Labirinta gūstā

50. NODAĻA

i

Labu laiku neviens neko neteica un Tomasam pretī lū­kojās tikai samulsušas sejas. Uz zēna pieres izspiedās sviedru lāsītes, sāka svīst arī plaukstas. Viņš baidījās turpināt.

Ņūts, kurš izskatījās tikpat apstulbis kā pārējie, beidzot pārtrauca klusumu: Par ko tu runā?

- Vispirms man jāatklāj kāds noslēpums. Par mani un Terēžu. Tam, kāpēc Gallijs mani apsūdzēja un kāpēc visi, kas izcietuši Pārvēršanu, atceras mani, ir pamatots iemesls.

Tomass gaidīja jautājumus balsu izvirdumu, bet telpā valdīja nāves klusums.

- Mēs ar Terēžu… esam citādāki, viņš turpināja. Mēs piedalāmies šajā eksperimentā jau kopš paša sākuma bet pret savu gribu, goda vārds.

Šoreiz bija Minjo kārta jautāt: Tomas, par ko tu runā?

- Radītāji izmantoja mani un Terēžu. Ja jūs spētu atcerē­ties visu, tad droši vien gribētu mūs nogalināt. Bet man tas ir jāpasaka pašam, lai pierādītu, ka tagad varat mums uzticē­ties. Lai jūs ticētu man, kad stāstīšu par vienīgo iespēju izbēgt no šejienes.

Tomass ātri pārlaida acis uzraugu sejām, vēl pēdējo reizi apsverot sakāmo un bažījoties, vai pārējie to sapratis. Bet vi­ņam tas bija jādara. Viņš to zināja.

Tomass dziļi ievilka elpu un ierunājās: Mēs ar Terēžu palīdzējām izplānot Labirintu. Mēs piedalījāmies tā radīšanā.

Šķita, klātesošie ir pārāk pārsteigti, lai reaģētu. Pretī atkal raudzījās tikai apmulsušas sejas. Tomass nosprieda, ka zēni vai nu nesaprot, vai netic viņam.

- Ko tu ar to gribi teikt? Ņūts beidzot ievaicājās. Tev ir knapi sešpadsmit gadu, sasodīts! Kā gan tu varēji izplānot Labirintu?

Tomasam gribot negribot pašam uzmācās šaubas. Bet viņš atcerējās pārāk labi. Lai cik neticami tas izklausītos, zēns zi­nāja, ka tā ir patiesība. Mēs bijām… gudri. Un man šķiet, ka tam varētu būt arī kāds sakars ar viņu Mainīgajiem. Bet pats galvenais mums ar Terēžu ir… īpašas spējas, kuru dēļ mēs bi­jām sevišķi noderīgi, projektējot un būvējot šo vietu. Tomass apklusa, sapratis, ka izklausās pavisam nepārliecinoši.

- Runā! Ņūts iesaucās. Spļauj laukā!

- Mēs esam telepāti! Mēs spējam sarunāties savās galvās! Beidzot pateicis to skaļi, Tomass sajutās neērti, it kā tikko būtu atzinies zādzībā.

Ņūts izbrīnīti samirkšķināja acis, kāds ieklepojās.

- Bet ticiet man, Tomass steidza taisnoties, mūs pie­spieda palīdzēt. Es nezinu, kā un kāpēc, bet mēs to nedarījām labprātīgi. Viņš paklusēja. Varbūt Radītājus interesē, vai spēsim iegūt jūsu uzticību par spīti tam, ka sadarbojāmies ar viņiem. Varbūt jau no paša sākuma bija paredzēts, ka tieši mēs atklāsim, kā iespējams izbēgt. Lai kāds ari būtu iemesls, ar jūsu karšu palīdzību mēs noskaidrojām kodu un tagad tas ir jāliek lietā.

Tomass palūkojās apkārt un patiesi pārsteigts konstatēja, ka neviens no klātesošajiem neizskatās dusmīgs. Vairākums klajumnieku turpināja izbrīnīti blenzt uz viņu vai neticīgi šū­poja galvu. Vienīgi Minjo kāda nezināma iemesla dēļ smaidīja.

- Man ļoti žēl, bet tā ir taisnība, Tomass turpināja. Viens gan ir skaidrs nu mēs esam vienā laivā. Mūs ar Terēžu atsūtīja šurp tāpat kā jūs, un mēs varam iet bojā tikpat viegli. Bet Radī­tāji ir pietiekami mūs pētījuši pienācis laiks izšķirošajam pār­baudījumam. Pārvēršana man droši vien bija nepieciešama, lai atšķetinātu pēdējo pavedienu. Lai nu kā, es gribēju, lai jūs zinātu patiesību, zinātu, ka mums ir iespēja izglābties.

Ņūts, skatīdamies grīdā, domīgi klanīja galvu uz priekšu un atpakaļ. Pēc mirkļa viņš uzlūkoja pārējos uzraugus. Ra­dītāji lūk, kas pie visa ir vainīgi. Nevis Tomijs un Terēza, bet Radītāji. Tiem švaļiem nāksies to nožēlot.

- Kāda atšķirība! iejaucās Minjo. Nevienu tas klunkšķis tagad neinteresē sāc labāk stāstīt par bēgšanu.

Tomasam kaklā sakāpa milzīgs atvieglojuma kamols, un viņš gandrīz zaudēja runas spējas. Zēns nebija šaubījies, ka ar savu atzīšanos izraisīs vismaz sašutuma vētru, ja vispār netiks nomests no Kraujas. Nu jau tas, ko viņam bija atlicis pateikt, likās vieglāk par vieglu.

- Vietā, kur vēl neesam meklējuši, atrodas dators. Kods ļaus atvērt durvis, pa kurām mēs varēsim izkļūt no Labirinta. Tas ari izslēgs bēdnešus, un tie nevarēs mūs aizkavēt, būs tikai krietni jāpacīnās, lai izdzīvotu un tiktu līdz šai vietai.

- Vietā, kur vēl neesam meklējuši? Albijs pārvaicāja. Ar ko, tavuprāt, mēs nodarbojamies jau divus gadus?

- Ticiet man, tur jūs vēl neesat bijuši.

Minjo piecēlās. Nu, kur tas ir?

- Tā ir gandrīz pašnāvība, Tomass teica, saprotot, ka vilcinās ar atbildi. Kad mēģināsim tur nokļūt, mums no­teikti uzbruks bēdneši. Visi reizē. Tas būs pats pēdējais pār­baudījums. Viņš gribēja, lai pārējie saprot, kādas ir likmes. Izredzes, ka visi izdzīvos, bija vājas.

- Kur tas ir? paliecies uz priekšu, Ņūts vaicāja.

- Aiz Kraujas, Tomass atbildēja. Tā vieta ir Bēdnešu caurums.