Mēs bijām meļi

23.

Ostas pilsētā Vudsholā mēs ar mammu izlaižam suņus no mašīnas un. vilkdamas savas smagās somas, dodamies uz piestātni, kur mūs jau gaida tante Kerija.

Kerija ilgi apskauj mammu, pirms palīdz mums iekrāmēt laivā somas un dabūt tajā suņus. “Tu esi tik skaista kā nekad agrāk,” viņa saka. “Un, paldies Dievam, jūs esat šeit.”

“Ak, ko nu,” saka mamma.

“Zinu, ka biji slima,” Kerija man saka. Viņa ir garākā no visām Sinklēru meitām un ari vecākā. Viņai mugurā ir garš kašmira apmetnis. Grumbiņas viņas mutes abos kaktiņos ir dziļas. Ap kaklu viņai ir kāda antīka nefrīta kaklarota, kas piederēja vecmāmiņai.

“Man nekaiš nekas tāds, ko Percocet un daži malki degvīna nevarētu izārstēt,” es saku.

Kerija smejas, bet mamma pieliecas un saka: “Viņa nelieto Percocet. Ārsts viņai ir izrakstījis atkarību neizraisošas zāles.”

Tā nav tiesa. Atkarību neizraisošās zāles man nepalīdzēja. “Viņa izskatās pārāk tieva,” spriež Kerija.

“Viss degvina dēļ,” es saku. “To iedzerot, nepaliek vietas nekam citam.”

“Sāpju dēļ viņa neko daudz nevar ieēst,” saka mamma. “Sāpes izraisa nelabumu.”

“Besa pagatavoja tavu iecienito melleņu pīrāgu,” tante Kerija man saka. Viņa vēlreiz apskauj mammu.

“Jūs pēkšņi tik daudz apskaujaties,” es saku. “Jūs tādas nebijāt.”

Tante Kerija apskauj arī mani. Viņa smaržo pēc dārgām citrusa smaržām. Neesmu viņu redzējusi ļoti ilgi.

Izbraucot no ostas, kļūst mazliet vēsi un atspirdzinoši. Es apsēžos laivas aizmugurē, kamēr mamma stāv blakus tantei Keri-jai, kas stūrē laivu. Es iemērcu roku ūdeni. Ūdens šļakstās augšup pa manu roku, samērcējot jakas piedurkni.

Drīz es redzēšu Getu.

Gets, mans Gets.

Mājas. Mazie, tantes, Meļi.

Dzirdēšu kaiju klaigas, nobaudīšu ogu pīrāgus un pašu gatavotu saldējumu. Dzirdēšu tenisa bumbiņu skaņas, tām atlecot, suņu rejas, savas elpas atbalsi nirstot. Mēs kursim ugunskurus, kas smaržos pēc pelniem.

Vai es joprojām būšu mājās?

Nepaiet ilgs laiks, kad Bīčvuda jau paveras mūsu skatam, pie horizonta rēgojoties tik pazīstamajam siluetam. Pirmo es ieraugu Vindmēru ar tās daudzajiem jumta izciļņiem. Labajā malā ir mammas istabas logs; redzami viņas bāli zilie aizkari. Pa manas istabas logu paveras skats uz salas iekšieni.

Kerija pagriež laivu, apbraucot salas stūri, un salas zemākajā vietā es varu ieraudzīt Kadldaunu ar tās tuklo, kastei līdzīgo veidolu. Blakus tai garo koka kāpņu apakšā paveras nelīdzens, smilšains līcis - mazā pludmale.

Skats mainās, mums riņķojot ap salas austrumu pusi. Redgei-tu īsti nevar saskatīt tai piegulošo koku dēļ, bet es varu pamanīt sarkanīgo krāsojumu. Tad lielā pludmale, uz kuru ved vēl vienas koka kāpnes.

Klērmonta atrodas salas augstākajā punktā, ļaujot trīs virzienos no tās telpām vērot ūdens klaju. Es izstiepju kaklu, lai varētu ieraudzīt mājas draudzīgo tornīti, bet tā tur nav. Arī koku, kas mēdza apēnot plašo, dubļaino pagalmu, vairs nav. Vietā, kur kādreiz slējās Viktorijas laika sešu guļamistabu māja ar plašu lieveni un milzīgu virtuvi un kur vectēvs kopš laika gala bija pavadījis savas vasaras, tagad varēja redzēt spīdīgu un modernu ēku, kas uzstutēta uz klinšainā kalna. Tās vienā pusē pletās japāņu dārzs un kailas klintis otrā. Māja ir vienā stiklā un metālā. Auksta.

Kerija aptur laivas dzinēju, padarot sarunāšanos vieglāku. “Tā ir Jaunā Klērmonta,” viņa saka.

“Pagājušajā gadā tā bija vien čaula. Nekad nebiju domājusi, kad viņš atteiksies no zāliena,” saka mamma.

“Pagaidi, līdz redzēsi, kas darās iekšā. Sienas ir pilnīgi kailas, un vakar, kad atbraucām, arī ledusskapis bija tikpat kā tukšs -tajā bija vien āboli un Havarti gabals.”

“Kopš kura laika viņam garšo HavartiV' jautā mamma. “Tas pat nav labs siers.”

“Viņš neprot iepirkties. Džinnija un Lusilla, jaunā pavāre, dara tikai to, ko viņš liek. Viņš ēda grauzdētas siermaizes. Bet es sastādīju garu sarakstu, un viņas devās uz Edgartaunas tirgu. Tagad vismaz dažām dienām ēdamā mums pietiks.”

Mamma nodrebinās. “Labi, ka esam šeit.”

Kamēr tantes runā, es veros uz jauno ēku. Protams, es zināju, ka vectēvs remontēja māju. Vēl pirms pāris dienām, kad vectēvs ciemojās pie mums, viņi ar mammu runāja par jauno virtuvi. Par ledusskapi ar papildu saldētavu, par sildatvilktni un garšvielu statīvu.

Es neaptvēru, ka viņš māju ir nojaucis. Un atbrīvojies no kokiem, sevišķi no vecās kļavas ar riepas šūpolēm tās zarā. Tā droši vien bija savus simts gadus veca.

Tumši zils vilnis paceļas augšup, iznirdams no jūras kā valis. Muskuļi manā kaklā saraujas krampjos, mana rīkle sāp. Es saliecos to priekšā. Asinis saskrien manā galvā. Es slīkstu.

Uz mirkli domas par jauko kļavu ar šūpolēm šķiet tik skumjas, tik nepanesami skumjas. Mēs kokam nekad neteicām, cik ļoti to mīlējām. Mēs neiedevām tam vārdu, nekad tā labā neko nedarījām. Šī kļava varēja dzīvot daudz ilgāk.

Man ir tik ļoti, ļoti auksti.

“Keidensa?” Mamma ir pārliekusies pār mani.

Es pasniedzos un saķeru viņas roku.

“Tagad esi normāla,” viņa čukst. “Tūlīt pat.”

“Ko?”

“Jo tu tāda esi. Jo tu vari.”

Labi. Labi. Tas bija tikai koks.

Tikai koks ar šūpolēm, ko ļoti mīlēju.

“Netaisi scēnu,” čukst mamma. “Elpo un celies kājās.”

Tiklīdz varu, es tā arī daru - kā jau vienmēr esmu darījusi.

Tante Kerija novērš uzmanibu, dzīvīgi ierunājoties. “Jaunais dārzs ir visai jauks, kad pie tā pierod,” viņa saka. “Tur ir atvēlēta vietai pasēdēšanai, kas lieti noder kokteiļu stundā. Tafts un Vils dārzā meklē īpašus akmeņus.”

Viņa pagriež laivu pret krastu, un pēkšņi es redzu savus Meļus, gaidot nevis uz doka, bet gan pie nodēdējušā žoga, kas vijas gar salas ārējās takas malu.

Mirrena stāv, pakāpusies uz žoga apakšējās malas, un priecīgi māj, matiem plīvojot vējā.

Mirrena. Viņa ir saldums, zinātkāre un lietus.

Džonijs lēkā augšup un lejup, laiku pa laikam apmetot ritentiņu.

Džonijs. Viņš ir atjautība. Viņš ir piepūle un sarkasms.

Gets, mans Gets, reiz viņš bija mans Gets - arī viņš ir atnācis, lai mani redzētu. Viņš stāv nostāk no žoga uz klinšainā kalna, kas ved uz Klērmontu. Viņš rāda iedomātus signālus kā ar karodziņiem, vicinot rokas gaisā dīvainos rakstos, it kā man vajadzētu saprast kādu slepenu kodu. Viņš ir pārdomas un entuziasms. Ambīcijas un stipra kafija.

Laipni lūgta mājās, viņi saka. Laipni lūgta mājās.