Labirinta gūstā

10. nodaĻa

r

Tomasu pārsteidza tas, cik strauji nomainījās apgaismo­jums. No paša Klajuma mežs neizskatījās liels ne lielāks par hektāru. Bet koki tajā bija stāvi, resniem stumbriem un auga tik tuvu cits citam, ka biezā lapotne gandrīz pilnībā aizsedza debesis. Mežā valdīja tumša, zaļgana dūmaka it kā te, starp kokiem, jau sen būtu iestājies vakars un ritētu pēdējās mij­krēšļa minūtes. Tas bija vienlaikus skaisti un biedējoši.

Cik ātri vien spēdams, Tomass lauzās cauri biezoknim. Sīkie zariņi šaustīja seju, viņš paliecās sāņus, lai izvairītos no kāda zemāka zara, un gandrīz zaudēja līdzsvaru, bet pēdējā brīdī satvēra zaru un noturējās kājās. Zem pēdām čabēja bie­za lapu sega un krakšķēja krituši žagari.

Viņa acis bija piekaltas spiegvabolei, kas traucās pāri mīkstajam segumam arvien tālāk mežā. Jo dziļāk kukainis devās, jo spilgtāk tā sarkanā gaisma izcēlās uz apkārtējās krēslas fona.

Tomass, nepārtraukti izvairīdamies no šķēršļiem, bija noskrējis kādus desmit vai piecpadsmit metrus, un ar katru sekundi arvien vairāk atpalika. Pēkšņi spiegvabole uzlēca uz paresnāka koka stumbra un tikpat veikli traucās pa to aug­šā. Kad Tomass sasniedza koku, no radījuma vairs nebija ne miņas, tas bija pazudis dziļi zaļajā lapotnē un vairs nekādi nelika sevi manīt.

Nešķīstenim bija izdevies aizmukt.

- Bļāviens! Tomass pa jokam pie sevis nolamājās. Gan­drīz pa jokam. Lai cik savādi tas šķistu, vārds nāca pār lūpām tik dabiski, it kā viņš jau daļēji būtu pārņēmis klajumnieku žargonu.

Kaut kur pa labi no Tomasa skaļi pārlūza zars. Viņš pa­grieza galvu trokšņa virzienā un ar aizturētu elpu klausījās.

Atskanēja vēl viens krakšķis, šoreiz skaļāks, it kā kāds būtu pret celi pārlauzis koka nūju.

- Kas tur ir? Tomass iesaucās, baiļu trīsām pārskrienot skaustam. Balss atdūrās kuplajā lapotnē virs galvas un noslā­pa biezoknī. Viņš sastindzis stāvēja uz vietas, līdz apkārt viss noklusa. Bija dzirdama tikai putnu svilpošana kaut kur tālu­mā. Neviens neatsaucās. Nebija dzirdams vairs ne mazākais troksnītis.

Daudz nedomādams, Tomass devās uz to pusi, no ku­ras bija atskanējuši zaru brakšķi. Viņš necentās slēpt savu pārvietošanos, bet braši spraucās cauri zariem, ļaujot tiem ar švīkstu atgriezties agrākajā stāvoklī. Lai spētu orientē­ties pieaugošajā pustumsā, bija jāpiemiedz acis. Tomass ie­domājās, ka tagad lieti noderētu kabatas lukturītis, un tūlīt aptvēra, ka tas ir kārtējais piemērs viņa atmiņas zuduma sa­vādajai dabai. Jau atkal viņš zināja kāda priekšmeta pielieto­jumu, bet nespēja to saistīt ne ar laiku, ne ar vietu, ne ar kādu cilvēku vai notikumu. Tas bija kaitinoši.

Vai te kāds ir? Tomass vēlreiz iesaucās. Viņš jutās ne­daudz mierīgāk, jo troksnis nebija atkārtojies. Iespējams, ka tas bija kāds dzīvnieks, varbūt cita spiegvabole. Tas esmu es, Tomass! viņš drošības pēc piemetināja. Jauniņais… Tas ir, vakardienas jauniņais! Tomass saviebās un noskurinājās, cerēdams, ka tur tiešām neviena nav. Viņš izklausījās pēc pil­nīga idiota.

Arī šoreiz neviens neatsaucās.

Tomass apmeta līkumu ap lielu ozolu un apstājās kā iemiets. Pār mugurkaulu pārskrēja šermuļi. Viņš bija nonācis kapos.

Tie atradās nelielā izcirtumā, kas aizņēma ne vairāk par desmit kvadrātmetriem. Biezs ložņājošu, lapām bagātu nezā­ļu slānis klāja zemi, no kuras spraucās vairāki pavirši darināti krusti, kuru funkciju pildīja divi parasti ar atskabargainām vīteņu stīgām kopā sasieti koka gabali. Krusti bija nokrāsoti balti, bet šķita, ka tas darīts lielā steigā vietām cauri spīdē­ja kails koks un daudzviet karājās sakaltušas krāsas pilieni. Šķērskokos bija iegrebti apbedīto vārdi.

Mirkli vilcinājies, Tomass piegāja klāt tuvākajam kapam un notupās pie tā. Apgaismojums šajā meža nostūrī bija pavisam skops, likās, ka viņš skatās cauri melnai dūmakai. Pat putni bija pieklusuši, it kā dotos uz naktsguļu; ari kukai­ņus gandrīz nedzirdēja, vismaz krietni mazāk nekā pirms brīža. Tomass pirmoreiz ievēroja, cik šeit ir mitrs gaiss. Viņa piere un plaukstas bija norasojušas sviedrainām lāsēm.

Kaps izskatījās pavisam svaigs. Uz krusta bija rakstīts Stīvens pēdējais burts s bija sanācis pavisam mazs un ie­spiests pašā stūrī, jo uzraksta autors nebija lāgā aprēķinājis vārdam nepieciešamo vietu.

Stīven… Tomass sajuta negaidītu, atsvešinātu skumju pie­skārienu. Diez kādu galu tu ņēmi? Vai Čaks tevi nokaitināja līdz nāvei?

Viņš piecēlās kājās un devās pie nākamā krusta, kas bija gandrīz pilnībā ieaudzis nezālēs. Augsne virs kapa jau sen bija sacietējusi, un tas izskatījās krietni vecāks par pārējiem. Lai kas viņš arī būtu, apbedītais noteikti bija starp pirmajiem šeit bojā gājušajiem. Viņa vārds bija Džordžs.

Palūkojies apkārt, Tomass ieraudzīja vēl duci kapu. Daži no tiem izskatījās tikpat svaigi kā pirmais aplūkotais. Viņa uzmanību piesaistīja kaut kas spīdīgs. Šoreiz tā nebija me­tāliskā vabole, kas viņu ievilināja mežā, taču kaut kas tikpat neparasts. Pagājis garām dažiem krustiem, Tomass nonāca pie dīvaina apbedījuma, ko klāja netīra caurspīdīgas plast­masas vai stikla plāksne. Viņš piemiedza acis, lai saskatītu, kas bija tās otrā pusē, un gandrīz palika bez elpas. Aiz nopu­tējušā loga slēpās neaizbērts kaps, kurā trūdēja kāda mirstī­gās atliekas.

Par spīti izbīlim ziņkāre lika Tomasam pieliekties tuvāk, lai labāk izpētītu dīvainā zārka saturu. Kaps bija mazāks nekā pārējie. Tajā atradās tikai puse nelaiķa no jostasvietas līdz augšai. Viņš atminējās Čaka stāstu par zēnu, kurš mēģinā­ja nolaisties šahtā pēc tam, kad Kaste ir aizbraukusi, un tika pārgriezts uz pusēm. Stiklā bija ieskrāpēti tik tikko salasāmi vārdi:

Lai šis pusšvalis kalpo par brīdinājumu visiem.

Pa Kastes šahtu aizbēgt nevar.

Dīvainā kārtā Tomasam gandrīz sanāca smiekli tas viss šķita pārāk absurdi, lai būtu patiesība. Viņš tūlīt pat nokau­nējās par savu cinismu un, nogrozījis galvu, atkāpās no kapa, lai iepazītos ar pārējo apbedīto vārdiem. Pēkšņi atkal atska­nēja lūstoša zara troksnis, šoreiz pavisam tuvu, aiz kokiem kapsētas pretējā malā.

Pārlūza vēl viens zars. Un vēl viens. Kāds viņam tuvojās, bet mežā bija pārāk tumšs, lai kaut ko saredzētu.

Kas tur ir? viņš iesaucās nedrošā balsī, kas tūlīt pat noslāpa biežņā, izklausījās, it kā Tomass kliegtu tukšā tu­nelī. Kas tie par stulbiem jokiem!? Par nožēlu sev pašam viņš bija ne pa jokam nobijies.

Tā vietā, lai atbildētu, neredzamais trokšņotājs pārstā­ja lavīties un metās skriešus, brāžoties aiz kokiem pa meža iekšmalu apkārt izcirtumam, aizvien tuvāk Tomasam. Pani­kas pārņemts, viņš sastinga. Kad starp zēnu un nelūgto viesi bija palikuši vairs tikai daži metri, Tomass pustumsā beidzot saskatīja izģindušu stāvu, kas pieklibodams savādā, ļodzīgā solī pārvietojās viņa virzienā.

Kas pie…

Pirms viņš paspēja pabeigt, nācējs ielauzās izcirtumā. To­mass paspēja saskatīt tikai bālu ādu un milzīgas, izvalbītas acis patiesi spokainu skatu -, viņš iekliedzās un mēģināja bēgt, bet bija jau par vēlu. Rēgam līdzīgais stāvs palēcās un uzklupa viņam, triekdamies pret zēna pleciem un sagrāb­dams tos negaidīti spēcīgā tvērienā. Tomass atmuguriski no­gāzās zemē. Starp lāpstiņām iedūrās kapa krusts un pārlūza uz pusēm zem viņu svara, sāpīgi nobrāžot muguras ādu.

Tomass pūlējās atbrīvoties, grūžot un dauzot ar dūrēm neatlaidīgo kaulu un ādas murskuli, kas kārpījās virs viņa, cenzdamies iegūt pārsvaru. Uzbrucējs atgādināja briesmoni, drausmīgu tēlu no ļaunākajiem murgiem, bet Tomass zināja, ka tam jābūt kādam no klajumniekiem kādam, kurš pa­visam sajucis prātā. Viņš dzirdēja zobus cērtamies vaļā un ciet ar šaušalīgiem klakšķiem: klak, klak, klak. Tie beidzot sasniedza mērķi, un asas sāpes caururba Tomasa plecu, kas bija nokļuvis starp satracinātā zēna žokļiem.

Tomass iekliedzās; reizē ar sāpēm asinīs ieplūda adre­nalīns. Viņš atspieda plaukstas pret uzbrucēja krūtīm un, sasprindzinājis muskuļus, no visa spēka stūma to prom. Pēc neilgas cīņas Tomasam izdevās nogrūst pretinieku un tas aizstreipuļoja pretējā virzienā. Atskanēja skaļš krakšķis: vēl vienam kapa krustam bija pienācis gals.

Tomass, drudžaini elsodams, ar kājām un rokām kārpījās atpakaļ un tikai tad pirmoreiz kārtīgi saskatīja uzbrucēju.

Tas bija sadzeltais zēns. Bens.