Labirinta gūstā

54. NODAĻA

i

Tuvojoties ierastajam vārtu aizvēršanās laikam, Cepetis cēla galdā pēdējo maltīti pirms izšķirošās nakts. Vakariņu laikā Klajumā valdīja drūms noskaņojums un šķita, ka gaiss gluži vai piesūcies ar bailēm. Tomass sēdēja blakus Čakam un izklaidīgi knibināja ēdienu.

- Klau… Tomas, zeņķis ievaicājās ar pilnu muti kartu­peļu putras. Kā vārdā esmu nosaukts es?

Tomass izbrīnīti nogrozīja galvu. Kaut kas neticams zē­nus gaidīja, iespējams, pats bīstamākais uzdevums visā viņu dzīvē, bet Čakam rūpēja tikai tas, kā viņš ticis pie savas ie­saukas. Nezinu, varbūt par godu Darvinam. Tam čalim, kas izskaidroja evolūciju.

- Varu derēt, ka viņu vēl neviens nav saucis par čali. Čaks iestūma aiz vaiga vēl vienu milzīgu putras karoti, acīm­redzami uzskatīdams, ka pilna mute sarunai nav nekāds traucēklis. Zini, es īstenībā nemaz tik ļoti nebaidos. Pēdē­jās naktis Mājoklī bija daudz šausmīgākas tā sēdēšana un gaidīšana, kad ieradīsies bēdneši un nolaupīs kādu no mums. Vismaz tagad mēs kaut ko mēģinām, vismaz tagad uzbruku­mā ejam mēs. Vismaz…

- Vismaz kas? Tomass vaicāja. Viņš ne mirkli neticēja, ka Čakam nav bail; bija gandrīz sāpīgi noskatīties, ka zeņķis cenšas pierādīt pretējo.

- Nu, visi spriež, ka bēdneši drīkst nogalināt tikai vienu no mums. Varbūt es izklausos pēc pēdējā kretīna, bet tas man dod cerību. Vismaz lielākā daļa no mums izdzīvos mirs ti­kai viens, kuram īpaši nepaveiksies. Bet labāk viens nekā visi.

Tomasam riebās to dzirdēt. Klajumnieki pārāk paļāvās uz apšaubāmo pieņēmumu, ka bojā ies tikai viens zēns: jo vairāk viņš par to domāja, jo mazāk tam ticēja. Radītāji no­teikti zināja par plānu un varēja būt pārprogrammējuši bēdnešus. Taču pat maldīga cerība bija labāka par nekādu.

- Varbūt mēs visi izdzīvosim un nebūs jāmirst nevienam.

Čaks uz brīdi pārtrauca gremošanu un domīgi palūkojās

uz Tomasu. Tu tiešām tam tici vai tikai centies mani uz­mundrināt?

- Es ticu, ka mēs to varam. Tomass norija pēdējo ku­mosu un noskaloja visu ar lielu malku ūdens. Viņš jutās kā pēdējais melis un liekulis. Upuri bija nenovēršami. Bet viņš darīs visu iespējamo, lai starp tiem nebūtu Čaka. Un Terēzas. Neaizmirsti par manu solījumu. Es tevi nogādāšu mājās.

Čaks sarauca pieri. Kādās mājās? Cik noprotu, pasaule ir diezgan klunkšķainā stāvoklī.

- Var būt, ka tā ir, bet mēs tik un tā atradīsim cilvēkus, kuriem nebūsim vienaldzīgi, tici man.

Čaks piecēlās kājās. Es nemaz negribu tagad par to do­māt, viņš paziņoja. Tikai dabū mani laukā no Labirinta un sākumam pietiks.

- Sarunāts, Tomass piekrita.

Viņa uzmanību piesaistīja rosība pie pārējiem galdiem. Ņūts un Albijs mudināja klajumniekus ātrāk pabeigt vaka­riņas, sakot, ka pienācis laiks doties. Albijs šķita esam savā ādā, bet Tomasu vienalga uztrauca vadoņa garīgais stāvoklis. Viņa acīs galvenais šobrīd bija Ņūts, bet arī šis zellis mēdza reizēm noiet no sliedēm.

Zēnu atkal sagrāba ledainas bailes un panika, kas tik bie­ži bija piemeklējusi viņu pēdējo dienu laikā. Tas brīdis bija klāt. Viņiem bija jādodas. Cenšoties nedomāt, tikai rīkoties, Tomass uzmeta plecos savu mugursomu. Čaks sekoja viņa piemēram, un abi devās uz Rietumu vārtiem vienīgajiem, kuri veda uz Krauju.

Pie vārtu kreisās sienas zēni sastapa Minjo un Terēžu, kuri savā starpā vēlreiz pārrunāja steigā izplānoto rīcību Bēdnešu caurumā.

- Nu ko? Esat gatavi, švaļi? Minjo vaicāja, kad viņi bija pie­nākuši klāt. Tomas, tā bija tava ideja, tāpēc labāk ceri, ka tā no­strādās. Ja ne, nogalināšu tevi, pirms to paspēs izdarīt bēdneši.

- Paldies, Tomass atbildēja. Par spīti visam viņš nespēja atbrīvoties no pakrūti žņaudzošām šaubām. Ja nu viņš tomēr kļūdījās? Ja nu Pārvēršanas laikā atgriezušās atmiņas nebija īstas, bet kaut kādā veidā iedēstītas viņa smadzenēs? Šī doma bija šausminoša, un Tomass pastūma to malā. Atpakaļceļa vairs nebija.

Tomass paskatījās uz Terēžu, kura, lauzīdama rokas, mī­ņājās no vienas kājas uz otru. Viss kārtībā? viņš pavaicāja.

- Jā, meitene atbildēja, vāri pasmaidot, lai gan bija skaidri redzams, ka gluži viss kārtībā nebija. Nevaru vien sagaidīt, kad tas būs beidzies.

- Āmen, mās, piebilda Minjo. Skrējējs šķita pats mierī­gākais, pārliecinātākais, vismazāk nobijies no visiem. Tomass viņu apskauda.

Kad Ņūts bija sapulcinājis visus klajumniekus pie vār­tiem, viņš skaļā balsī tos apklusināja. Tomass pagriezās, lai dzirdētu, kas viņam sakāms. Mūsu kopā ir četrdesmit viens. Ņūts uzlika plecos savu mugursomu un pacēla no ze­mes resnu koka nūju, kuras gals bija notīts ar dzeloņstieplēm. Rīks izskatījās nāvējošs. Pārliecinieties, vai neesat aizmir­suši ieročus. Nekā cita sakāma man nav jūs jau zināt, kāds ir plāns. Mums jātiek līdz Bēdnešu caurumam, tur Tomijs ievadīs savu maģisko kodu, un tad mēs varēsim atriebties Radītājiem. Nekā sarežģīta.

Tomass dzirdēja Ņūtu tikai pa ausu galam, jo bija ievē­rojis Albiju, kurš stāvēja viens pats nostāk no pārējiem klajumniekiem, drūmi zemē nodurtām acīm, vienaldzīgi raustī­dams sava loka stiegru. Plecā zēnam karājās maks ar bultām.

Tomasam uzmācās ļauna priekšnojauta, ka Albijs nav pro­gnozējams un kaut kādā veidā varētu visu sabojāt. Viņš nolē­ma paturēt vadoni acis, ja vien tas būs iespējams.

- Vai kādam nevajadzētu teikt kādu iedvesmojošu runu?

- Minjo ievaicājās, novēršot Tomasa uzmanību no Albija.

- Nu tad saki, Ņūts atsaucās.

Minjo palocīja galvu un pagriezās pret klajumniekiem.

- Esiet piesardzīgi, viņš sausi noskaldīja. Nemirstiet.

Tomass būtu iesmējies, ja spētu, bet bija pārāk nobijies.

- Lieliski. Mēs esam nenormāli iedvesmoti, Ņūts teica un pameta ar roku pāri plecam uz Labirinta pusi. Plāns vi­siem ir skaidrs. Divus gadus pret mums izturējās kā pret bal­tajām pelītēm, bet šonakt tam beidzot ir pienācis gals. Šonakt mēs dosim prettriecienu Radītājiem, lai ko tas arī prasītu. Šonakt mēs liksim bēdnešiem trūkties!

Kāds uzgavilēja, viņam piebalsoja citi. Drīz vien visapkārt skanēja klajumnieku kliedzieni un kaujas saucieni, aizvien pieņemdamies skaļumā, satricinādami gaisu kā pērkons. To­masa sirdī uzšķīlās drosmes dzirkstele viņš tvēra šo sajūtu, lika tai augt. Ņūtam bija taisnība. Šonakt viņi cīnīsies. Šonakt viņi parādīs, uz ko ir spējīgi.

Tomass bija gatavs. Viņš pievienojās pārējo klajumnieku saucieniem. Uz brīdi gan Tomasam ienāca prātā, ka prātīgāk droši vien būtu necelt tik lielu troksni, lai nepiesaistītu sev lieku uzmanību, bet viņam bija vienalga. Kauliņi bija mesti.

Ņūts pacēla gaisā savu ieroci un ieaurojās: Dzirdat, Ra­dītāji!? Mēs nākam!

Pēc šiem vārdiem Ņūts pagriezās un metās Labirintā, gandrīz nemaz neklibodams. Pelēkais gaiss starp stāvajām akmens sienām, viscaur piesūcies ar melnām ēnām, šķita vēl tumšāks nekā Klajumā. Zēni, vēl aizvien klaigādami, pacēla savus ieročus un sekoja Ņūtam; arī Albijs pievienojās pārē­jiem. Tomass skrēja starp Terēžu un Čaku, bruņots ar garu koka šķēpu, kam uzgaļa vietā bija piesiets nazis. Viņš juta tik milzīgu atbildību par saviem draugiem, ka tā gandrīz vai apgrūtināja skriešanu. Bet Tomass negrasījās padoties. Viņš bija apņēmies uzvarēt.

Tu to vari, viņš domāja. Galvenais, tiec līdz caurumam.