Mēs bijām meļi

24.

Meļi neatnāk uz doku, kad piestājam tā malā, tāpat kā tante Besa un vectēvs. Tā vietā ir tikai mazie: Vils un Tafts, I.ibertija un Bonija.

Zēni, abi desmit gadus veci, sper viens otram un cīkstējās. Tafts pieskrien man klāt un sagrābj aiz rokas. Es viņu paceļu un griežu uz riņķi. Viņš ir pārsteidzoši viegls - viņa vasarraibumai-nais ķermenītis ir kā putnam. “Jūties labāk?” es jautāju.

“Mums saldētavā ir saldējums!” viņš kliedz. “Trīs dažādi veidi!”

“Nopietni, Taft. Vakar, runājot pa telefonu, tu biji pilnīgi nekāds.”

“Nebiju gan.”

“Biji gan.”

“Mirrena nolasīja man stāstu. Un tad es aizmigu. Nekā sevišķa.”

Es sabužinu viņa medus krāsas matus. “Tā ir tikai māja. Daudzas mājas tumsā liekas biedējošas, bet no rīta tās atkal šķiet draudzīgas.”

“Mēs tāpat nepaliekam Kadldaunā,” Tafts saka. “Tagad mēs dzīvojam Jaunajā Klērmontā kopā ar vectēvu.”

“Ak tā?”

“Tur mums jāuzvedas kārtīgi, un mēs nedrīkstam tēlot muļķus. Savas mantas mēs jau aiznesām. Un Vils lielajā pludmalē noķēra trīs medūzas un vēl beigtu krabi. Atnāksi apskatīties?”

“Protams.”

“Krabis viņam ir kabatā, bet medūzas spainī ar ūdeni,” pasaka Tafts un aizskrien.

Nelielo gabaliņu pa koka taku mēs ar mammu mērojam, lai šķērsām pārietu salai uz Vindmēru. Dvīnes mums palīdz ar koferiem.

Vectēvs un tante Besa ir virtuvē. Uz virtuves letes vāzē ir ielikti savvaļas ziedi, bet tante Besa tīra izlietni ar sūkli, kamēr vectēvs lasa Vainjārdas vietējo laikrakstu.

Lai gan Besa ir maigāka par savām māsām un arī mazliet blondāka, viņa tomēr ir mīcīta no tā paša māla. Viņai mugurā ir balti džinsi ar tumši zilu kokvilnas kreklu un briljanta rotaslietas. Viņa novelk gumijas cimdus un noskūpsta mammu, bet tad ilgi un cieši apskauj mani, it kā censtos apskaut kādu dziļi noslēptu slepenu ziņu. Viņa smaržo pēc balinātāja un vīna.

Vectēvs pieceļas, bet nešķērso virtuvi, kamēr tante Besa nav izlaidusi mani no apskāviena. “Sveika, Mirrena,” viņš jautri saka. “Kāds prieks tevi redzēt.”

“Viņš bieži tā dara,” Kerija saka man un mammai. “Mirrenas vārdā sauc cilvēkus, kuri nav Mirrena.”

“Es zinu, ka viņa nav Mirrena,” vectēvs nosaka.

Pieaugušie sāk runāt savā starpā, un es palieku ar dvīnēm. Savās vasaras kleitās un gumijas iešļūcenēs viņas izskatās dīvaini. Tagad viņām varētu būt kādi četrpadsmit gadi. Viņām ir Mirrenas spēcīgās kājas un zilās acis, bet sejas šķiet saknaibītas.

“Tavi mati ir melni,” saka Bonija. “Tu izskaties pēc beigta vampīra.”

“Bonij!” Libertija viņu iedunkā.

“Nu teikt beigts ir lieki, jo visi vampīri tāpat jau ir miruši,” saka Bonija. “Bet viņiem zem acīm ir tumši loki un balta āda -tāpat kā tev.”

“Esi jauka pret Keidiju,” čukst Libertija. “Mamma mums lika.”

“Es esmu jauka,” saka Bonija. “Daudzi vampīri ir ļoti seksīgi. Tas ir dokumentēts fakts.”

“Es taču teicu, ka negribu, lai tu šovasar runā par visām tām baisajām lietām,” saka Libertija. “Tu jau vakar biji neciešama.”

Viņa pagriežas pret mani. “Bonija ir apsēsta ar mirušo lietām. Viņa visu laiku lasa par tām grāmatas un tad naktīs nevar pagulēt. Kaitinoši, kad ir kopēja istaba.” To visu Libertija pasaka, ne reizi neieskatoties man acīs.

“Es tikai runāju par Keidijas matiem,” saka Bonija.

“Tāpēc jau nevajag teikt, ka viņa izskatās mirusi.”

“Tas nekas,” es saku Bonijai. “Man nerūp jūsu domas, tāpēc viss ir kārtībā.”