Labirinta gūstā

3. NODAĻA

r

Tomass kādu mirkli sēdēja sastindzis, pārāk satriekts, lai pakustētos. Visbeidzot viņš piespieda sevi palūkoties uz groteskās ēkas pusi. Ārpusē mīņājās bariņš zēnu; viņi nervozi vērās augšējā stāva logos, it kā gaidītu, ka pa kādu no tiem kuru katru brīdi, sprāgstot stiklam un kokam, izlēks šaušalīgs nezvērs.

Viņa uzmanību piesaistīja metāliska, klikšķoša skaņa za­ros virs galvas. Pavēries augšup, Tomass pēdējā mirklī pama­nīja sarkanas gaismas uzplaiksnījumu un kaut ko spīdīgu pazūdam stumbra otrā pusē. Viņš piecēlās kājās un, staipīdams kaklu, apgāja apkārt kokam, lai noskaidrotu, kas radījis ska­ņu, bet redzēja tikai zarus, kailus un pelēki brūnus, izpletušos kā skeleta pirkstus, kas šķita kā dzīvi.

Tā bija viena no tām spiegvabolēm, kāds teica.

Tomass paskatījās pa labi un ieraudzīja īsu, apaļīgu pui­ku, kurš stāvēja turpat netālu, blenzdams viņā ar pavērtu muti. Zēns bija ļoti jauns iespējams, pats jaunākais no vi­siem, kurus Tomass līdz šim bija redzējis Klajumā, varbūt divpadsmit vai trīspadsmit gadus vecs. Viņa brūnie mati nokarājās pāri ausīm un kaklam, tik tikko skardami plecus.

Visai nožēlojamā paskata sārtajā, tuklajā sejā izcēlās dzidras zilas acis.

Tomass pamāja puisim. Kādām vabolēm?

- Spiegvabolēm, tas atbildēja, rādot uz koka galotni.

- Neko tev nenodarīs, ja vien nebūsi tik dulls, lai skartos tām klāt… švali. Pirms pēdējā vārda zēns saminstinājās. Izklau­sījās, ka viņam ir neērti to izrunāt tā, it kā viņš vēl nebūtu līdz galam apguvis Klajuma žargonu.

Vēl viens kliedziens, šoreiz ilgs un nervus plosošs, pār­šķēla gaisu un lika Tomasam nodrebēt. Zosāda pārklāja viņa miesu kā ledusauksta rasa. Kas tur notiek? viņš vaicāja, rādot uz ēku.

- Nezinu, atbildēja tuklais zēns. Viņa balsī vēl bija jau­šams spalgais bērnības tonis. Tur iekšā ir Bens, pagalam

slims. Tie vinu notvēra.

>

- Tie? Tomasam nepatika draudīgā pieskaņa, ar kādu zēns izrunāja šo vārdu.

-Jā.

- Kas ir Tie?

- Labāk ceri, ka nekad to neuzzināsi, zeņķis atbildēja, izskatīdamies neatbilstoši omulīgi situācijai, un pastiepa roku.

- Mani sauc Čaks. Pirms parādījies tu, zaļknābis biju es.

Un tāds ir mans šīvakara pavadonis? Tomass pikti nodo­māja. Viņš jau tā jutās ārkārtīgi neomulīgi, bet nu klāt nāca arī aizkaitinājums. Neko nebija iespējams saprast, sāka sāpēt galva.

- Kāpēc visi mani saukā par zaļknābi? Tomass vaicāja, ātri paspiežot un tūlīt atlaižot Čaka roku.

- Jo tu esi pats jaunākais jauniņais. Čaks ar pirkstu pa­rādīja uz Tomasu un iesmējās. No mājas puses atskanēja vēl viens kliedziens. Izklausījās, ka tur tiek spīdzināts izbadējies dzīvnieks.

- Kā tu spēj smieties? Tomass vaicāja, necilvēcīgā trok­šņa pārbiedēts. Izklausās, ka tur iekšā kāds mirst.

- Ar viņu viss būs kārtībā. Tie, kas paspēj tikt atpakaļ un dabū serumu, paliek dzīvi. Vai nu tā, vai nekā. Ja tu neesi vēl miris, tad izdzīvo. Tikai ļoti sāp.

Tomass nesaprata. Kas ļoti sāp?

Čaka skatiens aizklīda tālumā, it kā viņš īsti nezinātu, ko atbildēt. Ē… nu, kad tevi sadzeļ bēdneši.

- Bēdneši? Tomass aizvien vairāk samulsa. Sadzeļ. Bēd­neši. Šiem vārdiem bija nelāga, draudīga pieskaņa. Viņš pēk­šņi vairs nebija drošs, ka patiešām vēlas saprast, par ko zeņķis runā.

Čaks paraustīja plecus, tad pabolīja acis un novērsās.

Tomass aizkaitināti nopūtās un atspiedās ar muguru pret koku. Izskatās, ka tu nezini daudz vairāk par mani, viņš teica, labi saprazdams, ka tā nav patiesība. Tomasa atmiņas zudums bija savāds. Viņš vairāk vai mazāk atcerējās to, kā pasaule darbojas, taču šīm atmiņām nebija piesaistītas nekā­das īpatnības, cilvēku sejas vai vārdi. Gluži kā grāmatā, kurā viss būtu pareizi, tikai trūktu katra desmitā vārda, padarot to par nožēlojamu, mulsinošu lasāmvielu. Viņš pat nezināja, cik vecs ir.

- Čak… kā tev šķiet, cik man ir gadu?

Zeņķis noskatīja viņu no galvas līdz kājām. Es teik­tu, kādi sešpadsmit. Un, ja nu interesē, metrs septiņdes­mit… brūni mati… un neglīts kā cepta akna uz iesma, viņš iespurdzās.

Tomass bija tik pārsteigts, ka nemaz lāgā nesadzirdēja Čaka joku. Sešpadsmit? Viņš jutās daudz vecāks.

- Tu nejoko? Tomass apklusa, meklēdams vārdus. Kā… Viņš pat nezināja, ko jautāt.

- Neuztraucies. Pāris dienas tu būsi galīgi apdullis, bet tad pieradīsi pie šīs vietas. Es pieradu. Te mēs dzīvojam, un tas arī ir viss. Labāk, nekā dzīvot klunkšķu bedrē. Čaks samiedza acis kā gaidīdams, ka Tomass kaut ko jautās. Klunkšķis nozīmē to pašu, ko kaka. Kaka noklunkšķ, kad iekrīt mūsu atejā.

Tomass blenza uz Čaku, nespēdams noticēt, ka piedalās šādā sarunā.

- Jauki. Tas bija vienīgais, ko viņš spēja izmocīt. To­mass piecēlās un devās garām Čakam uz vecās koka mājas pusi; vārds grausts gan tai piestāvēja labāk. Izskatījās, ka ēkai ir trīs vai četri stāvi un tā kuru katru brīdi varētu sabrukt. Tas bija vājprātīgs dēļu, baļķu un resnu liānu pinumu veidojums ar šķietami nejaušās vietās izmētātiem logiem. Aiz nama draudīgi slējās masīvās, efeju vīteņiem klātās mūra sienas. Šķērsojot pagalmu, Tomasa vēderam lika ierūkties degošas malkas un ceptas gaļas smarža. Zinot, ka kliedzieni pieder tikai kādam sasirgušam zēnam, viņš jutās nedaudz labāk… kamēr nesāka domāt par to, kas tos izraisījis.

- Kā tevi sauc? Čaks, skriešus panācis viņu, uzsauca no aizmugures.

- Ko?

- Kāds ir tavs vārds? Tu neesi mums vēl to teicis un es zinu, ka tik daudz tu atceries.

- Tomass. Viņš gandrīz nedzirdēja pats savu balsi, do­mas pēkšņi bija aizņemtas ar ko citu. Ja Čakam varēja ticēt, Tomass tikko bija sapratis, kas viņam ir kopīgs ar pārējiem

zēniem. Vienāda rakstura atminas zudums. Vini visi atce-

> >

rējās savus vārdus. Kāpēc ne savu vecāku vārdus? Vai kāda drauga? Kāpēc viņi nezināja savus uzvārdus?

- Prieks iepazīties, Tomas, Čaks turpināja. Nesatrau­cies, es par tevi parūpēšos. Esmu te jau veselu mēnesi un pa­zīstu Klajumu kā savu kabatu. Vari droši paļauties uz Čaku, ja?

Tomass jau bija gandrīz sasniedzis graustu un nelielo zēnu bariņu, kas pulcējās tā priekšā, kad viņu pārsteidza ne­gaidīta dusmu lēkme. Viņš strauji apcirtās pret Čaku. Tu pat nespēj man neko pastāstīt! Es nesauktu to par parūpēšanos. Tomass pagriezās pret durvīm, pilns apņēmības doties iekšā un pieprasīt atbildes. Viņam nebija ne jausmas, no ku­rienes uzradies šis pēkšņais drosmes pieplūdums.

Čaks tikai paraustīja plecus. Man nav jēgas tev neko stāstīt. Principā es pats vēl esmu tikai jauniņais. Bet mēs va­ram būt draugi…

- Man nevajag draugus! Tomass nikni atcirta.

Viņš bija sasniedzis durvis neglītu, saulē izbalējušu koka plāksni. Atvēris tās, Tomass ieraudzīja dažus zēnus, kas ar stoisku sejas izteiksmi stāvēja greizu kāpņu pakājē. To margas un pakāpieni bija šķībi un izļodzījušies uz visām pu­sēm. Gaiteņa un priekštelpas sienas bija aplīmētas ar tum­šām tapetēm, kas daudzviet lobījās nost. Vienīgie redzamie rotājumi telpā bija noputējusi vāze uz trīskāju galdiņa stūri un melnbalta bilde ar vecu sievieti senlaicīgā baltā kleitā. To­masam tas viss atgādināja skatu no kādas šausmu filmas par spoku apsēstu māju vai kaut ko tamlīdzīgu. Pat grīdas segu­mā trūka dažu dēļu.

Namā valdīja spēcīga putekļu un pelējuma smaka, kas stipri atšķīrās no patīkamajām smaržām ārpusē. Pie griestiem karājās nevienmērīgi ņirbošas dienasgaismas spuldzes. To­mass pirmoreiz aizdomājās par to, no kurienes tādā vietā kā Klajums ir elektrība. Viņš uzmeta skatienu vecajai sievietei bil­dē. Vai viņa te kādreiz dzīvojusi? Rūpējusies par šiem zēniem?

- Eu, reku zaļknābis! iesaucās kāds no vecākajiem pui­kām. Tomass ar šausmām saprata, ka tas ir tas pats melnmatis, kurš veltīja viņam naidpilno skatienu iepriekš Klajumā. Zēns bija aptuveni piecpadsmit gadus vecs, gara auguma un kalsns. Sejas vidū gozējās mazas dūres izmēra deguns, kas at­gādināja kroplīgu kartupeli. Ka tik nebūs pieklunkšķinājis bikses no vecā Benija bļaušanas. Ko, atnāci nomainīt autiņus, šmurguli?

- Mani sauc Tomass. Viņam bija jātiek prom no šī pui­ša. Vairs nebilzdams ne vārda, Tomass devās uz kāpņu pusi tikai tāpēc, ka tās bija vistuvāk, tikai tāpēc, ka nezināja, ko citu vēl darīt vai teikt. Taču bezkauņa ar paceltu roku aizšķēr­soja viņam ceļu.

- Lēnām pār tiltu, zaļknābi. Viņš pakratīja īkšķi pret griestiem. Jauniņajiem ir aizliegts redzēt tos, kas ir… sadzel­ti. Ņūta un Albija noteikumi.

- Ko tu man piesējies? Tomass vaicāja, cenzdamies ne­izrādīt bailes un nedomāt par to, ko nozīmēja sadzelti. Es pat nezinu, kur esmu. Es tikai meklēju palīdzību.

- Paklau, zaļknābi. Zēns sakrustoja rokas un savilka pieri krunkās. Es esmu tevi redzējis jau agrāk. Tas, ka tu te parādījies, ir ļoti aizdomīgi, un es noskaidrošu, kāpēc.

Tomasa dzīslās uzbangoja asinis. Es tevi redzu pirmo­reiz mūžā! Man nav ne mazākās jausmas, kas tu esi, un, go­dīgi sakot, pilnīgi pajāt! viņš atcirta, kaut arī saprata, ka pa­visam droši to nevar zināt. Bet kā gan šķietami nepazīstamais zēns spēja atcerēties viņu?

Puisis nicīgi iesmējās: tā bija īsa skaņa, kurā šņāciens sa­plūda ar atkrēpošanos. Tad viņa seja kļuva nopietna, uzacis saraucās pieres vidū. Es esmu… redzējis tevi, švali. Tikai retais šeit var teikt, ka ir ticis sadzelts. Viņš norādīja uz kāp­ņu augšgalu. Es esmu. Es zinu, kas tagad jāpārcieš vecajam Benijam. Ar mani ir noticis tas pats. Un Pārvēršanas laikā es redzēju tevi.

Viņš pastiepa roku un ar pirkstu iebakstīja Tomasam krūtīs. Deram uz tavu pirmo maltīti no Cepeša, ka arī Benijs būs tevi redzējis!

Tomass ne mirkli nenovērsa acis no sava pretinieka, taču nolēma paklusēt. Viņam atkal sāka uzmākties panika. Kad vienreiz situācija beigs pasliktināties?

Kas ir, nomīzi no bēdnešiem? rupeklis vaicāja, ļauni smīnēdams. Drusku sabijies, ja? Baidies, ka arī tevi sadzels?

Atkal šis vārds. Sadzelt. Tomass centās par to nedomāt un ar roku norādīja uz otro stāvu, no kurienes skanēja slimā zēna vaidi. Ja tur ir Ņūts, es gribu ar viņu parunāt.

Rupeklis neko neteica, pāris sekundes nekustīgi vērās Tomasā, tad pakratīja galvu. Zini, ko? Tev taisnība, Tomij. Man nevajadzētu tik ļauni izturēties pret jauniņajiem. Kāp vien augšā. Nešaubos, ka Albijs un Ņūts tevi apskaidros… Nopietni, kāp augšā. Es atvainojos.

Viņš viegli uzsita Tomasam pa plecu, pakāpās soli atpa­kaļ un ar žestu norādīja uz kāpnēm. Taču Tomass nojauta, ka puisim kaut kas ir aiz ādas. Daļējs atmiņas zudums vēl neno­zīmē, ka esi kļuvis par pilnīgu idiotu.

- Kā tevi sauc? Tomass pavaicāja, lai nedaudz novilci­nātu laiku, pirms izlemt, vai klausīt aizdomīgajam uzaicinā­jumam.

- Gallijs. Un netici tam, ko saka pārējie. Es te patiesībā esmu vadonis, nevis tie divi jefiņi augšā. Es. Vari mani saukt par Kapteini Galliju, ja vēlies. Zēns pirmoreiz pasmaidīja; viņa zobi izskatījās tikpat atbaidoši kā deguns. Divi vai trīs no tiem nebija savās vietās, un no pārējiem neviens ne tuvu neizskatījās balts. Tomass saoda Gallija elpu, un tā uzjundīja kādu pretīgu, tomēr netveramu atmiņu, no kuras vēderā viss sagriezās kājām gaisā.

- Labi, Tomass teica. Zellis bija viņu tā nokaitinājis, ka gribējās kliegt un sist tam pa seju. Klausos, Kapteini Gallij! viņš uzspēlēti salutēja un sajuta adrenalīna pieplūdumu asinīs, zinādams, ka tikko pārkāpis robežu.

Šur un tur kāds iesmējās. Gallijs nosarcis pavērās apkārt, tad atkal pievērsa Tomasam naidā sarauktās uzacis un krop­līgo degunu.

- Kāp augšā, viņš teica. Un nerādies vairs man acīs, jefiņ. Gallijs, nenolaizdams skatienu no Tomasa, vēlreiz no­rādīja uz kāpnēm.

- Labi. Tomass vēlreiz pārlaida acis telpai, juzdamies reizē apjucis, nokaunējies un dusmīgs. Sejā sakāpa karstums.

Neviens pat nepakustējās, lai atturētu viņu, izņemot Čaku, kurš stāvēja pie ārdurvīm un norūpējies purināja galvu.

- Nedari to, viņš teica. Tu esi jauniņais. Tu nedrīksti tur iet.

- Ej, ej, Gallijs nošņācās. Droši.

Tomass nožēloja, ka vispār ienācis namā, bet, no otras puses, viņš tiešām vēlējās runāt ar Ņūtu.

Zēns sāka kāpt: zem katra soļa pakāpieni čīkstēja un krakšķēja. Viņš labprātāk būtu apstājies un griezies atpakaļ aiz bailēm izkrist cauri vecajiem dēļiem, bet došanās augšup bija vienīgais veids, kā tikt prom no neērtās situācijas lejā. Viņš tur­pināja kāpt, saraudamies pie katra neomulīgā krakšķa. Kāp­nes sasniedza mazu paplašinājumu, tad pagriezās pa kreisi un veda uz margām norobežotu gaiteni, gar kuru atradās vairākas istabas. Gaisma spīdēja tikai pa vienu durvjapakšu.

- Pārvēršana! Gallijs no apakšas uzkliedza. Ceru, ka tev patiks, šmurguli!

Gluži kā kūdīšanas iedrošināts, Tomass apņēmīgi piegāja pie apgaismotajām durvīm, nelikdamies ne zinis par čīksto­šajiem grīdas dēļiem un smiekliem, kas nāca no pirmā stāva, nelikdamies ne zinis par neizprotamajiem vārdiem un bie­dējošajām sajūtām, ko tie izraisīja. Viņš pagrieza apsūbējušo misiņa rokturi un atvēra durvis.

Telpā Ņūts un Albijs bija noliekušies pāri gultā gulošam augumam.

Tomass pastiepās uz priekšu, lai saskatītu saceltā trača cēloni, bet, ieraudzījis pacienta stāvokli, no šausmām gan­drīz pārakmeņojās. Viņam bija jānopūlas, lai noturētu kaklā sakāpušo nelabumu.

Tomass neskatījās ilgi tikai pāris sekundes, bet ar to pie­tika visam atlikušajam mūžam. Gultā agonijā locījās bāls, pus­kails, nedabiski izkropļots zēna ķermenis. Pār visu viņa augu­mu pletās pietūkuši, resnām virvēm līdzīgi, slimīgi zaļu vēnu mezgli. Ādu klāja tumši sārti nobrāzumi, asiņojošas brūces un piebrieduši strutu pūžņi. Kad Albijs pielēca kājās, ar augumu aizsegdams skatu, bet ne vaidus un kliedzienus, šaušalīgā aina jau bija paspējusi iespiesties Tomasa apziņā. Albijs nekavējo­ties izgrūda zēnu no istabas un aizcirta aiz sevis durvis.

- Ko tu te dari, zaļknābi!? viņš kliedza, acīm liesmojot, un dusmās saknieba lūpas.

Tomasu pārņēma vājums. Es… ē… šo to gribēju noskaidrot, viņš nomurmināja, bet vairs nespēja vārdos ielikt spēku viņš bija iekšēji padevies. Kas bija noticis ar to zēnu? Tomass atspiedās pret margām un ar acīm ieurbās grīdā, nezinot, kā rīkoties tālāk.

- Tūlīt pat lasies projām no šejienes! Albijs pavēlēja. Čaks tev palīdzēs. Ja vēl redzēšu tevi pirms rītdienas rīta, aiz­nākamo tu dzīvs nesagaidīsi. Pats ar savām rokām nometīšu tevi no Kraujas! Saprati?

Tomass jutās pazemots un iebiedēts. Viņam šķita, ka nu­pat sarāvies līdz mazas žurkas izmēram. Nesakot ne vārda, zēns paspraucās garām Albijam un, cik ātri vien uzdrīkstējās, metās lejup pa čīkstošajiem pakāpieniem. Nelikdamies ne zinis par sev pievērstajiem skatieniem, jo īpaši Gallija, viņš satvēra Čaku aiz piedurknes un izvilka līdzi laukā pa durvīm.

Tomass ienīda šos cilvēkus. Ienīda viņus visus. Izņemot

> >

Čaku.

- Ved mani prom no viņiem, Tomass lūdza, sapratis, ka Čaks varētu būt viņa vienīgais draugs pasaulē.

- Sarunāts! Čaks atbildēja tik sparīgi, it kā priecātos, ka beidzot ir kādam noderīgs. Bet vispirms mums jādabū tev kaut kas ēdams no Cepeša.

- Šaubos, vai spēšu vēl savā mūžā kaut ko ieēst. Ne jau pēc tā, ko viņš nupat bija redzējis…

- Gan jau spēsi, atteica Čaks un pamāja ar galvu. Tie­kamies pēc desmit minūtēm pie tā paša koka, kur pirms tam.

Tomass atvieglots uzgrieza mājai muguru un devās atpa­kaļ uz minētā koka pusi. Tikai īsu brīdi pieredzējis dzīvi šeit, viņš jau vēlējās, kaut tā ātrāk beigtos. Par visu vairāk viņš alka atcerēties kaut ko no savas pagātnes. Vienalga, ko. Mam­mu, tēti, draugu, skolu, vaļasprieku. Meiteni.

Viņš vairākas reizes spēcīgi samirkšķināja acis, lai atbrī­votos no graustā redzētā skata.

Pārvēršana. Tā to bija nodēvējis Gallijs.

Lai gan nebija auksts, Tomasam pārskrēja drebuļi.