Labirinta gūstā

60. nodaĻa

t

Beigu beigās Tomass saņēmās un apklusa, samierinājies ar to, ka nekas vairs nav maināms. Klajumā Čaks viņam bija kļuvis par savdabīgu simbolu iemiesojumu cerībai, ka kaut kad pasaulē viss būs kārtībā un viņu dzīves atkal kļūs normā­las. Viņi gulēs īstās gultās. Tiks sabučoti pirms miega. Bro­kastīs ēdīs ceptas olas ar šķiņķi. Ies skolā. Būs laimīgi.

Bet tagad Čaks bija miris. Un drauga nedzīvais ķermenis Tomasa rokās bija kļuvis par aukstu apliecinājumu ne tikai tam, ka šiem sapņiem par laimīgu nākotni nav lemts piepil­dīties, bet arī tam, ka dzīve vispār nekad nav bijusi normāla. Ka pat pēc izbēgšanas viņus gaidīja grūtas dienas. Ka pasaule bija viena vienīga bēdu ieleja.

Viņa atmiņas bija labākajā gadījumā nepilnīgas, bet arī tās nesolīja neko gaišu.

Tomass norija sāpes, paslēpa tās dziļi sevī. Viņš darīja to Terēzas dēļ. Ņūta un Minjo dēļ. Lai cik drūma nākotne gai­dītu klajumniekus, viņi paliks kopā, un nekam citam šobrīd nebija nozīmes.

Viņš noguldīja Čaku atpakaļ uz grīdas un iztaisnoja muguru, cenšoties neskatīties uz zēna asinīm piemirkušo kreklu. Notrausis no vaigiem asaras un izslaucījis acis, To­mass iedomājās, ka viņam droši vien vajadzētu justies neēr­ti, bet tā nebija. Viņš pacēla galvu un paskatījās uz Terēžu, ielūkojās viņas lielajās zilajās acīs un ieraudzīja tajās dziļas skumjas gan par viņu, gan Čaku, Tomass par to nešaubījās.

Meitene pastiepa roku un palīdzēja viņam piecelties. Arī kad Tomass bija kājās, viņi palika stāvam, sadevušies rokās. Tomass cieši saspieda Terēzas plaukstu, mēģinādams tādā veidā paust viņai visu, ko juta. Pārējie klajumnieki klusēja, vairākums ar neko neredzošām acīm lūkojās uz Čaka līķi, it kā vairs nebūtu spējīgi neko just. Uz Galliju neviens neskatī­jās zēns vēl bija dzīvs un elpoja, bet nekā citādi nekustējās.

Visam notikušajam ir jēga, sieviete no VELNS pār­trauca ieilgušo klusumu, tagad viņas balss izklausījās daudz laipnāka. Jums tas ir jāsaprot.

Tomass palūkojās uz viņu, sakopodams skatienā visu savu naidu, taču palika stāvam uz vietas.

Terēza ar otru roku aptvēra zēna augšdelmu un saspieda to. Ko tagad? viņa vaicāja.

Es nezinu, Tomass atbildēja. Varbūt…

Viņa domu pārtrauca negaidīts troksnis un kliedzieni aiz durvīm, pa kurām bija ieradusies sieviete ar Galliju. VELNS pārstāve satrūkās, acīmredzami nobālēja un pagriezās pret ieeju. Tomass sekoja viņas skatienam.

Telpā iebrāzās vairāki vīrieši un sievietes ar šaujamiero­čiem rokās. Viņi bija ģērbti novalkātos džinsos un līdz pē­dējai vīlei izmirkušos mēteļos. Svešinieki skaļi klaigāja, bet vārdus nebija iespējams saprast. Viņu ieroči šautenes un pistoles izskatījās… senlaicīgi, gandrīz arhaiski. Kā rotaļlie­tas, kas gadiem ilgi pamestas gulējušas mežā, kur tās atraduši nākamās paaudzes bērni un savākuši, lai uzspēlētu karinu.

Tomass apstulbis nolūkojās, kā divi no iebrucējiem no­gāž VELNS sievieti uz grīdas. Viens no tiem atkāpās, pacēla savu ieroci un notēmēja.

Nevar būt, Tomass nodomāja. Vai tiešām…

Gaisā uzliesmoja vairāki šāvieni. Lodes ietriecās sievietes ķermenī, uz vietas nogalinot viņu un atstājot guļam asins peļķē.

Tomass paspēra vairākus soļus atpakaļ un gandrīz paklupa.

Pie klajumniekiem pienāca kāds vīrietis. Tikmēr pārējie iebrucēji, pagriezuši muguras, izretojās viņiem visapkārt un atklāja uguni pa novērotāju logiem, sašķaidot tos drumslās. Tomass dzirdēja kliedzienus, redzēja asinis, novērsās un sa­koncentrēja uzmanību uz klāt pienākušo vīru. Svešiniekam bija tumši mati un jauneklīga seja, bet daudz sīku krunciņu ap acīm, it kā viņš katru savu mūža dienu būtu pavadījis rū­pēs par to, kā izdzīvot līdz nākamajai.

Mums nav laika paskaidrojumiem, vīrietis sacīja bal­sī, kas bija tikpat saspringta kā viņa sejas izteiksme. Seko­jiet man un skrieniet tā, it kā no tā būtu atkarīga jūsu dzīvība. Jo tā arī ir.

Vīrietis ar pāris žestiem deva zīmi saviem biedriem, pa­griezās un izskrēja pa lielajām stikla durvīm, ar pacelto ieroci tēmēdams uz priekšu. Angārā vēl aizvien rībēja šāvieni un skanēja Radītāju pirmsnāves kliedzieni, Tomass centās ne­pievērst tiem uzmanību un klausīt norādījumiem.

Aiziet! aiz muguras iesaucās kāds no viņu glābējiem vismaz tā Tomass tobrīd uztvēra svešiniekus.

Pēc neilgas vilcināšanās zēni sekoja lielā burzmā, burtiski minot cits citam uz papēžiem, steigdamies uz izeju jo tālāk no Labirinta un bēdnešiem, jo labāk. Tomass skrēja kopā ar visiem grupas aizmugurē, vēl arvien turēdams Terēzas roku savējā. Viņiem neatlika nekas cits kā atstāt Čaka līķi turpat.

Tomass vairs neko nejuta pēc visa pārdzīvotā viņam nebija atlicis ne kripatas emociju. Viņi skrēja pa garu gaiteni, pēc tam pa vāji apgaismotu tuneli. Augšup pa vītņveida kāp­nēm. Visapkārt bija tumšs, oda pēc elektroniskām iekārtām. Cauri vēl vienam gaitenim. Augšup pa vēl vienām kāpnēm. Vēl gaiteņi. Tomass vēlējās, kaut spētu just sāpes par Čaka zaudējumu vai prieku par veiksmīgo bēgšanu un to, ka Terēza ir līdzās. Bet viņš bija redzējis pārāk daudz. Bija palicis tikai tukšums. Vakuums. Nekas.

Viņi skrēja tālāk; daži pieaugušie rādīja ceļu, citi skubinā­ja ar saucieniem no aizmugures.

Viņi sasniedza vēl vienas stikla durvis un izskrēja laukā. No melnām debesīm kā ar spaiņiem gāzās lietus. Nekas cits nebija redzams, izņemot blāvus atspulgus no gaisā ņirboša­jām ūdens lāsēm.

Svešinieku vadonis neapstājās, iekams viņi nebija nonā­kuši līdz lielam autobusam. Tā sāni bija nobružāti un iedau­zīti, vairākums logu ieplaisājuši. Lietus strūklas plūda pāri autobusa jumtam, liekot Tomasam iztēloties milzīgu no oke­āna iznirstošu zvēru.

Kāpiet iekšā! vīrietis iekliedzās. Ātri!

Klajumnieki klausīja, drūzmējoties ap durvīm, un pa vie­nam sāka kāpt autobusā. Šķita, paies vesela mūžība, kamēr visi uztrausīsies pa trīs pakāpieniem un ieņems sēdvietas.

Tomass atradās rindas beigās, tieši aiz muguras Terēzai. Viņš pacēla galvu pret debesīm un sajuta uz sejas lietus lāses tās bija siltas, gandrīz karstas un aizdomīgi blīvas. Dīvainā kārtā šis novērojums palīdzēja Tomasam nokratīt šausmas un saasināt uzmanību. Varbūt pie vainas bija nokrišņu stiprums. Viņš sakoncentrējās uz autobusu, uz Terēžu, uz bēgšanu.

Viņi jau gandrīz bija sasnieguši autobusa durvis, kad kaut kas smags pēkšņi uzgūla Tomasa plecam un sagrāba aiz krekla. Zēns iekliedzās, jūtot, ka tiek rauts atpakaļ, viņa roka izslīdēja no Terēzas tvēriena. Meitene pagriezās brīdī, kad viņš nogāzās zemē, saceldams gaisā ūdens šalti, cauri mu­gurkaulam izšāvās asas sāpes. Tomasa acu priekšā parādījās sievietes seja tikai pāris centimetru attālumā, kājām gaisā, aizsedzot skatu uz Terēžu.

Zēna vaigiem pieskārās netīru matu šķipsnas. Nāsīs ie­lauzās briesmīga smirdoņa, kas atgādināja saskābušu pienu un puvušas olas. Sieviete nedaudz paliecās atpakaļ, un kāda lukturīša gaisma apspīdēja viņas seju bālo, krunkaino ādu no vienas vietas klāja pretīgas, strutojošas čūlas. Tomass no šausmām nespēja pat pakustēties.

Izglābs mūs visus! atbaidošā sieviete ieķērcās, notaš­ķot viņa seju ar siekalām. Izglābs mūs visus no svēles! Viņa iesmējās balsī, kas vairāk atgādināja saraustītu klepu.

Sieviete iegaudojās: kāds no glābējiem ar abām rokām sa­grāba viņu un norāva no Tomasa. Tas, atguvis sajēgu, steigšus pietrausās kājās. Zēns kāpās atpakaļ, līdz uzgrūdās Terēzai, un noraudzījās, kā vīrietis velk sievieti prom: viņa vārgi kūļāja kājas, bet acis palika piekaltas Tomasam. Sieviete izstiepa pirkstu un iesaucās: Neticiet nevienam viņu vārdam! Iz­glābs mūs no svēles, vai ne?!

Pāris metrus no autobusa vīrietis nogrūda sievieti zemē. Nekusties vai nošaušu! viņš uzbļāva, tad atskatījās uz To­masu. Kāpiet iekšā!

Tomass, kuru starpgadījums bija tā pārbiedējis, ka viņš viscaur drebēja, pagriezās un sekoja Terēzai augšup pa pakā­pieniem un cauri autobusa salonam. No abām pusēm plati ie­plestām acīm viņos noraudzījās pārējie klajumnieki. Tomass un Terēza atrada divas brīvas sēdvietas pašā autobusa galā, no­metās uz krēsliem un cieši piespiedās viens otram. Logus no ārpuses pātagoja melnas ūdens lāses. Pret jumtu skaļi grabēja lietus; debesis virs galvas satricināja pērkona grāviens.

Kas tas bija? Terēza vaicāja domās.

Tomass nezināja, ko atbildēt, tāpēc tikai papurināja gal­vu. Viņam atkal uzbruka domas par Čaku, izstumdamas no apziņas ārprātīgo sievieti un pārvēršot sirdi akmenī. Toma­sam viss bija vienalga, pat izglābšanās fakts nesniedza nekā­du mierinājumu. Čak…

Otrpus ejai no Tomasa un Terēzas sēdēja sieviete viena no glābējiem. To vadonis vīrietis, kurš bija runājis ar vi­ņiem angārā, iekāpa pēdējais, apsēdās pie stūres un iedar­bināja motoru. Autobuss sāka ripot uz priekšu.

Tajā pašā mirklī Tomass aiz loga pamanīja kustību. Spi­tālīgā sieviete bija piecēlusies kājās un skrēja uz autobusa priekšgalu, mežonīgi vēcinādama rokas un kaut ko kliegda­ma, bet vētra noslāpēja viņas vārdus. Sievietes acis gailēja vai nu šausmās, vai ārprātā, Tomass nemācēja pateikt.

Viņš piespieda seju pie loga rūts, bet sieviete pazuda ska­tienam kaut kur priekšā.

Pagaidiet! Tomass iesaucās, taču neviens viņu nedzir­dēja. Bet, ja dzirdēja, tad nevienam tas nerūpēja.

Vadītājs uzspieda kāju uz gāzes pedāļa atskanēja dobjš būkšķis. Autobuss sazvārojās, gandrīz izmetot Tomasu no sēdvietas priekšējie riteņi pārbrauca notriektajam sievietes ķermenim. Pēc brīža tas salīgojās vēlreiz tas pats notika ar aizmugurējiem riteņiem. Tomass palūkojās uz Terēžu un re­dzēja meitenes sejā to pašu riebumu, ko juta arī viņš.

Vadītājam klusējot, autobuss uzņēma ātrumu un ienira lietū un naktī.