriezies no labās sānejas galvenajā, tas skrēja tieši uz viņa un Klajuma pusi. Nosvīdis, sasārtušu seju, pie miesas līpošām drēbēm, pat neapstādamies, lai pa­skatītos uz Tomasu, zēns paskrēja garām un taisnā ceļā devās uz zemo betona ēku, kas atradās blakus Kastei.

Tomass apgriezās ap savu asi, neatraudams acis no pārgu­rušā skrējēja un brīnīdamies, kāpēc šis notikumu pavērsiens viņu tā pārsteidza. Galu galā būtu tikai dabiski, ja šejienieši censtos izpētīt Labirintu. Viņš pamanīja arī citus skrējējus atgriežamies pagalmā pa pārējiem trīs Klajuma vārtiem. Tie visi izskatījās tikpat izvārguši un noskranduši kā zēns, kurš tikko bija aiztraucies garām Tomasam. Diezin vai Labirintā varēja būt kaut kas labs, ja no tā nācās atgriezties tādā izskatā.

Viņš ieinteresēti vēroja skrējējus, kuri pulcējās pie bun­kura smagajām dzelzs durvīm. Viens no zēniem, piepūlē ste­nēdams, sāka griezt sarūsējušo roktura ratu. Čaks jau agrāk bija pieminējis skrējējus. Ko viņi darīja Labirintā?

Masīvās durvis atsprāga vaļā. Apdullinošas metāliskas čīkstoņas pavadījumā zēni atvilka tās līdz galam un, sagājuši iekšā, ar skaļu dārdu aizvēra aiz sevis. Tomass nekustējās un turpināja vērot; tikmēr viņa prāts nemitējās meklēt izskai­drojumu tam, ko tikko bija redzējis. Klajumā nekas nemai­nījās, taču vecajai, dīvainajai koka ēkai piemita kaut kas tāds, kas uzdzina zosādu.

Kāds paraustīja Tomasu aiz piedurknes, iztraucējot viņu no pārdomām. Čaks bija atgriezies.

No Tomasa mutes nekavējoties sāka birt jautājums pēc jautājuma: Kas ir šie zēni? Ko viņi dara? Kas tur iekšā notiek? Viņš pagriezās, rādīdams uz Austrumu vārtiem.

- Kādā sakarā jūs dzīvojat Labirintā!? No visas šī nenoteik­tības Tomasam spēcīgi iesāpējās galva.

- Es vairs neko neteikšu, atbildēja Čaks ar nebijušu atbildības pieskaņu balsī. Manuprāt, tev ir laiks doties pie miera. Miegs tev nāks tikai par labu. Ā… Viņš apstājās un ar pirkstu pacēla labās auss ļipiņu. Tūlīt tas notiks.

- Kas? Tomasam šķita dīvaini, ka Čaks piepeši sācis uz­vesties kā pieaugušais, nevis kā tas mazais puika, kurš pirms brīža tik izmisīgi gribēja draudzēties…

Skaļš grāviens satricināja gaisu, liekot viņam pārsteigumā salēkties. Tam sekoja drausmīga dārdoša, graujoša skaņa. To­mass paspēra soli atpakaļ, sagrīļojās un pakrita. Likās, ka sāku­sies zemestrīce. Viņš skatījās uz visām pusēm neviltotā panikā. Sienas vērās ciet. Sienas patiešām vērās ciet, iesprostojot viņus Klajumā! Viņam strauji uzmācās smacējoša klaustrofobija: it kā no plaušām būtu izspiests viss gaiss, bet tā vietā ieplūdis ūdens.

- Nomierinies, zaļknābi! Čaks centās pārkliegt troksni.

- Tās ir tikai sienas!

Tomass tik tikko spēja biedru sadzirdēt. Vārtu aizvēr­šanās bija pārsteigusi viņu nesagatavotu. Tomass uztrausās kājās un nedroši paspēra vēl dažus soļus atpakaļ, nespēdams noticēt savām acīm.

Pārkāpdama visus zināmos fizikas likumus, milzīgā ak­mens siena pa labi no viņiem sakustējās un sāka slīdēt, neat­raudamās no zemes, akmenim beržoties pret akmeni, šķiļot dzirksteles un saceļot gaisā putekļu mākoņus. Kustību pava­dīja dobja gurkstoņa, kas bija jūtama līdz pašam kaulam. To­mass ievēroja, ka pārvietojas tikai viena siena labā, virzoties pretī savai kaimiņienei pa kreisi. Tās sānos iemūrētie stieņi tuvojās sev paredzētajiem caurumiem vārtu pretējā pusē. Tomass sāka tik drudžaini grozīt galvu, skatoties uz pārējām sienām, ka ķermenis vairs nespēja tikt līdzi galvas kustībām un vēderā viss sagriezās krustām šķērsām. Visās četrās Kla­juma debespusēs labā siena virzījās uz kreiso pusi, pamazām aizpildot stāvās spraugas.

Neticami, domāja Tomass. Kā tas ir iespējams? Viņš ap­spieda vēlmi mesties skriešus, paslīdēt garām kustīgajiem ak­mens blāķiem, pirms tie sakļāvušies, un izbēgt no Klajuma… Tomēr veselais saprāts ņēma virsroku Labirints slēpa vēl vairāk nezināmā par situāciju iekšpusē.

Viņš mēģināja ar prātu iztēloties, kā šāda struktūra varētu darboties. Kā masīvās, simt metru augstās monolīta akmens sienas spēja pārvietoties līdzīgi kaut kur redzētām automā­tiskām stikla durvīm? Viņš centās pieķerties neskaidram, apziņā uzplaiksnījušam attēlam, atdzīvināt pazīstamo vietu ar vārdiem un sejām, bet atmiņa izgaisa tikpat ātri kā parā­dījusies. Emociju virpulim pievienojās smeldzīgas skumjas.

Viņš vēroja, kā labā siena sasniedz savu galamērķi, metāla smailes atrod sev paredzētos caurumus un ieslīd tajos bez kādas aizķeršanās. Pāri Klajumam nogranda skaļš dārds, visiem čet­riem vārtiem aizveroties uz nakti. Tomass pēdējo reizi nodrebē­ja, bailes ātri pārskrēja viņa ķermenim un prom bija. Negaidītais miers atspriegoja nervus, viņš gari un atviegloti nopūtās.

- O, jā… Tomass novilka, sajuzdamies muļķīgi par tik neizteiksmīgu nupat redzētā fenomena novērtējumu.

- Kā teiktu Albijs, nekas tāds, noņurdēja Čaks. Ar laiku pie tā pierod.

Tomass vēlreiz palūkojās apkārt. Aiz aizvērtām sienām, bez ieejām un izejām, Klajumā valdīja pavisam cita atmo­sfēra. Viņš mēģināja iedomāties, kāds varētu būt šādu drošī­bas pasākumu nolūks, un nevarēja izlemt, kurš variants šķita ļaunāks ka zēni tiek ieslodzīti Klajumā tāpēc, lai netiktu no tā ārā, vai tāpēc, lai pasargātu viņus no kaut kā, kas ir ārā. Uz mirkli pārņēmusī miera un drošības sajūta atkāpās, prātā sarosījās miljoniem biedējošu minējumu par to, kas patiesībā notiek Labirintā. Viņu atkal sagrāba bailes.

- Nāc taču. Čaks nepacietīgi paraustīja viņu aiz pie­durknes. Tici man, kad pienāks nakts, labāk atrasties guļus.

Tomass zināja, ka viņam nav citas izvēles, un, no visa spēka mēģinādams apspiest savas jūtas, sekoja zēnam.