Mēs bijām meļi

39.

Es sekoju Getam, kad viņš dodas uz augšstāvu. Dzenos viņam pakaļ pa garo gaiteni, sagrābju viņa roku un piespiežu viņa lūpas savām.

Tas ir tas, no kā baidos, un tieši tāpēc to ari daru.

Viņš atbild manam skūpstam. Viņa pirksti savijas ar maniem, un es jūtos apreibusi, un viņš mani tur, un atkal viss ir tik skaidrs, un atkal viss ir tik lieliski. Mūsu skūpsts pārvērš pasauli pelnos. Esam tikai mēs, un nekam citam nav nozīmes.

Tad Gets atraujas. “Man nevajadzētu to darīt.”

“Kāpēc ne?” Viņa roka joprojām tur manu.

“Nav tā, ka es nevēlos, bet...”

“Man šķita, ka mēs sākām no jauna. Vai šis nav jauns sākums?”

“Es esmu viens liels bardaks.” Gets pasper soli atpakaļ un atspiežas pret sienu. “Šī saruna ir tik klišejiska. Es nezinu, ko vēl lai saka.”

“Paskaidro.”

Klusums. Un tad: “Tu neko par mani nezini.”

“Paskaidro,” es atkārtoju.

Gets satver savu galvu rokās. Mēs abi stāvam, tumsā atspiedušies pret sienu. “Labi. Lūk, vismaz maza daļa,” viņš beidzot nočukst. “Tu nekad neesi satikusi manu mammu. Tu nekad neesi bijusi dzīvoklī pie mums.”

1 10

Tā ir taisnība. Es nekad neesmu satikusi Getu ārpus Bīčvudas. “Tev šķiet, ka pazīsti mani, Keidij, bet tu pazīsti tikai to manu daļu, kas ir šeit, uz salas,” viņš saka. “Tā - tā vienkārši nav visa bilde. Tu nezini, kāda izskatās mana istaba ar skatu pret ventilācijas šahtām, nezini mammas gatavotos karija ēdienus, puišus no skolas, tu nezini, kā mēs svinam svētkus. Tu pazīsti tikai to manu personības daļu, kas ir šeit, uz salas, kur visi ir bagāti, izņemot mani un kalpotājus. Kur visi ir balti, izņemot mani, Džinniju un Paulo.”

“Kas ir Džinnija un Paulo?”

Gets ar dūri iesit otras rokas plaukstā. “Džinnija ir mājkalpotāja. Paulo ir dārznieks. Tu nezini viņu vārdus, bet viņi šeit ir strādājuši vasaru pēc vasaras. Tieši par to es arī runāju.”

Mana seja svilst no kauna. “Piedod.”

“Bet vai tu vispār vēlies redzēt visu kopbildi?” Gets jautā. “Vai tu vispār spētu to saprast?”

“Tu to nezināsi, ja vien neļausi man mēģināt,” es saku. “Neesmu no tevis neko dzirdējusi veselu mūžību.”

“Vai zini, kas es esmu tava vectēva acīs? Kas vienmēr esmu bijis?”

“Kas?”

“Hītklifs. No Kalnu aukām. Esi lasījusi?”

Es papurinu galvu.

“Hītklifs ir čigānu zēns, kuru audzināšanā pieņem kāda augst-dzimusi ģimene, Ērnšovi. Hītklifs iemīlas meitenē, Ketrīnā. Arī viņa to mīl, bet tāpat viņa uzskata viņu par pabiru - izcelsmes dēļ. Un visa pārējā ģimene ir tādās pašās domās.”

“Es nebūt tā nejūtos.”

“Hītklifs neko nevar iesākt, lai Ērnšovi kaut reizi uzskatītu viņu par pietiekami labu. Bet viņš mēģina. Viņš dodas prom, izskolojas, kļūst par džentlmeni. Bet viņi joprojām uzskata viņu par dzīvnieku.”

“Un?”

“Un tad, tā kā grāmata ir traģēdija, Hītklifs kļūst par to, par ko viņš vienmēr ir ticis uzskatīts, vai saproti? Viņš kļūst brutāls. Ļaunums, kas slēpies viņā, izlaužas uz āru.”

“Man šķita, ka tas bija romantisks stāsts.”

Gets papurina galvu. “Tie cilvēki briesmīgi izturas viens pret

otru.”

“Un, tavuprāt, vectēvs uzskata tevi par Hītklifu?”

“Varu apgalvot, tā ir,” saka Gets. “Dzīvnieks, kas slēpjas zem patīkamas ārienes, nodod viņa laipnību, katru gadu atļaujot man ierasties uz viņa patvēruma salas, - es esmu viņu nodevis, pavedinot viņa Ketrīnu, viņa Keidensu. Un mana grēku izpirkšana nāks, kad piepildīsies tas, ko viņš vienmēr par mani ir domājis.”

Es klusēju.

Gets klusē.

Es pasniedzos un pieskaros viņam. Pieskāriens viņa apakšdelmam pat cauri plānajam kokvilnas audumam liek man atkal vēlēties viņu noskūpstīt.

“Vai zini, kas ir biedējoši?” Gets saka, neskatīdamies uz mani. “Visbiedējošākais ir tas, ka viņam ir izrādījusies taisnība.”

“Nē, tā nav.”

“Tici man, ir.”

“Get, pagaidi.”

Bet viņš jau ir iegājis savā istabā un aizvēris durvis.

Es esmu viena tumšajā gaitenī.