Mēs bijām meļi

44.

Nākamajā dienā mēs ar Mirrenu bez atļaujas paņemam motorlaivu un dodamies uz Edgartaunu.

Puiši nevēlas pievienoties. Viņi dodas izbraukumā ar kajakiem.

Es stūrēju, un Mirrena velk roku pa ūdens straumi.

Mirrena neko daudz nav uzvilkusi - peldkostīma augšiņu ar margrietiņu rakstu un džinsa minisvārkus. Viņa iet pa Edgar-taunas bruģētajām ieliņām, runādama par Dreiku Logerhedu un to, kāda ir sajūta, kad viņiem ir “dzimumakts”. Tā viņa to sauc katru reizi, bet viņas atbildē par sajūtu vairāk manāmi tādi apzīmējumi kā savvaļas rožu smarža sajaukumā ar karuseļiem un uguņošanu.

Vēl viņa runā par drēbēm, ko vēlas pirkt pirmajam kursam Pornonā, par filmām, ko vēlas redzēt, un par projektiem, ko viņa vēlas vēl šovasar īstenot, piemēram, atrast vietu Vainjārdā, kur var jāt ar zirgiem, un atsākt pašiem gatavot saldējumu. Godigi sakot, viņa nepārstāj čalot pusotras stundas garumā.

Es vēlos, lai man būtu tāda dzīve kā viņai. Draugs, plāni, koledža Kalifornijā. Mirrena dodas savā saules pielietajā nākotnē, kamēr es atgriežos Dikinsona akadēmijā uz vēl vienu sniegpilnu un smacējošu gadu.

Mērdika veikalā es nopērku mazu maisiņu ar Irisa konfektēm, lai gan zinu, ka vēl no vakardienas dažas ir palikušas. Mēs apsēžamies uz kāda noplukuša sola, un Mirrena vēl joprojām tērgā. Ataust vēl viena atmiņa.

Piecpadsmitā vasara, mēs ar Mirrenu sēdējām blakus Taftam un Vilam uz mūsu iecienītākās Edgartaunas jūras velšu ēstuves kāpnēm. Zēniem bija plastmasas vējdzirnaviņas. Tafta seja bija notraipīta ar iepriekš ēstajām īrisa konfektēm. Mēs gaidījām Besu, jo viņai bija Mirrenas kurpes. Mēs nedrīkstējām iet iekšā ar basām kājām.

Mirrenas kājas bija netīras, bet viņas kāju nagi nokrāsoti zili.

Kādu laiku mēs jau bijām tā sēdējuši un gaidījuši, kad kvartāla galā no kāda veikaliņa iznāca Gets. Rokās viņš nesa kaudziti ar grāmatām. Viņš skrēja pie mums milzu ātrumā, it kā steigtos, lai mūs noķertu, lai gan nekustīgi sēdējām.

Tad viņš strauji apstājās. Kaudzes pašā augšā bija Sartra grāmata Esamība un nekas. Šie vārdi viņam joprojām bija uzrakstīti uz delnu augšpuses. Vectēva ieteikums.

Gets muļķīgi, kā klauns, paklanījās un iedeva man grāmatu no kaudzes pašas apakšas - tā bija Žaklinas Moriartijas grāmata. Visu vasaru es biju lasījusi viņas grāmatas.

Es atvēru grāmatu. Lappusē pie virsraksta bija ieraksts. Keidi-jai ar visu, visu. Gets.

“Es atcerējos, kā mēs gaidījām tavas kurpes, lai varētu ieiet jūras velšu ēstuvē,” es saku Mirrenai. Tagad viņa ir pārstājusi runāt un skatās uz mani ar gaidpilnu sejas izteiksmi. “Plastmasas vējdzirnaviņas,” es saku. “Kā Gets iedeva man grāmatu.”

“Tātad tavas atmiņas atgriežas,” Mirrena saka. “Tas ir lieliski!” “Tantes strīdējās par īpašumiem.”

Viņa sagumst. “Mazliet.”

“Un man ar vectēvu, mums bija strīds par viņa ziloņkaula statujām.”

“Jā. Toreiz mēs par to runājām.”

“Pastāsti man kaut ko.”

“Ko?”

“Kāpēc Gets pazuda pēc mana nelaimes gadījuma?”

Mirrena starp pirkstiem vij matu šķipsnu. “Es nezinu.”

“Vai viņš sagāja atpakaļ kopā ar Rakeli?”

“Es nezinu.”

“Mēs strīdējāmies? Es kaut ko izdarīju?”

“Es nezinu, Keidij.”

“Kādu vakaru pirms pāris dienām viņš uz mani sadusmojās par to, ka es nezināju dažu kalpotāju vārdus. Par to, ka neesmu redzējusi viņa dzīvokli Ņujorkā.”

Klusums. “Viņam ir labi iemesli dusmoties,” visbeidzot saka Mirrena.

“Ko es izdarīju?”

Mirrena nopūšas. “Tu to nevari labot.”

“Kāpēc ne?”

Pēkšņi Mirrena sāk rīstīties, it kā viņai būtu kļuvis slikti un viņa grasītos vemt. Viņa saliecas, un viņas āda kļūst mitra un bāla.

“Tev viss kārtībā?”

“Nē.”

“Es varu kā palīdzēt?”

Viņa neatbild.

Es piedāvāju viņai pudeli ūdens. Viņa to paņem un lēni padzeras. “Es pārcentos. Man jātiek atpakaļ uz Kadldaunu. Tūlīt pat.” Viņas acis ir stiklainas. Es izstiepju savu roku. Viņas āda šķiet slapja, un liekas, ka viņa nejūtas stabili uz savām kājām. Klusēdamas mēs dodamies uz ostu, kur piesieta stāv mūsu mazā motorlaiva.

Mamma tā ari nebija pamanījusi, ka motorlaivas nav, bet viņa pamana maisiņu ar īrisa konfektēm, kad dodu to Taftam un Viļam.

Atkal un atkal, bla bla bla. Viņas lekcija nav interesanta.

Man aizliegts atstāt salu bez viņas atļaujas.

Man aizliegts atstāt salu bez pieaugušā uzraudzības.

Man aizliegts vadīt motorizētu transportlīdzekli, kamēr lietoju zāles.

Es taču nevarot būt tik dumja, kā uzvedos, vai ne?

Es pasaku Piedod, ko mana māte vēlas dzirdēt. Tad skrienu uz Vindmēru, lai uz akvareļu papīra pierakstītu visu, ko atcerējos -jūras velšu ēstuvi, plastmasas vējdzirnaviņas, Mirrenas netīrās pēdas un koka pakāpienus, grāmatu, ko Gets man iedeva.