Mēs bijām meļi

78

Slimnīca Vainjārdā. Piecpadsmitā vasara pēc mana negadījuma.

Es gulēju gultā zem ziliem pārklājiem. Varētu šķist, ka slimnīcas pārklājiem jābūt baltiem, bet šie bija zili. Istaba bija karsta. Pie rokas man piestiprināta intravenozā sistēma.

Mamma un vectēvs skatījās lejup uz mani. Vectēvam rokās bija Edgartaunas īrisa konfekšu kārba, ko viņš bija atnesis kā dāvanu.

Bija aizkustinoši, ka viņš atcerējās, ka man garšo Edgartaunas īrisa konfektes.

Es klausījos mūziku ar ausīs ieliktām austiņām, tāpēc nevarēju dzirdēt, ko runāja pieaugušie. Mamma raudāja.

Vectēvs atvēra īrisu kārbu, nolauza gabaliņu un piedāvāja to man.

Skanēja dziesma -

Mūsu jaunatne ir palaista vējā,

Bet mēs to nepalaidīsim.

Atceries manu vārdu,

Jo mēs veidojām vēsturi,

Na na na na, na na na

Es pacēlu roku, lai izņemtu austiņas. Roka, ko ieraudzīju, bija apsaitēta.

Abas manas rokas bija apsaitētas.

Un kājas. Zem zilajiem pārklājiem es jutu marli uz tām.

Gan manas rokas, gan kājas bija apsaitētas, jo tās bija apdegušas.