Mēs bijām meļi

8.

Tonakt man bija grūti aizmigt.

Pēc pusnakts viņš sauca manu vārdu.

Es paskatījos pa savu logu. Gets uz muguras gulēja uz koka celiņa, kas veda uz Vindmēru. Viņam blakus gulēja visi pieci zelta retrīveri - Bošs, Grendels, Popija, Princis Filips un Fatima. Viņu astes viegli sitās pret taku.

Mēnesgaismā viņi visi izskatījās zilgani.

“Nāc lejā,” viņš sauca.

Es nogāju.

Gaisma mammas istabā bija izslēgta. Visa sala grima tumsā. Mēs bijām vieni, izņemot suņus.

“Pabīdies,” es viņam teicu. Koka taka nebija sevišķi plata. Apguļoties viņam blakus, mūsu rokas saskārās - mana kailā āda pret viņa olīvkrāsas vējjaku.

Mēs skatījāmies debesīs. Tik daudz zvaigžņu, šķita kā svinības, kā vērienīga, neatļauta ballīte, ko sarīkojušas galaktikas, kad cilvēki ir nolikti gulēt.

Es priecājos, ka Gets necentās izklausīties viszinošs par zvaigznājiem un neteica kaut ko stulbu par vēlmju izteikšanu, krītot zvaigznēm. Bet tāpat es nezināju, ko iesākt ar šo klusumu.

“Vai varu turēt tavu roku?” viņš jautāja.

Es ieliku savu plaukstu viņējā.

“Šobrīd Visums šķiet tik milzīgs,” viņš man teica. “Man vajag kaut ko, pie kā pieturēties.”

“Es esmu šeit.”

Viņa īkšķis braucīja manas plaukstas vidu. Visi mani nervi bija koncentrējušies šajā vietā, dzīvi izjūtot katru viņa ādas pieskārienu pret manu. “Neesmu pārliecināts, ka esmu labs cilvēks,” pēc mirkļa viņš ierunājās.

“Arī es par sevi neesmu pārliecināta,” es teicu. “Es improvizēju.”

“Jā.” Gets uz mirkli apklusa. “Vai tu tici Dievam?”

“Daļēji.” Es centos par to domāt nopietni. Es zināju, ka Gets nepieļautu vieglprātīgu atbildi. “Kad notiek kas slikts, es lūdzos vai iedomājos kādu, kas mani sargā, uzklausa mani. Piemēram, pirmajās dienās pēc tam, kad mans tēvs aizgāja no mums, es domāju par Dievu. Aizsardzībai. Bet pārējā laikā es vienatnē soļoju pa savu ikdienas dzīvi. Un tas pat ne mazākajā mērā nav kaut kas garīgs.”

“Es vairs neticu,” Gets teica. “Tas ceļojums uz Indiju, tā nabadzība visapkārt. Nevaru iztēloties nevienu Dievu, kurš ko tādu pieļautu. Tad es pārbraucu mājās un sāku visu to pašu pamanīt

arī uz Ņujorkas ielām. Slimi un badā mirstoši cilvēki vienā no pasaules bagātākajām valstīm. Es vienkārši... Es nespēju iedomāties, ka kāds par šiem cilvēkiem rūpētos. Un tas nozīmē, ka arī par mani neviens nerūpējas.”

“Tas nepadara tevi par sliktu cilvēku.”

“Mana māte tic. Viņu uzaudzināja kā budisti, bet tagad viņa apmeklē metodistu baznīcu. Viņa nav apmierināta ar manu izvēli.” Gets ļoti reti runāja par savu māti.

“Tev nav jātic tikai tāpēc, ka viņa tev liek,” es teicu.

“Nē. Lūk, kāds ir jautājums - kā būt labam cilvēkam, ja es vairs neticu.”

Mēs skatījāmies debesīs. Suņi iegāja atpakaļ mājā.

“Tev salst,” Gets teica. “Ļauj, es iedošu tev savu jaku.”

Man nebija auksti, bet es piecēlos sēdus. Arī viņš piecēlās sēdus. Gets atpogāja savu olīvkrāsas vējjaku un novilka nost, pasniedzot to man.

Tā bija sasilusi no viņa ķermeņa. Man tā plecos bija daudz par platu. Tagad viņa rokas bija kailas.

Tajā mirklī, kamēr man mugurā bija viņa jaka, es gribēju viņu noskūpstīt. Bet es to neizdarīju.

Varbūt viņš mīlēja Rakeli. Tās fotogrāfijas viņa telefonā. Tā kaltētā roze aploksnē.