Labirinta gūstā

37. nodaĻa

r

Tomass bija zaudējis runas spējas. Viņš saprata, ka ta­gad bez saules, bez piegādēm, bez aizsardzības pret bēdnešiem nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Terēzai bija taisnība jau pašā sākumā viss mainījās. Šķita, ka elpa viņa plaušās sacietē un strēgst rīklē.

Albijs norādīja uz meiteni. Viņa jāliek aiz restēm. Ne­kavējoties. Billij! Džekson! Vediet to skuķi uz Tuptūzi un ne­runājiet ar viņu, lai ko viņa arī teiktu.

Terēza nekādi nereaģēja, taču Tomass negrasījās ar to samierināties. Par ko tu runā, Albij? Tu nedrīksti… viņš spēji aprāvās, pamanījis Albija dusmās liesmojošās acis. Kā jūs varat vainot viņu pie tā, ka sienas nav aizvērušās?

Klāt pienāca Ņūts un viegli pastūma vadoni malā. Kā gan citādi, Tomij? Viņa pati tikko to atzina.

Tomass paskatījās uz Terēžu un nobālēja, pamanījis skumjas meitenes zilajās acīs. Viņam likās, ka krūtīs ielauzu­sies sveša roka un cieši sažņaugusi sirdi.

Priecājies, ka mēs neiespundējam arī tevi, Tomas! Al­bijs teica, pēdējoreiz nomērīja abus ar aizdomu pilnu skatie­nu un devās prom.

Tomasam vēl nekad nebija tik ļoti gribējies kādam iesist.

Billijs un Džeksons pienāca pie Terēzas, satvēra meite­ni aiz rokām un sāka vest prom. Taču, pirms paunotāji bija pazuduši aiz kokiem, Ņūts tos apturēja. Neatkāpieties no viņas ne soli, lai kas ari notiktu. Un tā, lai no viņas galvas ne­nokristu ne matiņš! Jūs atbildat par to ar savu dzīvību.

Abi sargi paklausīgi pamāja un devās prom, vedot Terēžu sev līdzi. Tomasam iesāpējās sirds, redzot, cik labprātīgi viņa ļaujas arestam. Bija grūti saprast, kāpēc viņš tik ļoti pārdzīvo meitenes apcietināšanu un to, ka saruna tika pārtraukta. Es taču tikai nupat pirmoreiz satiku viņu, Tomass domāja. Es viņu nemaz nepazīstu. Bet viņš zināja, ka tā nav patiesība. Neticamā tuvības izjūta varēja nozīmēt tikai to, ka viņi bija pazīstami vēl pirms atmiņas zuduma apzīmogotās eksistences Klajumā.

Atnāc vēlāk apraudzīt mani, domās ieskanējās Terēzas balss.

Tomass nemācēja, nezināja, kā atbildēt. Bet tik un tā mē­ģināja.

Labi, atnākšu. Tur vismaz tu būsi drošībā.

Meitene neatbildēja.

Terēza?

Klusums.

Nākamās trīsdesmit minūtes Klajumā valdīja vispārējs apjukums.

Lai gan kopš paša rīta, kad saule un zilās debesis bija kļu­vušas par pagātni, apgaismojumā nebija manāmas nekādas izmaiņas, šķita, ka pāri pagalmam nolaidies tumsas plīvurs. Ņūts un Albijs sasauca uzraugus, deva tiem vadošus norādī­jumus un lika tuvākās stundas laikā sapulcināt visus savus padotos Mājoklī. Tomass jutās kā novērotājs, nezinādams, kā palīdzēt.

Būvniekiem, kuru uzraugs Gallijs vēl arvien nebija atra­dies, tika pavēlēts aizbarikādēt vaļā palikušos vārtus; viņi pa­klausīgi ķērās pie darba, bet Tomass zināja, ka tiem nepietiks ne laika, ne materiālu, lai no tā būtu kāda jēga. Vispār izska­tījās, ka uzraugu galvenais mērķis ir pēc iespējas nodarbināt zēnus, lai novērstu masveida paniku. Tomass devās palīgā būvniekiem, kuri pa Klajuma stūriem vāca kopā visu, kas bija kustināms, krāva atverēs starp sienām un nagloja kopā kā mācēdami. Rezultāts izskatījās neglīts un nožēlojams un uzdzina šausmas nebija nekādu šaubu, ka bēdnešus tas ne­apturēs.

Strādājot Tomass ar acs kaktiņu vēroja citas darbības, kas norisinājās Klajumā. Tika apzināti visi kabatas lukturīši un izdalīti pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam; Ņūts bija pa­ziņojis, ka pusaudžiem būs jāguļ Mājoklī un nāksies izslēgt visas gaismas, izņemot ārkārtas gadījumus. Cepetim tika uz­dots pārvietot visus ilgstoši uzglabājamās pārtikas krājumus no virtuves uz Mājokļa telpām gadījumam, ja viņi tiktu ieslo­dzīti namā, Tomass spēja iztēloties, cik drausmīgi tas būtu. Citi vāca vienkopus darbarīkus un saimniecības piederumus. Viņš ieraudzīja Minjo stiepjam ieročus no pagraba uz ēku. Albijs bija licis noprast, ka Mājoklis jāpārvērš par cietoksni un jādara viss iespējamais, lai to nosargātu.

Tomass aizšmauca no būvniekiem un piebiedrojās Min­jo, palīdzot tam uznest augšā dažas kastes ar nažiem un klēpi dzeloņstieplēm notītu rungu. Taču tad skrējēju uzraugs, aiz­bildinoties ar īpašu rīkojumu no Ņūta, deva viņam nepār­protamu mājienu atšūties un atteicās atbildēt uz jebkādiem jautājumiem.

Tomasu tas nedaudz aizvainoja, bet viņš klausīja, patiesī­bā vēloties pats sameklēt Ņūtu, lai parunātu par ko citu. Pēc brīža viņš pamanīja puisi soļojam pāri Klajumam uz Asinsnama pusi.

- Ņūt! Tomass iesaucās un skriešus metās viņam pakaļ. Man tev kaut kas jāsaka!

Ņūts apstājās tik pēkšņi, ka Tomass gandrīz uzskrēja vi­ņam virsū. Vecākais zēns izskatījās aizkaitināts, un Tomasam nācās vēlreiz pārdomāt savu ieceri.

- Runā, bet ātri! Ņūts noskaldīja.

Tomass saminstinājās, nezinot, kā ietērpt savas domas vārdos. Klau, jums jāatbrīvo tā meitene. Terēza. Viņš bija pārliecināts, ka viņa nav bīstama un varētu tikai palīdzēt, ie­spējams, atcerēties kaut ko nozīmīgu.

- Ā, nu, apsveicu, ka esi atradis sev draudzeni. Ņūts turpināja ceļu. Netērē manu laiku, Tomij.

Tomass saķēra vinu aiz rokas. Uzklausi mani! Vina ir

> > >

īpaša man liekas, ka mēs abi esam atsūtīti šurp, lai palīdzē­tu jums izbeigt šo visu.

- Kā tad! Ielaižot Klajumā bēdnešus, lai tie mūs visus piebeigtu? Savā laikā esmu dzirdējis daudz idiotisku plānu, zaļknābi, bet šis viennozīmīgi pārspēj visus.

Tomass aizkaitinājumā iestenējās. Kā lai viņam ieskaidro?

- Nē, es domāju, ka sienas neaizvērās cita iemesla dēļ.

Ņūts sakrustoja rokas; viņš izskatījās dusmīgs kā pūķis.

- Ko tu tur muldi, zaļknābi?

Tomass bija daudz prātojis par metāla plāksnē iegravēta­jiem vārdiem, kurus pirmajā skriešanas dienā bija izlasījis La­birintā uz sienas: Vadošā epidemioloģiskā laboratorija. Nāves sektors. Viņš zināja, ka Ņūts bija vienīgais, kas varētu viņam noticēt. Es domāju… es domāju, ka mēs visi piedalāmies kaut kādā dīvainā eksperimentā, varbūt pat sacensībās uz dzīvību un nāvi. Bet tam visam kaut kā ir jābeidzas. Mēs nevaram pa­likt uz vietas mūžīgi. Tie, kas mūs atsūtīja šurp, ir ieinteresēti, lai eksperiments beigtos. Viņiem ir nepieciešami rezultāti. Tomass sajuta atvieglojumu, beidzot kādam to izstāstījis.

Ņūts saberzēja acis. Un tam būtu jāpārliecina mani, ka viss ir kārtībā? Ka meitene ir jāatbrīvo? Jo viņa te ieradās un pēkšņi mums visiem jācīnās uz dzīvību un nāvi?

- Nē, tu nesaproti. Es nedomāju, ka Terēza ir vainojama tajā, ka mēs te esam. Viņa ir tikai marionete un atsūtīta mums kā līdzeklis vai pēdējais pavediens, kas palīdzētu atrast izeju no Labirinta. Tomass dziļi ievilka elpu. Man šķiet, ka arī mani atsūtīja tāpēc. Tas, ka viņa kaut kādā veidā izrai­sījusi Beigas, nenozīmē, ka viņa ir ļauna.

Ņūts pameta acis uz Tuptūža pusi. Zini, ko? Man tas šo­brīd ir pie vienas vietas. Viņa mierīgi var paciest vienu nakti cie­tumā es pat teiktu, ka viņa tur būs lielākā drošībā nekā mēs.

Tomass piekrita, pamanījis iespēju panākt kompromisu.

- Labi. Tagad kaut kā pārlaidīsim nakti. Rīt, kad mums būs vesela diena drošībā, izdomāsim, ko ar viņu darīt. Izdo­māsim, ko darīt mums pašiem.

Ņūts nosprauslājās. Tomij, kas tev liek domāt, ka rīt­dien mēs izdomāsim kaut ko jaunu? Pagājuši jau divi gadi, saproti?

Tomass bija gandrīz pārliecināts, ka visas šīs izmaiņas ir kaut kas līdzīgs katalizatoram, pamudinājums pēdējam uzrāvienam pirms finiša taisnes. Jo tagad mums vairs nav izvē­les. Mēs būsim spiesti atrast risinājumu. Vairs nevaram dzī­vot tāpat kā līdz šim, dienu no dienas domādami, ka briesmas mums draud tikai tad, ja laikus neatgriežamies Klajumā.

Ņūts uz brīdi aizdomājās. Visapkārt nerimtīgi skraidelēja klajumnieki, veicot pēdējos sagatavošanās darbus.

- Jārok dziļāk. Jāpaliek laukā, kad sienas pārvietojas.

- Tieši tā! Tomass piekrita. Tieši to es ari vēlos ie­rosināt. Varbūt mēs varam ari aizbarikādēt vai uzspridzināt Bēdnešu caurumu. Iegūt vairāk laika, lai izpētītu Labirintu.

- Albijs ir tas, kurš uzstāj uz viņas turēšanu aiz restēm. Ņūts pameta skatienu uz Mājokļa pusi. Viņš nav par jums abiem diez ko lielā sajūsmā. Bet tagad mums jāsaņemas un jācenšas izdzīvot līdz rītam.

Tomass piekrītoši pamāja ar galvu. Mēs varam uzveikt bēdnešus.

- Esi to darījis jau agrāk, Herkules? Nemaz nepasmai­dot un pat negaidot atbildi, Ņūts aizsoļoja prom, skaļā balsī aicinot klajumniekus pabeigt iesāktos darbus un pulcēties Mājoklī.

Tomass bija apmierināts ar sarunas rezultātiem ne uz ko vairāk viņš arī nebija varējis cerēt. Zēns nolēma pasteigties un apraudzīt Terēžu, iekams vēl nebija par vēlu, un uzņēma kursu uz Tuptūža pusi. Tikmēr pārējie klajumnieki cits pēc cita plūda uz Mājokli, gandrīz visi ar aizņemtām rokām.

Tomass apstājās pie nelielās cietuma ēkas un aizturēja elpu.

- Terēza? viņš ievaicājās cauri kameras tumšā loga restēm.

Meitenes seja parādījās loga otrā pusē tik negaidīti, ka pār­biedēja zēnu. No izbīļa viņš skaļi noelsās, bet nokaunējies ātri saņēma sevi rokās. Zini, tev ir talants uz cilvēku biedēšanu.

- Cik mīļi, Terēza atbildēja. Paldies par komplimen­tu. Tumsā viņas zilās acis spīdēja kā kaķim.

- Lūdzu, Tomass atteica, ignorēdams sarkasmu meite­nes balsī. Klau, es te tā domāju… viņš uz brīdi apklusa, lai apkopotu domas.

- Atšķirībā no tā stulbeņa Albija, Terēza atburkšķēja.

Tomass nevarēja nepiekrist, bet bija nācis teikt kaut ko

citu: No šīs vietas noteikti ir jābūt kādai izejai mums tikai jāsaņemas, jāsarauj, jāpaliek Labirintā ilgāk. Tam, ko tu uz­rakstīji sev uz rokas, un tam, ko teici par kodu, taču kaut ko vajadzētu nozīmēt.

Kā gan citādi? Viņš vēl nebija gatavs atteikties no cerības.

- Jā, es domāju par to pašu. Bet, klau, vai tu nevari mani dabūt laukā no šejienes? Logā parādījās meitenes rokas, vi­ņas baltie pirksti no iekšpuses apvijās restēm. Tomass tūlīt sajuta muļķīgu vēlmi tiem pieskarties.

- Ņūts teica, ka varbūt rīt. Viņš priecājās, ka spējis pa­nākt vismaz tik daudz pretimnākšanas. Bet pa nakti tev nāksies palikt tepat. Ļoti iespējams, ka šī ir visdrošākā vieta Klajumā.

- Paldies tev, ka parunāji ar viņu. Gulēt uz aukstas betona grīdas būs interesanta pieredze. Terēza pameta ar īkšķi pāri plecam. No otras puses, bēdneši diez vai spēs iespraukties caur šo logu, tāpēc man nav par ko uztraukties, vai ne?

Tomass samulsa viņš neatcerējās, ka būtu stāstījis mei­tenei par bēdnešiem. Terēza, vai tu droši zini, ka esi aizmir­susi visu?

Viņa mirkli padomāja. Jocīgi… acīmredzot kaut ko to­mēr atceros. Bet varbūt es dzirdēju, ko man apkārt runāja citi, kamēr biju komā.

- Labi, šobrīd tam tāpat nav nozīmes. Es tikai gribēju sa­tikt tevi pirms iešanas iekšā uz nakti. Taču Tomasam ne­maz negribējās nekur iet; viņš iedomājās, ka daudz labprātāk tiktu iemests Tuptūzī kopā ar meiteni, un iekšēji pasmaidīja, iztēlojoties Ņūta reakciju uz šādu lūgumu.

- Tom? Terēza ievaicājās.

Tomass atjēdzās, ka sastindzis blenž tukšumā. Vai, pie­dod! Ko?

Meitenes rokas pazuda atpakaļ tumsā. Tomass spēja sa­skatīt tikai viņas acis un bālās sejas aprises. Es nezinu, vai es to izturēšu visu nakti cietumā.

Tomasu pārņēma neaprakstāmas skumjas. Viņš apsvēra iespēju nozagt Ņūta atslēgas un palīdzēt Terēzai izbēgt, bet tā bija smieklīga ideja. Viņai nāksies samierināties un paciest. Tomass ielūkojās meitenes spulgajās acīs. Vismaz labi, ka neiestāsies pilnīga tumsa. Izskatās, ka tagad divdesmit četras stundas dienā pie mums būs krēsla.

- Mjā… Terēza palūkojās pāri Tomasa plecam uz Mā­jokli, tad atkal pievērsa acis viņam. Es jau esmu liela mei­tene. Izturēšu.

Tomass jutās drausmīgi, atstājot Terēžu vienu, bet zināja, ka viņam nav izvēles. Es raudzīšu, lai tevi atbrīvo uzreiz no rīta, labi?

Terēza pasmaidīja, nedaudz uzlabojot viņa garastāvokli.

- Apsoli?

- Apsolu. Tomass pieklauvēja pie deniņiem. Ja tev pietrūkst sabiedrības, vari runāt ar mani te, cik uziet… Nezi­nu, kā tev tas sanāk, bet es pacentīšos atbildēt. Tomass jau bija pieņēmis domu par abu telepātisko saikni un pat vēlējās to izpētīt tuvāk. Viņam atlika tikai iemācīties atbildēt, lai sa­ziņa kļūtu abpusēja.

Gan jau iemācīsies, Terēza atsaucās viņa domās.

- Cerams.

Tomass stāvēja uz vietas, galīgi nevēlēdamies iet prom.

- Labāk ej, viņa teica. Negribu, lai tava traģiskā nāve ir uz manas sirdsapziņas.

Tomasam izdevās izmocīt kaut ko līdzīgu smaidam.

- Labi. Līdz rītam.

Viņš steigšus devās atpakaļ uz Mājokli, kamēr vēl nebija pārdomājis. Ņūts tieši tobrīd dzina iekšā pēdējos klajumniekus pa parādes durvīm, skubinādams tos kā noklīdušus cālē­nus, Tomass sekoja pārējiem. Pēdējais iegāja Ņūts un aizvēra aiz sevis durvis.

Tieši pirms tās noklaudzēja, Tomass sadzirdēja pirmos spokainos bēdnešu vaidus nākam no Labirinta dzīlēm.

Nakts bija sākusies.