Labirinta gūstā

53. NODAĻA

r

Tomass gandrīz sajuta vilšanos, kad Sapulcei pienāca beigas. Ieraudzījis Mājokļa durvīs Ņūtu, viņš apjauta, ka par mieru un atpūtu tagad varēja aizmirst.

Uzraugs pamanīja viņus un pieklibodams ātrā riksītī me­tās šurp. Tomass instinktīvi palaida vaļā Terēzas plaukstu. Ņūts apstājās viņu priekšā, sakrustoja rokas uz krūtīm un ar skatienu nomērīja abus sēdošos. Tu taču apzinies, ka tas ir pilnīgs ārprāts, vai ne? Viņa sejas izteiksmi bija grūti sa­prast, bet acīs bija manāms satraukts spīdums.

Tomass piecēlās, pēkšņa uzbudinājuma pārņemts. Tā­tad viņi piekrita?

Ņūts palocīja galvu. Visi kā viens. Nemaz nenācās tik grūti, kā biju iedomājies. Švaļi paši ir redzējuši, kas notiek pa naktīm, kad tie stulbie vārti neaizveras. Un citas izejas no Labi­rinta nav. Kaut kā ir jārīkojas. Viņš palūkojās atpakaļ uz uz­raugiem, kuri jau bija sākuši katrs ap sevi pulcināt savus strād­niekus. Tagad atliek tikai pārliecināt pārējos klajumniekus.

Tomass zināja, ka tas būs grūtāk nekā pierunāt uzraugus.

Tev šķiet, ka viņi piekritīs? Terēza arī piecēlās kājās un nostājās līdzās zēniem.

- Visi ne, Ņūts atbildēja, un Tomass pamanīja sarūgti­nājumu vecākā zēna acīs. Daži noteikti paliks un centīsies izdzīvot tepat par to es nešaubos.

Tomass nebūt nebrīnījās, ka viņa izmisīgais bēgšanas plāns negūs tūlītēju un vispārēju atsaucību. Likt klajumniekiem doties cīņā pret bēdnešiem bija daudz prasīts. Un kā ar Albiju?

- Kas to lai zina, Ņūts atteica, vērojot uzraugu un to padoto rosību Klajumā. Tagad es no tiesas ticu, ka to jefiņu vairāk biedē nevis bēdneši, bet atgriešanās reālajā pasaulē. Bet es pierunāšu viņu sekot mums, neuztraucies.

Tomass vēlējās, kaut spētu atcerēties kādu no pasaules likstām, kas tik ļoti bija nomākušas Albiju, bet viņa atmiņa klusēja. Kā tad tu grasies to panākt?

Ņūts iesmējās. Izdomāšu kaut kādu klunkšķi. Iestāstī­šu, ka atradīsim sev jaunas mājas kādā neskartā Zemes no­stūrī un dzīvosim tur ilgi un laimīgi.

Tomass paraustīja plecus. Varbūt atradīsim ar'. Zini, es apsolīju Čakam, ka nogādāšu viņu mājās. Vai vismaz samek­lēšu jaunas.

- Man šķiet, ka jebkura vieta būs labāka par šo, nomur­mināja Terēza.

Tomass pārlaida acis pagalmam, kurā tikmēr bija izcē­lušies kaislīgi strīdi uzraugi par visām varītēm centās pār­liecināt pārējos zēnus, ka viņiem jāriskē un jāizkaro ceļš uz

Bēdnešu caurumu. Daži klajumnieki sašutuši pameta pagal­mu, bet vairākums palika klausīties un šķita vismaz apsve­ram pārdrošo plānu.

- Un ko tagad? vaicāja Terēza.

Ņūts dziļi ievilka elpu. Jāsaprot, kurš piedalīsies, kurš ne. Jāsagatavo pārtika, ieroči un viss pārējais. Pēc tam dosi­mies Labirintā. Tomij, es labprāt ieceltu tevi par galveno, jo tas tomēr ir tavs plāns, bet domāju, ka jau tāpat būs gana grū­ti pārliecināt švaļus doties mums līdzi, kur nu vēl zaļknābja vadībā tikai neapvainojies. Tāpēc pagaidām turies malā, labi? Visu to koda padarīšanu mēs atstāsim tavā un Terēzas ziņā tas arī būs jūsu vienīgais un galvenais pienākums.

Tomasam nebija nekas iebilstams pret turēšanos malā atrast Bēdnešu caurumā datoru un ievadīt tajā kodu jau šķita pietiekami atbildīgs uzdevums. Taču viņam tik un tā nācās apspiest strauji pieaugošās panikas uzplūdus.

- Izklausās vieglāk par vieglu, Tomass možā balsī teica, lai kaut nedaudz uzlabotu sev omu, bet viņam tas ne pārāk izdevās.

Ņūts atkal sakrustoja rokas un cieši ieskatījās viņam acīs. Kā jau tu pats teici ja paliksim, viens no mums šonakt mirs. Arī ja bēgsim, viens no mums mirs. Tātad nav lielas atšķirības. Ņūts pacēla pirkstu. Protams, ja tev ir taisnība.

- Protams. Tomass zināja, ka nekļūdās par caurumu, kodu, durvīm un to, ka būs jācīnās ar bēdnešiem. Bet par to, vai tiešām ies bojā tikai viens klajumnieks, viņam nebija pār­liecības. Viens gan zēnam bija nepārprotami skaidrs bija par vēlu ļauties šaubām.

Ņūts uzsita viņam pa muguru. Labs ir. Ķeramies pie darba.

Nākamās pāris stundas pagāja drudžainā steigā.

Lielākā daļa klajumnieku bija piekrituši doties līdzi vai­rāk, nekā Tomass bija cerējis. Pat Albijs bija nolēmis pieda­līties. Lai gan skaļi neviens to neatzina, Tomass nojauta, ka vairākums liek cerības uz pieņēmumu, ka bēdneši nogalinās tikai vienu no viņiem, tāpēc kopējās izredzes izdzīvot ir diez­gan pieklājīgas. Tie daži, kas bija izvēlējušies palikt Klajumā, sākumā uzvedās skaļi un nekaunīgi galvenokārt vazājās ap­kārt, sūkstīdamies un cenzdamies iestāstīt pārējiem, cik stulbi tie rīkojas. Galu galā atkritēji padevās un lika citiem mieru.

Savukārt Tomasam un bēgšanas līdzdalībniekiem bija darba pilnas rokas.

Visiem tika izdalītas mugursomas un tās tika piekrautas pilnas ar proviantu. Cepetis Ņūts atklāja Tomasam, ka no visiem uzraugiem pavāru pārliecināt bijis visgrūtāk, uzņē­mās atbildību par vienlīdzīgu pārtikas krājumu sadali somās. Līdzi tika ņemtas arī šļirces ar bēdu serumu, lai gan Tomass uzskatīja, ka bēdneši viņiem vairs nedzels. Čaka uzdevums bija uzpildīt pudelēs ūdeni un izdalīt tās pārējiem. Terēza devās viņam palīgā, un Tomass palūdza meitenei cik iespē­jams izpušķot viņu izredzes, pat ja būtu klaji jāmelo, ko viņai lielākoties arī nācās darīt. Čaks, uzzinājis par bēgšanu, centās turēties braši, bet sviedri uz viņa pieres un satraukuma pilnās acis nodeva patieso izbīli.

Minjo ar pāris skrējējiem devās uz Krauju, līdzi ņemot akmeņus un virves no efeju stīgām, lai vēl pēdējo reizi pār­baudītu neredzamo ieeju Bēdnešu caurumā. Viņiem nācās paļauties uz to, ka briesmoņi nebūs mainījuši savus ieradu­mus un neparādīsies Labirintā dienas laikā. Tomass uz brīdi bija apsvēris iespēju ielēkt caurumā uzreiz un mēģināt ātri ievadīt kodu, taču viņam nebija ne jausmas, kas tur varētu sagaidīt. Ņūtam bija taisnība prātīgāk likās nogaidīt līdz naktij un cerēt, ka lielākā daļa bēdnešu atradīsies Labirintā, nevis savā migā.

Kad Minjo atgriezās, tā arī pa ceļam nesastapis nevienu bēdnesi, skrējējs šķita esam ļoti pārliecināts par to, ka aiz Kraujas tiešām ir izeja. Vai ieeja. Atkarībā, no kuras puses uz to raudzījās.

Tomass palīdzēja Ņūtam apbruņot klajumniekus. Lai pienācīgi sagatavotos sadursmei ar bēdnešiem, tika radīta arī vesela rinda jaunu ieroču. Koka mietiem tika nosmaili­nāti gali un aptītas dzeloņstieples; tika uzasināti naži un ar vīteņiem piesieti izturīgiem, mežā sacirstiem koku zariem; lāpstām ar līmlenti tika piestiprinātas stikla lauskas. Līdz dienas beigām klajumnieki bija pārvērtušies par nelielu kara­spēku. Nožēlojamu, ļoti vāji sagatavotu karaspēku, nodomāja Tomass, bet tik un tā karaspēku.

Kad viņiem ar Terēžu vairs nebija ko darīt, abi devās uz To­masa slepeno vietu Miroņmežā, lai apspriestu Bēdnešu caurumā veicamās darbības datora sameklēšanu un koda ievadīšanu.

- Tas ir jādara tieši mums, Tomass teica, kad abi bija atspiedušies ar muguru pret grumbuļainajiem koku stum­briem. Vēl nesen zaļojošās lapas mākslīgās gaismas trūkuma dēļ jau bija apvītušas. Jo tad, ja mūs izšķirs, mēs varēsim sazināties telepātiski un palīdzēt viens otram.

Terēza pacēla nokritušu zaru un sāka tam lobīt nost mizu.

- Mums tik un tā vajag rezerves variantu gadījumam, ja kaut kas notiek ar mums abiem.

- Obligāti. Minjo un Ņūts arī zina kodu teiksim vi­ņiem, lai ievada vārdus datorā paši gadījumā, ja mēs… nu, pati saproti. Tomass nevēlējās domāt par visu to ļauno, kas varēja atgadīties.

- Ne pārāk sarežģīts plāns, jāsaka. Terēza nožāvājās tā, it kā dzīve būtu pavisam normāla.

- Tieši tā. Atvairīt bēdnešus, ievadīt kodu, izbēgt pa durvīm. Pēc tam kaut kā tiksim galā ar Radītājiem, lai ko tas arī prasītu.

- Seši vārdi kodā un velns vien zina, cik bēdnešu, Te­rēza pārlauza zaru uz pusēm. Klau, kā tev liekas, ko tas VELNS nozīmē?

Tomass piepeši sajutās, kā saņēmis sitienu pakrūtē. Kaut kāda iemesla dēļ, izdzirdot šo vārdu nākam no svešām lūpām, prātā kaut kas atbrīvojās. Viss nostājās savās vietās. Viņš brī­nījās, ka nebija līdz tam aizdomājies jau agrāk.

- Vai atceries es tev stāstīju par uzrakstu, ko atradu La­birintā? Par metāla plāksni ar tajā iegravētajiem vārdiem? Tomasa sirds sāka sisties straujāk.

Terēza savilka pieri krunkās un uz mirkli šķita apjukusi, bet tad viņas acīs iegailējās sapratnes dzirksts. Eu! Vadošā epidemioloģiskā laboratorija. Nāves sektors. VELNS. Es sev uz rokas uzrakstīju VELNS ir labs. Ko tas varētu nozīmēt?

- Man nav ne jausmas. Tieši tāpēc es baidos, ka tas, ko grasāmies darīt, var izrādīties pilnīgs sviests. Viss var beigties ar asinspirti.

- Pārējie apzinās, uz ko ir parakstījušies. Terēza satvēra Tomasa plaukstu savējā. Mums nav ko zaudēt, atceries?

Tomass atcerējās, bet nez kāpēc meitenes vārdi viņu ne­spēja iedrošināt.

- Mums nav ko zaudēt, viņš mehāniski atkārtoja.