Mēs bijām meļi

3.

Penija, Kerija un Besa ir Tiperas un Harisa Sinklēru meitas. Hariss savu bagātību nopelnīja divdesmit viena gada vecumā, pabeidzis Hārvardu, un turpināja to vairot pats savā biznesā, kuru man nekad nav bijusi interese saprast. Mājas un zemi viņš mantoja. Viņš veiksmīgi darbojās akciju tirgū, pieņemot labi pārdomātus lēmumus. Viņš apprecēja Tiperu un ļāva viņai darboties virtuvē un dārzā. Sabiedrībā viņš to izrādīja, greznotu pērlēm un vizinot ar jahtām. Šķiet, viņai tas patika.

Vectēva vienīgā neveiksme bija tā, ka viņam nebija dēla, bet ari tas nav svarīgi. Sinklēru meitas bija saulē iedegušas un laimīgas. Garas, līksmas un bagātas - šis meitenes bija kā princeses pasakā. Savu kašmira jaku un vērienīgo ballīšu dēļ viņas zināja kā Bostonā un Hārvardā, tā arī Vainjārdā. Viņas tika padarītas par leģendām. Padarītas par princesēm un radītas Efeju līgas skolām, ziloņkaula statujām un majestātiskām mājām.

Vectēvs un Tipera viņas tik ļoti mīlēja, ka nebija iespējams pateikt, kura tiek mīlēta vairāk. Vispirms Kerija, tad Penija un tad Besa, un tad atkal Kerija. Tika rīkotas krāšņas kāzas ar lašiem un artistēm, tad parādījās gaiši blondi mazbērni un jokai-ni blondi suņi. Tolaik neviens nevarēja būt lepnāks par savām skaistajām amerikāņu meitenēm kā Tipera un Hariss.

Uz savas klinšainās privātās salas viņi uzbūvēja vēl trīs jaunas mājas un katrai no tām deva savu vārdu: Vindmēra Penijai, Red-geita Kerijai un Kadldauna Besai.

Esmu vecākā no Sinklēru mazbērniem. Salas, bagātību un arī cerību mantiniece.

Laikam.