Mēs bijām meļi

11.

Astoņus mēnešus pirms piecpadsmitās vasaras Bīčvudas salā no sirdslēkmes nomira vecmāmiņa Tipera. Viņa bija apbrīnojama sieviete, pat būdama veca. Balti mati, sārti vaigi; gara un tieva. Tieši viņa iemācīja mammai tā mīlēt suņus. Kad meitas vēl bija mazas un līdz pat mūža beigām, viņai vienmēr bija vismaz divi, bet dažreiz pat četri zelta retrīveri.

Viņa prata ātri nosodīt, un viņai bija savi miluļi, bet viņa bija arī ļoti sirsniga. Kad bijām mazi, Bīčvudā, no rīta agri pamostoties, varēja iet uz Klērmontu un pamodināt vecmāmiņu. Viņai ledusskapī bija jau sagatavota kēksiņu mīkla - viņa ļāva to iepildīt formiņās un ēst tik daudz siltu kēksiņu, cik vien vēlējies, vēl pirms visa pārējā sala bija pamodusies. Viņa veda mūs lasīt ogas un palīdzēja mums pagatavot pīrāgu, ko vēlāk vakarā mēs apēdām.

Viens no viņas labdarības projektiem bija ikgadējs līdzekļu vākšanas pasākums Lauksaimniecības institūtam Vainjārdā. Mēs visi mēdzām to apmeklēt. Tas notika laukā skaistās, baltās teltīs. Mazie skraidīja apkārt savās glaunajās drēbēs un basām kājām. Džonijs, Mirrena, Gets un es čiepām glāzes ar vīnu un jutāmies vieglprātīgi un muļķīgi. Vecmāmiņa, vienā rokā turot garo svārku malu, dejoja ar Džoniju, tad ar manu tēti un tad ar vectēvu. Reiz man bija fotogrāfija ar vecmāmiņu vienā no šiem labdarības pasākumiem. Viņai mugurā bija vakartērps, bet rokās viņa turēja sivēnu.

Piecpadsmitajā vasarā uz Bīčvudas salas vecmāmiņas Tiperas vairs nebija. Klērmonta likās tukša.

Klērmonta ir trīsstāvu pelēka Viktorijas laika māja. Tai ir mazs tornītis, un visapkārt mājai ir lievenis. Tās iekšpusē ir apskatāmas oriģinālās NewYorker karikatūras, ģimenes fotogrāfijas, izšūti spilveni, mazas statujas, ziloņkaula papīra preses un pie sienām plāksnes ar zivju trofejām. It visur, it visur ir Tiperas un vectēva kolekcionētās lietas. Zālienā ir milzīgs piknika galds, pie kura ērti var sasēsties sešpadsmit cilvēku, bet gabalu tālāk -milzu kļavā iekārta riepa kā šūpoles.

Vecmāmiņa mēdza rosīties pa virtuvi un gatavot visu nepieciešamo izbraukumiem brīvā dabā. Savā darbistabā viņa darināja lupatdeķus, un šujmašīnas dūkoņa piepildīja visu lejasstāvu. Apvilkusi savus dārza cimdus un zilos džinsus, viņa izrīkoja dārzniekus.

Bet tagad māja bija klusa. Uz galda vairs nebija atstātas atvērtas pavārgrāmatas, virtuvē vairs neskanēja klasiskā mūzika. Tomēr visos ziepju trauciņos vēl bija vecmāmiņas mīļākās ziepes. Tie bija viņas augi, kas joprojām auga dārzā. Viņas koka karotes un viņas auduma salvetes.

Kādu dienu, kad neviena nebija tuvumā, es iegāju viņas darbistabā, lejasstāva pašā galā. Es pieskāros vecmāmiņas audumiem, spoži spīdīgajām pogām, krāsainajiem diegiem.

Vispirms izkusa mana galva un pleci, kam sekoja mani gurni un ceļi. Vēl nedaudz, un es jau biju peļķe, kas sūcās glītajos kokvilnas rakstos. Es izmērcēju lupatdeķi, ko viņa tā arī nepaspēja pabeigt, ar rūsu apklāju viņas šujmašīnas daļas. Tobrīd uz stundu vai divām es biju nekas vairāk kā tikai slapjš zaudējums. Mana vecmāmiņa, mana vecmāmiņa. Zudusi uz mūžiem, lai gan es spēju vēl audumos sajust viņas Chanel smaržas.

Mamma mani atrada.

Viņa lika man uzvesties normāli. Jo tāda es biju. Jo es spēju. Viņa lika man elpot un piecelties sēdus.

Un es darīju, kā viņa lika. Jau atkal.

Mamma uztraucās par vectēvu. Vecmāmiņai vairs neesot līdzās, viņam bija grūti nostāvēt kājās - viņam vajadzēja pieturēties pie krēsliem un galdiem, lai noturētu līdzsvaru. Viņš bija ģimenes galva. Viņa negribēja, lai viņš ir grīļīgs. Viņa gribēja, lai viņš zina, ka gan bērni, gan mazbērni joprojām bija viņam līdzās - tikpat spēcīgi un līksmi kā vienmēr. Tas bija ļoti svarigi, viņa teica; tas bija mīļi; tā bija labāk. Nesagādā ciešanas, viņa teica. Neatgādini cilvēkiem par viņu zaudējumu. “Vai saprati, Keidij? Klusēšana ir kā aizsargājošs pārklājs pāri sāpēm.”

Es sapratu un spēju izdzēst vecmāmiņu Tiperu no mūsu sarunām tāpat, kā biju izdzēsusi savu tēti. Ne ar prieku, bet pilnīgi. Maltītēs ar tantēm, laivā ar vectēvu un pat divatā ar mammu es uzvedos tā, it kā šie divi cilvēki nekad nebūtu eksistējuši. Pārējie Sinklēri rīkojās tāpat. Kad bijām visi kopā, cilvēki plaši smaidīja. Tieši tāpat mēs rīkojāmies, kad Besa pameta tēvoci Brodiju, kad tēvocis Džonatans pameta Keriju, kad vecmāmiņas suns Pipa-riņš nomira no vēža.

Tomēr Gets to nekad nesaprata. Patiesībā viņš manu tēvu pieminēja samērā bieži. Tētis Getā saskatīja gan cienīgu šaha pretinieku, gan pateicīgu klausītāju saviem militārās vēstures stāstiem, tāpēc viņi daudz laika pavadīja kopā. “Atceries, kad tavs tēvs ar spaini noķēra to milzīgo krabi?” Gets teica. Vai arī mammai: “Pagājušajā gadā Sems man teica, ka laivu mājā ir spininga piederumi - zināt, kur tieši?”

Sarunas pie vakariņu galda strauji aprāvās, kad viņš pieminēja vecmāmiņu. Reiz Gets teica: “Man pietrūkst, kā viņa mēdza stāvēt galda galā un pasniegt desertu. Jums tā nepietrūkst?” Džonijs bija sācis skaļi runāt par Vimbldonu, līdz kamēr mulsums pazuda no mūsu sejām.

Katru reizi, kad Gets tik nepiespiesti, tik patiesi un tik nevērīgi pateica ko tamlīdzīgu, manas vēnas atvērās. Manas plaukstu locītavas ieplaisāja. Un asinis tecēja pa manām plaukstām. Man apreiba galva. Es aizstreipuļoju no galda vai saļimu klusā un apkaunojošā agonijā, cerot, ka neviens no ģimenes to nepamanīs. Sevišķi mamma.

Bet Gets gandrīz vienmēr to redzēja. Kad asinis pilēja uz manām basajām kājām vai tecēja pāri grāmatai, ko lasīju, viņš bija mīļš. Viņš apņēma manas plaukstu locītavas ar maigu, baltu marli un uzdeva jautājumus par to, kas noticis. Viņš jautāja par tēti un par vecmāmiņu - it kā runāšana visu vērstu uz labu. It kā brūcēm vajadzētu pievērst uzmanību.

Mūsu ģimenē viņš bija svešinieks, pat pēc visiem šiem gadiem.

Kad es neasiņoju un kad Mirrena un Džonijs nira vai ķildojās ar mazajiem, vai kad visi gulšņāja uz dīvāniem, skatoties filmas Klērmontas platekrāna televizorā, mēs ar Getu paslēpāmies. Pusnaktī mēs sēdējām riepas šūpolēs, rokas un kājas apvijuši viens ap otru un lūpām baudot nakts vēso ādu. Ritos mēs smiedamies zagāmies lejā Klērmontas pagrabā, kur rindās bija sakārtotas vīna pudeles un enciklopēdijas. Tur mēs skūpstījāmies un apbrīnojām viens otra eksistenci, juzdamies apslēpti un laimīgi. Citkārt viņš man rakstīja zīmītes un kopā ar mazām dāvaniņām atstāja zem mana spilvena.

Kāds reiz rakstīja, ka grāmatai jāsniedz vairāki mazi pārsteigumi. To pašu es gūstu, pavadot stundu kopā ar tevi.

Un vēl šeit ir zaļa zobu suka lentītē.

Savas jūtas es izrādu neadekvāti.

Pat labāka par šokolādi ir pagājusī nakts ar tevi.

Muļķa es, domādams, ka nav nekā labāka par šokolādi.

Ar dziļu un simbolisku žestu es sniedzu tev šo Vosges šokolādes tāfelīti, ko dabūju, kad visi devāmies uz Edgartaunu. Vari to apēst vai arī sēdēt tai blakus un justies pārāka.

Es nerakstīju atbildes, bet zīmēju Getam muļķīgus krītiņu zīmējumus ar mums abiem. Cilvēciņus, kas māj, stāvot pie Ko-lizeja, Eifeļa torņa, kalna virsotnē, pūķa mugurā. Viņš tos visus piesprauda virs savas gultas.

Viņš man pieskārās, kad vien varēja. Zem galda vakariņu laikā, virtuvē, tiklīdz tā bija tukša. Slepeni un smieklīgi, aiz vectēva muguras, kamēr viņš vadija motorlaivu. Starp mums es nejutu nekādu barjeru. Kamēr vien neviens neskatījās, ar pirkstu galiem es pieskāros Geta vaigu kauliem, slidināju pirkstus lejup pa viņa muguru. Es pasniedzos pēc viņa rokas, ar īkšķi uzspiedu uz viņa plaukstas locītavas un jutu, kā asinis plūst viņa vēnās.