Mēs bijām meļi

70.

“Kas notika pēc tam?” es jautāju Džonijam. Mūsu septiņpadsmitajā vasarā jau bija pienācis agrs rīts, bet mēs joprojām gulējām uz Kadldaunas grīdas.

“Tu neatceries?” viņš jautā.

“Nē.”

“Visi sāka pamest salu. Kerija aizveda Viļu uz viesnīcu Edgar-taunā un lūdza, lai mēs ar Getu viņiem pievienojamies, tiklīdz būsim sapakojuši mantas. Darbinieki devās prom ap astoņiem. Tava māte aizbrauca pie tās draudzenes Vainjārdā...”

“Pie Alises?”

“Jā, Alise atbrauca viņai pakaļ, bet tu atteicies kaut kur braukt, tāpēc galu galā viņai nācās braukt prom bez tevis. Ari vectēvs devās uz pilsētu. Un tad mēs nolēmām par uguni.”

“Mēs to izplānojām,” es saku.

“Jā. Mēs pārliecinājām Besu, lai viņa ar lielo motorlaivu dodas uz Vainjārdu un aizved mazos uz filmu.”

Džonijam runājot, ataust atmiņas. Es pati atceros detaļas, kuras viņš nepiemin skaļi.

“Kad viņi visi aizbrauca, mēs izdzērām vīnu, ko viņi bija atkorķējuši un atstājuši ledusskapi,” saka Džonijs. “Kopā veselas četras pudeles. Un Gets bija tik nikns...”

“Viņam bija taisnība,” es saku.

Džonijs pagriež seju un atkal runā pret grīdu. “Jo viņš vairs neatgrieztos. Ja mana mamma apprecētos ar Edu, no viņiem novērstos. Bet, ja mamma pamestu Edu, Gets vairs nebūtu saistīts ar mūsu ģimeni.”

“Klērmonta bija visa nepareizā simbols.” Tā ir Mirrenas balss. Viņa ienāca tik klusi, ka es pat nepamanīju. Tagad arī viņa guļ uz grīdas, turēdama Džonija otru roku.

“Patriarhāta tronis,” saka Gets. Es nedzirdēju ari viņu ienākam. Viņš apguļas blakus man.

“Tu esi tāda pēcpuse, Get,” Džonijs mīļi saka. “Tu vienmēr saki patriarhāts.”

“Jo tā es domāju.”

“Tu to vārdu iebāz, kur vien vari. Patriarhāts uz grauzdiņa. Patriarhāts man biksēs. Patriarhāts ar citrusa aromātu.”

“Klērmonta šķita kā patriarhāta tronis,” atkārto Gets. “Un, jā - mēs bijām dumji un piedzērušies. Un, jā - mēs domājām, ka viņi sagraus ģimeni un šeit vairs nekad neatgriezīsies. Tāpēc izdomājām, ja mājas vairs nebūtu un ja visu dokumentu un datu tajā vairs nebūtu, un ja visi priekšmeti, par ko viņi strīdējās, vairs nebūtu, arī varas vairs nebūtu.”

“Mēs varētu būt ģimene,” saka Mirrena.

“Tā bija kā attīrīšanās,” piebilst Gets.

“Viņa tikai atceras, ka mēs pielaidām uguni,” pēkšņi skaļā balsī saka Džonijs.

“Jā,” saka Mirrena.

“Mēs pielaidām uguni,” es saku izbrīnā. “Mēs neraudājām un neasiņojām - tā vietā mēs rīkojāmies. Mainījām kaut ko.”

“It kā,” saka Mirrena.

“Tu joko? Mēs to sasodīto māju nodedzinājām līdz zemei.”