Mēs bijām meļi

79

Reiz sensenos laikos dzīvoja karalis, kuram bija trīs daiļas meitas.

Nē, nē, mirklīti.

Reiz sensenos laikos kādā mazā mājiņā dziļi mežā dzīvoja trīs lāči.

Reiz sensenos laikos blakus kādam tiltam dzīvoja trīs āži.

Reiz sensenos laikos pa ceļu, beiguši savas karadienesta gaitas, soļoja trīs kareivji.

Reiz sensenos laikos dzīvoja trīs sivēntiņi.

Reiz sensenos laikos dzīvoja trīs brāļi.

Nē, šis būs īstais. Es vēlos šo variāciju.

Reiz sensenos laikos dzīvoja trīs daiļi bērni - divi zēni un meitene. Katram bērnam piedzimstot, līksmoja vecāki, līksmoja debesis un līksmoja pat fejas. Burvju fejas ieradās uz katra bērna kristībām un apveltīja tos ar maģiskām dāvanām.

Atjautība, piepūle un sarkasms.

Pārdomas un entuziasms. Ambīcijas un stipra kafija.

Saldums, zinātkāre un lietus.

Un tomēr vēl bija arī ragana.

Vienmēr vēl ir arī ragana.

Šī ragana bija tādā pašā vecumā kā skaistie bērni, un, visiem augot, ragana apskauda meiteni, un ragana apskauda zēnus. Viņi bija svētīti ar visām feju dāvanām, dāvanām, kas raganai viņas pašas kristībās bija liegtas.

Vecākais zēns bija spēcīgs un ātrs, spējīgs un glīts. Lai gan tiesa - augumā viņš bija neierasti īss.

Otrs zēns bija centīgs un sirsnīgs. Lai gan tiesa - viņš netika pieņemts kā savējais.

Un meitene bija atjautīga, dāsna un pieklājīga. Lai gan tiesa -viņa mēdza justies bezspēcīga.

Bet ragana, viņai nepiemita nekas no tā visa, jo viņas vecāki bija saniknojuši fejas. Viņai netika dāvātas maģiskas dāvanas. Viņa bija vientuļa. Raganas vienīgais spēks bija viņas tumšā un neglītā maģija.

Viņa jauca askētismu ar labdarību un atdeva visas sev piederošās lietas, galu galā neizdarot nekā laba.

Viņa jauca slimību ar drosmi un cieta no agonijas, iedomādamās, ka par to pelnījusi uzslavas.

Viņa jauca prātu ar gudrību un izraisīja cilvēkos vien smieklus, nevis apgaismoja viņu sirdis un lika aizdomāties.

Viņas maģija bija viss, kas viņai bija palicis, un to viņa izmantoja, iznīcinot visu, ko apbrīnoja. Ragana apciemoja katru bērnu viņu desmitajā dzimšanas dienā, bet uzreiz ļaunu nenodarīja. Bērnus aizsargāja kādas fejas burvestība - iespējams, ceriņu fejas - tas aizkavēja raganas nodomus.

Tā vietā ragana bērnus nolādēja.

“Kad jums paliks sešpadsmit,” dusmu pārņemtā skaudībā teica ragana, “kad mums visiem paliks sešpadsmit,” viņa teica skaistajiem bērniem, “jūs katrs sadursiet pirkstu uz vārpstiņas - nē, jūs aizšķilsiet sērkociņu - jā, jūs katrs aizšķilsiet sērkociņu un mirsiet tā liesmā.”

Daiļo bērnu vecāki nobijās no baisā lāsta un centās, kā jau būdami cilvēki, no tā izvairīties. Viņi kopā ar bērniem pārcēlās dzīvot tālu prom pilī uz kādas vējainas salas. Pilī, kur nebija neviena paša sērkociņa.

Tur, protams, viņi būs drošībā.

Tur, protams, ragana viņus nekad neatradis.

Bet ragana viņus atrada. Un, kad bērniem, šiem skaistajiem bērniem, bija piecpadsmit, tieši pirms viņu sešpadsmitās dzimšanas dienas, kad bērnu uztrauktie vecāki to vismazāk gaidīja, skaudīgā ragana ienāca viņu dzīvēs ar savu indīgo un naidpilno

būtību jaunas un blondas meitenes izskatā.

Meitene iedraudzējās ar skaistajiem bērniem. Viņa tos skūpstīja un devās ar viņiem laivu izbraucienos, un atveda viņiem īrisa konfektes, un stāstīja stāstus.

Tad viņa iedeva bērniem sērkociņu kastīti.

Bērni bija aizrautīgi, pirmo reizi savos sešpadsmit gados redzēdami uguni.

Aiziet, aizšķiliet, teica ragana, plaši smaidīdama. Uguns ir skaista. Nekas slikts nenotiks.

Aiziet, viņa teica, liesmas attīrīs jūsu dvēseles.

Aiziet, viņa teica, jūs esat neatkarīgi savās domās.

Aiziet, viņa teica. Kāda gan ir šī dzīve, ko vadām, ja nerīkojamies?

Un viņi klausīja.

Viņi paņēma no raganas sērkociņus un aizšķīla tos. Un ragana noskatījās, kā sadeg viņu skaistums, viņu pārliecība, viņu gudrība, viņu atjautība, viņu atvērtās sirdis, viņu šarms, viņu nākotnes sapņi.

Viņa noskatījās, kā tas viss pazūd dūmos.