Labirinta gūstā

28. NODAĻA

r

Tomass steigšus sekoja Ņūtam lejā pa kāpnēm un laukā no Mājokļa spilgtajā pēcpusdienas gaismā. Kādu brīdi ne­viens no abiem neteica ne vārda. Tomasam likās, ka viss kļūst arvien sliktāk.

- Esi izsalcis, Tomij? Ņūts vaicāja.

- Izsalcis? Tomasam jautājums šķita dīvains. Es varē­tu vemt pēc visa tā, ko redzēju. Skaidrs, ka es neesmu izsalcis!

Ņūts plati pasmaidīja. Es gan esmu, švali. Ejam, samek­lēsim kaut ko, kas palicis pāri pēc pusdienām. Mums jāparunā.

- Man jau likās, ka tu teiksi ko tādu. Tomass vairs ne­brīnījās, ka gribot vai negribot arvien vairāk tiek iesaistīts Klajuma darīšanās. Viņš pat bija sācis ar to rēķināties.

Zēni devās taisnā ceļā uz virtuvi, kur par spīti Cepeša burkšķēšanai tika pie pāris siermaizēm un svaigiem dārze­ņiem. Tomass nespēja nepamanīt dīvaino skatienu, kādu vi­ņam ik pa brīdim veltīja pavārs, ātri novēršot acis ikreiz, kad Tomass palūkojās pretī.

Viņš noprata, ka šāda izturēšanās turpmāk būs nor­ma. Tā vai cita iemesla dēļ Tomass atšķīrās no pārējiem klajumniekiem. Šķita, kopš atmiņas zuduma viņš jau ir pa­spējis nodzivot veselu mūžu, lai gan bija pavadījis šeit tikai nedēļu.

Zēni nolēma ieturēties svaigā gaisā un jau pāris minūtes vēlāk sēdēja, atspieduši muguras biezā efeju pudurī, kas klā­ja rietumu sienu, vērodami dienišķo darbu rosmi Klajumā. Tomass piespieda sevi ēst spriežot pēc tā, kā attīstījās noti­kumi, viņam bija nepieciešama katra kalorija, lai nepietrūktu spēka kārtējam vājprātīgajam pavērsienam.

- Vai tu agrāk kaut ko tādu biji redzējis? pēc kādas mi­nūtes Tomass ievaicājās.

- To, kas notika ar Albiju? Ņūts negaidīti nopietni pa­skatījās uz viņu. Nē. Nekad. Bet, ja tā padomā, neviens sa­dzeltais ne reizi nav centies mums pastāstīt to, ko redzējis Pārvēršanas laikā. Viņi vispār atsakās par to runāt. Albijs mēģināja un varbūt tieši tāpēc uz brīdī sajuka prātā.

Tomass uz mirkli pārstāja gremot. Vai tiešām Labirinta radītāji spēja viņus kaut kā kontrolēt? Tā bija biedējoša doma.

- Vajadzēs sameklēt Galliju, Ņūts mainīja tēmu, iekožoties burkānā. Tas ķēms ir aizbēdzis un kaut kur noslē­pies. Tiklīdz kā būsim paēduši, man viņš jāatrod un jādabū aiz restēm.

- Nopietni? Ņūta izteikums ievērojami uzlaboja Toma­sa omu. Viņš priecātos pats savām rokām aizcirst durvis aiz Gallija un izmest atslēgu.

- Tas švalis taču draudēja tevi nogalināt, un mums jā­lūko, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos. Viņš dārgi samaksās par savu uzvedību. Gallijam paveicies, ka mēs viņu neizrai­dām. Atceries, ko es teicu par kārtību?

- Jā. Tomass bažījās tikai par to, ka, nokļuvis cietumā, Gallijs noteikti ienīdīs viņu vēl vairāk. Vienalga, viņš nodo­māja. Mani tas zellis vairs nebiedē.

- Lūk, kā tagad viss notiks, Tomij, Ņūts turpināja. Atlikušo dienas daļu tu pavadīsi ar mani mums šis tas ir jānoskaidro. Rīt Tuptūzis. Pēc tam būsi Minjo rīcībā, un es priecāšos, ja kādu laiku tu turētos nostāk no pārējiem švaļiem. Skaidrs?

Tomasam nebija iebildumu. Viņš jau sen vēlējās pavadīt vai­rāk laika vienatnē. Skan burvīgi. Tātad mani mācīs Minjo?

- Tieši tā. Tu tagad esi skrējējs, bet Minjo tavs treneris. Tev būs daudz jāapgūst viss par Labirintu, kartēm un pā­rējo. Nāksies plēst pakaļu ne pa jokam. Nekādas slinkošanas.

Tomass bija pārsteigts, ka doma par atgriešanos Labirintā viņu nemaz tik ļoti nebiedēja. Viņš apņēmās klausīt Ņūtam, cerot ar centību un atdevi novērst domas no visa liekā. Vēl vai­rāk viņu vilināja iespēja biežāk būt projām no Klajuma. Izvai­rīšanās no citiem bija kļuvusi par viņa dzīves jauno vadmotīvu.

Zēni pabeidza ēst klusēdami, un tikai tad Ņūts nonāca līdz tam, par ko bija vēlējies runāt. Noslaucījis muti ar salveti un saņurcījis to, viņš pagriezās pret Tomasu.

- Tomas, viņš iesāka. Tev jāatzīst kaut kas svarīgs. Mēs esam to dzirdējuši tik daudz reižu, ka vairs nav jēgas to noliegt. Ir laiks nopietni aprunāties.

Tomass jau nojauta, kas sekos, bet vienalga bijās to iz­dzirdēt skaļi.

- To teica Gallijs. To teica Albijs. To teica Bens, Ņūts turpināja. Arī meitene, kad izvilkām viņu no Kastes.

Viņš uz mirkli apklusa, iespējams, gaidot, ka Tomass jau­tās, par ko ir runa. Bet Tomass jau to zināja.

- Viņi visi teica, ka kaut kas mainīšoties.

Ņūts uz brīdi novērsās, tad atkal ieskatījās Tomasa sejā. Pareizi. Bet gan Gallijs, gan Albijs, gan Bens pēc Pārvērša­nas teica, ka redzējuši tevi savās atmiņās. Un, cik var noprast, tu tur nestādīji puķes un nepalīdzēji vecām tantiņām šķērsot ielu. Spriežot pēc Bena un Gallija rīcības, tu esi pietiekami šaubīgs tips, lai radītu viņos slepkavnieciskas tieksmes.

- Ņūt, es neko nezinu… Tomass iesāka, bet Ņūts viņu pārtrauca.

- Beidz! Es zinu, ka tu neko neatceries, Tomas. Pietiks at­kārtoties! Nekad vairs to nesaki. Neviens šeit neko neatceras, un mums ir apnicis, ka tu visu laiku to atgādini. Tas nemaina acīmredzamo tu kaut kādā veidā atšķiries no pārējiem, un ir pienācis laiks tikt ar to skaidrībā.

Tomasam lēnām piezagās dusmas. Labi, un kā tu plāno to paveikt? Es arī labprāt gribētu noskaidrot visu par sevi, ne mazāk kā jūs. Pats par sevi saprotams!

- Es gribu, lai tu ieklausies sevi un esi atklāts. Ja kaut kas kaut vismazākais sīkums tev kaut ko atgādina, neslēp to.

- Nekas man neko ne… Tomass aprāvās pusvārdā. Pa šo laiku bija noticis tik daudz, ka viņš jau gandrīz bija paspējis aizmirst, cik savādi pazīstams Klajums likās pirmajā naktī, guļot blakus Čakam. Cik ērti un mājīgi viņš bija juties. Tā vietā, lai drebētu no šausmām un izmisuma.

- Es redzu, ka tavi zobrati sāk griezties, Ņūts klusu no­teica. Stāsti.

Tomass brīdi vilcinājās, nobažījies par sekām, kādas va­rēja būt tam, ko grasījās teikt. Bet viņam bija apnicis glabāt noslēpumus.

- Nu… es neatceros neko konkrētu… viņš sāka lēnām un apdomīgi. Bet, kad ierados Klajumā, man patiešām šķita, ka esmu te bijis jau agrāk. Tomass ieskatījās vecākā zēna sejā, cerot pamanīt tajā kaut ko līdzīgu sapratnei. Vai tad jums tā nebija?

Bet Ņūta izteiksmē nekas nemainījās. Viņš tikai nobolīja acis. Vispār ne, Tomij. Lielākā daļa no mums vismaz nedē­ļu klunkšķināja biksēs un pinkšķēja kā mazi bērni.

- Jā, nu… Tomass satraukts apklusa un negaidīti nokau­nējās. Ko gan tas varēja nozīmēt? Kāpēc viņš nav tāds pats kā pārējie? Varbūt ar viņu kaut kas nav kārtībā? Man viss likās pazīstams, un es uzreiz zināju, ka gribu kļūt par skrējēju.

- Tas gan ir interesanti. Ņūts brīdi ar neslēptām aizdo­mām pētīja viņu. Turpini meklēt atbildi. Sasprindzini savu prātu. Pavadi katru brīvo bridi, cenšoties atcerēties, domājot par šo vietu. Ierocies savās smadzenēs un pārmeklē tur katru stūri. Pacenties, mūsu visu dēļ.

- Labi, centīšos. Tomass aizvēra acis un sāka taustīties savas apziņas tumšajās dzīlēs.

- Ne jau tagad, dullais. Ņūts iesmējās. Es saku, dari to turpmāk, nākotnē. Brīvajos brīžos, ēdienreižu laikā, vakarā, ejot gulēt, staigājot apkārt, trenējoties, strādājot. Ziņo man par visu, kas tev kaut nedaudz liekas pazīstams. Saprati?

- Jā, sapratu. Tomasu gribot vai negribot satrauca tas, ka Ņūts tagad uzlūko viņu ar lielāku neuzticību nekā izrāda un tikai slēpj savas patiesās aizdomas.

- Ļoti labi, Ņūts noteica, izskatoties gandrīz pārāk ap­mierināts. Sāksim ar to, ka apraudzīsim kādu.

- Ko? Tomass vaicāja, bet jau zināja atbildi, pirms bija aizvēris muti. Viņu kārtējo reizi pārņēma drūma priekšno­jauta.

- Meiteni. Es gribu, lai tu skaties uz viņu, kamēr tev sāk asiņot acis. Varbūt tad tavās draņķa smadzenēs kaut kas sa­slēgsies. Ņūts savāca savu pusdienu atliekas un piecēlās kā­jās. Bet pēc tam tev vārds vārdā būs man jāatstāsta viss, ko tev teica Albijs.

- Labi, Tomass nopūtās un sekoja Ņūtam. Viņu sāka mākt šaubas, vai spēs atklāt visu patiesību par Albija teikto, nemaz nerunājot par to, kādas sajūtas viņam izraisīja meite­ne. Izskatījās, ka noslēpumu glabāšanai tomēr vēl nebija pie­nākušas beigas.

Zēni devās atpakaļ uz Mājokli, kur meitene vēl aizvien gulēja komā. Tomasam nekādi neizdevās apslāpēt savas ba­žas par to, ko tagad domā Ņūts. Viņš bija centies būt atklāts, un viņam patiešām patika šis uzraugs. Ja Ņūts tagad uzgriez­tu Tomasam muguru, nez vai viņš spētu ar to tikt galā.

Ja nekas cits neizdosies, vecākais zēns ierunājās, pār­traucot viņa domu gaitu, sūtīsim tevi pie bēdnešiem, lai sadzeļ un vari izciest Pārvēršanu. Mums par katru cenu jātiek klāt tavām atmiņām.

Tomass sarkastiski iesmējās par šādu risinājumu, taču Ņūta sejā nebija ne miņas no smaida.

Šķita, ka meitene ir mierīgi aizmigusi un kuru katru mirkli pamodīsies. Tomass jau bija sagatavojies ieraudzīt skeletam līdzīgas cilvēka atliekas viņš bija iedomājies, ka meitene atrodas teju vai uz nāves sliekšņa. Bet viņas krūtis vienmērīgi cilājās, sejas āda bija veselīgā krāsā.

Istabā atradās augumā īsākais medbrālis Tomass neat­cerējās viņa vārdu un tobrīd dzirdināja meiteni, pilinot tai mutē ūdeni pa pāris lāsēm reizē. Uz galdiņa blakus gultai stā­vēja bļodiņa un šķīvis ar pusdienu pārpalikumiem zupu un kartupeļu biezeni. Medbrāļi acīmredzami darīja visu iespēja­mo, lai uzturētu savu aprūpējamo pie dzīvības un veselības.

- Sveiks, Klint, Ņūts ierunājās tik ierastā toni, it kā būtu šeit biežs viesis. Kā pacients?

- Dzīvs, atbildēja Klints. Liekas, ka ar viņu viss ir kār­tībā, tikai nepārtraukti runā pa miegam. Mēs domājam, ka drīz jau modīsies.

Tomasam mati uz skausta sacēlās stāvus. Nez kāpēc viņš ne reizi nebija apsvēris iespēju, ka meitene varētu pamosties un sākt runāt ar citiem. Šī doma padarīja viņu ļoti nemierīgu.

- Vai jūs pierakstāt visu, ko viņa saka? Ņūts vaicāja.

Klints pamāja ar galvu. Lielāko daļu tāpat nav iespē­jams saprast. Bet, jā, kad varam pierakstām.

Ņūts palūrēja uz bloknotu, kas stāvēja uz naktsgaldiņa malas. Dod man kādu piemēru.

- Nu… visbiežāk viņa atkārto to pašu, ko teica, kad izvil­kām no Kastes, ka viss mainīsies, nekas vairs nebūs kā ag­rāk un tamlīdzīgi… kaut ko par Radītājiem un ka visam drīz pienāks beigas. Un vēl… Klints pašķielēja uz Tomasu, it kā negribētu turpināt viņa klātbūtnē.

- Viss kārtībā. Viņš drīkst dzirdēt visu to pašu, ko es, Ņūts nomierināja medbrāli.

- Labi… es gan visu nespēju saprast, bet… Klints vēlreiz palūkojās uz Tomasu. Viņa visu laiku piemin viņa vārdu.

Tomass gandrīz paģība. Atkal viņš! Kad tas vienreiz beig­sies? Kāpēc viņš atcerējās meiteni? Kā tracinoša, nepārejoša kņudoņa galvā šis jautājums šķita sekojam viņam it visur.

- Paldies, Klint, Ņūts teica, liekot noprast, ka medbrālis var būt brīvs. Esi tik laipns un sagatavo mums detalizētu atskaiti, ja?

- Tiks darīts. Klints ar galvas mājienu atvadījās no abiem zēniem un izgāja pa durvīm.

- Apsēdies, Ņūts aicināja, pats piemetoties uz gultas malas. Tomass, nopriecājies, ka vēl netiek ne par ko apsū­dzēts, savāca pie galda stāvošo krēslu, novietoja to blakus gultas galvgalim, apsēdās un pieliecās tuvāk, lai varētu labi nopētīt meitenes seju.

- Nu? Jūti kaut ko? Ņūts ievaicājās. Vienalga ko…

Tomass neatbildēja un turpināja vērot, pavēlot smadze­nēm nojaukt barjeru uz pagātni un uzmeklēt tajā meiteni. Viņš atsauca atmiņā to īso brīdi uzreiz pēc izcelšanas no Kas­tes, kad meitene bija atvērusi acis.

Tās bija zilas. Tomass nekad nebija redzējis acis, kas būtu tik spilgtā krāsā. Viņš centās tās iztēloties aizmigušās meitenes plakstiņu vietā, saplūdināt abus attēlus savā apziņā. Melnos matus, nevainojami gludo ādu, pilnīgās lūpas… Skatoties uz viņu, Tomass vēlreiz apjēdza, ka meitene ir neticami skaista.

Pēkšņi kā neredzamas, bet skaidri sajūtamas spārnu vē­das tumsā viņa prātā atplaiksnija kaut kas pazīstams. Šī sa­jūta ilga tikai īsu mirkli un tūlīt pat pazuda bezdibenī starp pārējām sagūstītajām atmiņām. Bet tā nenoliedzami bija īsta.

- Es pazīstu viņu, Tomass nočukstēja un atviegloti atspie­dās pret krēsla atzveltni bija patīkami to beidzot atzīt skaļi.

Ņūts piecēlās kājās. Ko? Kas viņa ir?

- Nav ne jausmas. Bet kaut kas uzpeldēja. Esmu saticis viņu jau agrāk. Tomass aizkaitināti saberzēja acis. Viņš juta saikni, bet tā bija pārāk vāja.

- Tad roc dziļāk. Neapstājies, velns parāvis! Koncentrējies!

- Es cenšos, apklusti! Tomass aizvēra acis un turpināja taustīties tumsā un tukšumā, meklējot tur meitenes seju. Kas viņa ir? Tomass iedomājās, cik ironisks bija šis jautājums viņš taču nemaz nezināja, kas ir pats.

Beigu beigās viņš padevās, dziļi ievilka elpu un palūkojās uz Ņūtu, noraidoši purinādams galvu. Piedod, es nezinu…

Terēza.

Tomass strauji pielēca kājās, apgāžot krēslu, un apsviedās riņķī, meklēdams tikko dzirdētās skaņas avotu.

- Kas notika? Ņūts vaicāja. Kaut ko atcerējies?

Tomass neatbildēja, acis apjukumā šaudījās pa istabu, tad

atgriezās pie meitenes. Viņš bija pārliecināts, ka nupat dzir­dējis balsi.

- Es… Tomass apsēdās atpakaļ krēslā, pieliecās un vēl­reiz ielūkojās meitenes sejā. Ņūt, vai tu kaut ko teici, pirms es piecēlos kājās?

-Nē.

Protams, ka ne.

- Man likās, ka es kaut ko dzirdēju… Es neesmu drošs, varbūt tas bija tikai manā galvā… Varbūt viņa kaut ko teica?

- Viņa? Ņūta acis iespidējās. Nē. Ko tu dzirdēji?

Tomasam bija bail atzīties. Es… es varu apzvērēt, ka

dzirdēju vārdu Terēza.

- Terēza? Nē, es neko tādu nedzirdēju. Tas noteikti iz­sprucis no tavu atmiņu dziļākajiem slāņiem. Tam jābūt viņas vārdam, Tomij. Viņu noteikti sauc Terēza!

Tomass sajutās dīvaini… neomulīgi tā, it kā tikko būtu noticis kaut kas pārdabisks. Savādi… Es zvēru, ka to dzirdēju, bet ne ar ausīm savās domās, vecīt. Es nemāku paskaidrot…

Tomas!

Šoreiz viņš pielēca kājās un atkāpās no gultas tik tālu, cik iespējams, nogāzdams uz galda stāvošo lampu: tā piezemējās ar plīstoša stikla troksni. Viņš bija dzirdējis balsi. Meitenes balsi! Čukstošu, maigu, pārliecinātu… Viņš zināja, ka viņam nerādās.

- Bļāviens, kas ar tevi notiek? Ņūts neizpratnē skatījās uz zēnu.

Tomasa sirds auļoja kā traka, deniņos dunēja, bet kuņģa saturs apmetās kājām gaisā. Viņa… ārprāts, viņa runā ar mani! Manā galvā. Viņa tikko nosauca mani vārdā!

-Ko?

- Goda vārds! Tomasam šķita, ka pasaule ap viņu sa­griežas virpulī un gāžas virsū no visām pusēm. Es… es dzir­du viņas balsi savā galvā… Tā pat nav balss…

- Tomij, apsēdies. Ko tu tur muldi, velns parāvis?

Ņūt, es nemuldu. Tā… īsti nav balss… tomēr ir.

Tom, mēs esam pēdējie. Drīz viss beigsies. Tam tā ir jānotiek.

Vārdi atbalsojās Tomasa smadzenēs, pieskārās bungādi­ņām viņš dzirdēja tos skaidri un gaiši. Taču tie nenāca no ārpasaules, bet pavisam burtiski skanēja viņa prātā.

Tom, nebaidies no manis!

Viņš aizspieda ausis ar rokām, cieši aizmiedza acis. Tas bija pārāk savādi, viņa racionālais prāts pretojās, atteikda­mies pieņemt notiekošo.

Tom, mana atmiņa lēnām dziest. Kad pamodīšos, gandrīz visu būšu aizmirsusi. Mēs varam izturēt Atlasi. Beigas jau ir tuvu. Mani atsūtīja kā ierosinātāju.

Tomass vairs nespēja to izturēt. Nepievēršot uzmanību Ņūta jautājumiem, viņš klupdams un krizdams piesteidzās durvīm, atrāva tās vaļā, izskrēja gaitenī un bēga. Lejā pa kāp­nēm, laukā pa ārdurvīm, prom no uzmācīgās balss. Bet to tik un tā nebija iespējams apklusināt.

Viss mainīsies, meitene teica.

Tomass gandrīz sāka kliegt, viņam gribējās skriet līdz pil­nīgam spēku izsīkumam. Sasniedzis Austrumu vārtus, viņš metās taisni tiem cauri, ārā no Klajuma, un tikai skrēja un skrēja. Neapstādamies, no koridora uz koridoru, arvien dzi­ļāk Labirinta sirdī. Pie velna noteikumus viņam bija jātiek prom. Bet no meitenes balss nekur nebija glābiņa.

Tie bijām mēs, Tom. Tu un es. Mēs esam tie, kas to izdarīja

ar viņiem. Ar mums.

>