Mēs bijām meļi

52.

Es ēdu vakariņas Jaunajā Klērmontā kopā ar mammu un mazajiem, bet vēlāk tajā pašā vakarā man atkal uznāk migrēna. Šī ir vēl spēcīgāka par iepriekšējo. Es guļu savā tumšajā istabā. Maitu putni knābā no mana iedragātā galvaskausa sūcošos šķidrumu.

Es atveru acis, un pār mani ir pārliecies Gets. Es viņu redzu kā miglā. Cauri aizkariem spīd saule, tātad ir diena.

Gets nekad nenāk uz Vindmēru. Bet viņš ir te. Skatīdamies uz akvareļu papīru virs manas gultas. Skatīdamies uz līmlapiņām. Uz jaunajām atmiņām un visu to informāciju, ko esmu ieguvusi, kopš esmu uz salas - piezīmes par vecmāmiņas suņu nomiršanu, par vectēvu un ziloņkaula zosi, par Getu un to, kā viņš man iedeva Moriartijas grāmatu, par tantēm un to, kā viņas strīdējās par Bostonas māju.

“Nelasi manas piezīmes,” es novaidos. “Nevajag.”

Viņš pasper soli atpakaļ. “Tās tāpat ir izliktas visu apskatei. Atvaino.”

Es pagriežos uz sāniem, lai piespiestu vaigu pie sakarsušā spilvena.

“Es nezināju, ka tu kolekcionē stāstus.” Gets apsēžas uz gultas. Viņš pasniedzas un saņem manu roku.

“Es cenšos atcerēties, kas tāds notika, ko neviens negrib man stāstīt,” es saku. “To skaitā ari tu.”

“Es vēlos par to runāt.”

“Tu vēlies?”

Viņš skatās grīdā. “Pirms divām vasarām man bija draudzene.”

“Es zinu. Es to zināju visu laiku.”

“Bet es tev to netiku teicis.”

“Nē, nepateici gan.”

“Tu man tik ļoti iepatikies, Keidij. To nevarēja tā vienkārši apstādināt. Es zinu, ka man tev vajadzēja visu izstāstīt, ka vajadzēja uzreiz pārtraukt visu ar Rakeli. Vienkārši - viņa bija tur tālu - mājās, un es tevi neredzu visu gadu, un mans telefons šeit nedarbojās, un es visu laiku saņēmu no viņas paciņas. Un vēstules. Visu vasaru.”

Es lūkojos uz viņu.

“Es biju gļēvulis,” Gets saka.

«T- »

Ja.

“Tas bija ļauni. Pret tevi un ari pret viņu.”

Mana seja deg, atceroties savu greizsirdību.

“Piedod, Keidij,” Gets turpina. “Man to vajadzēja tev pateikt jau pirmajā dienā, kad tu šogad atbrauci uz salu. Es kļūdījos, un man ļoti žēl.”

Es pamāju. Ir jauki to no viņa dzirdēt. Es tikai vēlos, kaut nebūtu tik sazāļota.

“Pusi laika es ienīstu pats sevi par visu, ko esmu izdarījis,” saka Gets. “Bet visu sarežģī tas, ka jūtu šo pretrunu - kad neienīstu pats sevi, es jūtos paštaisns un pat nostādu sevi upura lomā. It kā tieši pasaule ir netaisnīga.”

“Kāpēc tu ienīsti pats sevi?”

Pirms vēl spēju to aptvert, Gets jau guļ gultā līdzās man. Viņa vēsie pirksti savijas ar maniem karstajiem, un viņa seja ir tuvu manējai. Viņš noskūpsta mani. “Jo es vēlos to, ko nevaru iegūt,” viņš čukst.

Bet viņam esmu es. Vai viņš joprojām neapzinās, ka jau esmu viņa?

Vai arī Gets runā par ko citu, par ko tādu, ko viņš nevar iegūt? Par kaut ko materiālu, par kāda sapņa piepildījumu?

Esmu sasvīdusi, un man sāp galva, un es nespēju skaidri padomāt. “Mirrena saka, ka tas viss slikti beigsies un man būtu jāliek tevi mierā,” es viņam pasaku.

Viņš vēlreiz mani noskūpsta.

“Kāds man nodarīja kaut ko pārāk briesmīgu, lai atcerētos,” es čukstu.

“Es mīlu tevi,” viņš saka.

Mēs turam viens otru un ilgi skūpstāmies.

Sāpes manā galvā mazliet pagaist, bet ne pavisam.

Es atveru acis, un pulkstenis rāda pusnakti.

Gets ir prom.

Es atvelku aizkarus un paskatos ārā pa logu, paceļot aizvērtni, lai ieelpotu svaigu gaisu.

Tante Kerija atkal staigā apkārt, ģērbusies vienīgi savā naktskreklā. Viņa iet garām Vindmērai, mēnesgaismā plaši izstiepusi savas pārlieku tievās rokas. Šoreiz viņai pat kājās nav aitas vilnas zābaki.

No Redgeitas dzirdami Vila kliedzieni, viņam murgojot. “Mammu! Mammu, man tevi vajag!”

Bet Kerija viņu nedzirdēja, citādi viņa nestaigātu apkārt. Viņa aizklīst tālāk un pa celiņu dodas uz Jaunās Klērmontas pusi.