Mēs bijām meļi

15.

Vēlreiz laipni lūgti skaistajā Sinklēru ģimenē.

Mēs ticam aktivitātēm brīvā dabā. Mēs ticam, ka laiks dziedē.

Mēs ticam recepšu zālēm un kokteiļu stundai, lai gan atklāti to nesakām.

Savas problēmas mēs neapspriežam restorānos. Mēs neticam ciešanu publiskai izrādīšanai. Mūsu augšlūpas ir stivas, un, iespējams, cilvēki par mums ziņkāri interesējas, jo mēs nevienam nerādām savas sirdis.

Iespējams, mēs izbaudām, ka cilvēki par mums ziņkāri interesējas.

Šeit, Bērlingtonā, esam tikai mēs divas ar mammu un tagad ari suņi. Bostonā mēs nejūtam vectēva varu vai visas ģimenes

ietekmi kā Bīčvudā, bet es vienalga zinu, kā cilvēki mūs uzlūko. Slaidā māte un slimīgā meita. Mums ir augsti vaigu kauli un plati pleci. Mēs plaši smaidām un rādām zobus, kad esam pilsētā darīšanās.

Slimīgā meita daudz nerunā. Cilvēki, kas viņu pazīst no skolas, cenšas no viņas izvairīties. Lai gan neviens viņu tāpat pārāk labi nepazina, arī kad viņa vēl nebija slima. Arī tad viņa bija klusa.

Tagad viņa vienā laidā kavē skolu. Bet, kad viņa to apmeklē, viņas bālā āda un ūdeņainās acis liek viņai izskatīties valdzinoši traģiskai kā romānu varonei - vārgai un izdilušai. Dažreiz skolā viņa nokrīt un sāk raudāt. Viņa biedē citus skolēnus. Pat laipnākajiem jau ir apnicis pavadīt viņu līdz medmāsas kabinetam.

Un tomēr viņai piemīt mistiska aura, kas pasargā viņu no ķircināšanas un atšķir no citiem tipiskiem vidusskolas nevēlamajiem. Viņas māte ir Sinklēra.

Es pati, protams, neizjūtu sevī nekādu mistisko auru, vēlu vakarā ēdot ātri pagatavojamo vistas zupu vai guļot medmāsas kabinetā zem bālajām dienasgaismas lampām. Tas, kā mēs ar mammu strīdamies pēc tēta aiziešanas, ne tuvu nav kas šarmants un valdzinošs.

Es pamostos un ieraugu, ka viņa stāv manas istabas durvīs un vēro mani.'

“Beidz lidināties pa gaisu.”

“Es mīlu tevi. Es rūpējos par tevi,” viņa saka, uzlikusi roku uz sirds.

“Nu tad izbeidz.”

Ja vien varētu, es aizcirstu durvis viņas priekšā. Bet es nevaru piecelties.

Bieži vien es atrodu piezīmju lapiņas, kas izskatās pēc kādas konkrētas dienas pierakstiem par manām ēdienreizēm: grauzdiņš ar ievārījumu, bet tikai puse; ābols un popkorns; salāti ar rozīnēm; šokolādes batoniņš; makaroni. Šķidrums? Proteīni? Pārāk daudz limonādes.

Tas, ka nespēju vadīt auto, nav šarmanti. Nav nekā mistiska tajā, ka sestdienas vakarā esmu mājās, lasot romānus un guļot uz smakojošiem retriveriem. Tomēr es neesmu imūna pret sajūtu, ka tieku uztverta kā mistiska, kā Sinklēra, kā daļa no īpašo cilvēku privileģētā klana un kā daļa no kāda maģiska un svarīga stāsta tikai tāpēc, ka esmu daļa no šā klana.

Ari mana māte nav pret to imūna.

Lūk, par ko mums ir nācies kļūt.

Sinklēri. Sinklēri.