Mēs bijām meļi

14.

Pēc pavadīta gada Kolorādo tētis atkal vēlējās mani redzēt. Patiesībā viņš uzstāja, ka vēlas aizvest mani uz Itāliju, Franciju, Vāciju, Spāniju un Skotiju - desmit nedēļu ilgā ceļojumā, kas sāktos jūnija vidū un kas savukārt nozīmē, ka sešpadsmitajā vasarā es nedotos uz Bīčvudu.

“Šis ceļojums nāk pašā laikā,” priecīgi teica mamma, pakodama manu čemodānu.

“Kāpēc?” Es gulēju uz guļamistabas grīdas un ļāvu viņai darboties. Man sāpēja galva.

“Vectēvs pārbūvē Klērmontu.” Viņa sarullēja zeķes bumbiņās. “Esmu tev jau to teikusi miljoniem reižu.”

Es neatcerējos. “Kā tā?”

“Tā viņš ir izdomājis. Vasaru viņš pavadīs Vindmērā.”

“Tev nepārtraukti uz viņu gaidot?”

Mamma pamāja. “Viņš nevar palikt pie Besas vai Kerijas. Un tu jau zini, kā viņš uztver rūpes par sevi. Lai nu kā - tu varēsi lieliski izglītoties Eiropā.”

“Es labāk dotos uz Bīčvudu.”

“Nē, nedotos gan,” viņa stingri noteica.

Eiropā es vēmu mazos spainīšos un tiriju zobus ar kaļķainu britu zobupastu. Uz vairāku muzeju labierīcību grīdām es gulēju ar seju pret aukstajām flīzēm, jūtot, kā manas smadzenes pārvēršas šķidrumā un burbuļodamas sūcas ārā pa manu ausi. Migrēna atstāja manas asinis stiepjamies pāri mazpazīstamu viesnīcu palagiem, pilot uz grīdas, iesūcoties paklājos, kruasānu pārpalikumos un itāļu smalkajos cepumos.

Es dzirdēju, kā tētis mani sauc, bet es nekad neatbildēju, pirms manas zāles nebija iedarbojušās.

Tovasar man pietrūka Meļu.

Mēs nekad nesazinājāmies skolas laikā. Vismaz ne pārāk bieži, lai gan, kad bijām jaunāki, mēs mēģinājām. Mēs rakstījām un atzīmējām viens otru vasaras fotogrāfijās - sevišķi septembrī, bet pēc kāda mēneša tas viss pamazām izplēnēja. Nez kādēļ Bīčvu-das burvība nekad nespēja ielauzties mūsu ikdienas dzīvēs. Mēs negribējām zināt par skolas draugiem un klubiņiem, un sporta komandām. Mēs zinājām, ka mūsu pieķeršanās atdzīvosies, kad nākamā gada jūnijā mēs viens otru ieraudzīsim uz doka, sāļajam gaisam un blāvajai saulei virmojot ūdenī.

Bet gadā pēc mana nelaimes gadījuma es dienām un pat nedēļām kavēju skolu. Es nenokārtoju pārbaudījumus, un direktors paziņoja, ka man nāksies atkārtoti mācīties vidusskolas pēdējā klasē. Es pārtraucu apmeklēt futbola un tenisa treniņus. Es vairs nevarēju pieskatīt bērnus. Es nevarēju vadīt auto. Draugi, kas man bija, attālinājās un kļuva par paziņām.

Pāris reižu es aizrakstīju Mirrenai. Zvanīju un atstāju ziņojumus, par kuriem vēlāk man bija kauns, tie bija pilni vientulības un bezspēcības.

Es zvanīju arī Džonijam, bet viņa balss pastkaste bija pilna.

Es nolēmu vairs nezvanīt. Negribēju vairs teikt jebko, kas liktu man justies vājai.

Kad tētis mani aizveda uz Eiropu, es zināju, ka Meļi jau ir uz salas. Vectēvs uz salas nebija ierīkojis telefonus, bet mobilajiem telefoniem tur nebija pārklājuma, tāpēc es sāku rakstīt e-pastus. Citādākus nekā manas žēlabainās balss ziņas - šīs vēstules bija apburošas, piemīlīgas piezīmes no cilvēka, kuru nemocīja galvassāpes.

Lielākoties.

Mirrena!

Māju tev no Barselonas, kur mans tēvs ēda gliemežu zupu.

Mūsu viesnīca ir viscaur zeltā. Pat sālstrauciņi - cik brīnišķīgi netīkami.

Atraksti un pastāsti, kādas blēņas mazie strādā un uz kurām koledžām tu pieteiksies, un vai esi atradusi lielo mīlestību.

/Keidensa

* * *

Džoni j!

Bonjour no Parīzes, kur mans tēvs ēda vardes.

Es redzēju Spārnoto Nīki. Fenomenāls ķermenis. Bez rokām.

Man jūsu pietrūkst. Kā iet Getam?

/Keidensa

* * *

Mirrena!

Sveicieni no pils Skotijā, kur mans tēvs ēda jēra spē-ķes. Tas ir, mans tēvs ēda jēra sirdi, aknas un plaušas, kas sajaukti ar auzu pārslām un vārīti jēra kuņģī.

Tā ka tu zini, ka viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas ēd sirdis.

/Keidensa

*

* *

Džonij!

Esmu Berlīnē, kur mans tēvs ēda asinsdesu.

Nirstiet manā vietā. Ēdiet melleņu pīrāgu. Spēlējiet tenisu. Kuriet ugunskurus. Un tad to visu man atstāstiet. Esmu vājprātīgi nogarlaikojusies un izgudrošu kādu radošu sodu, ja nepakļausieties maniem norādījumiem.

/Keidensa

Nevarētu teikt, ka biju pārsteigta, ka viņi neatbildēja. Turklāt, ņemot vērā, ka, lai piekļūtu internētam, bija jādodas uz Vainjār-du, Bīčvudu var uzskatīt par citu pasauli. Tiklīdz tur nokļūsti, viss pārējais visums šķiet tikai kā nepatīkams sapnis.

Tikpat labi Eiropa varētu arī neeksistēt.