Mēs bijām meļi

51.

Rit mana trešā nedēļa uz salas, bet migrēna atslēdz mani no ārpasaules uz veselām divām dienām. Varbūt trim. Es neizšķiru.

Tablešu manā zāļu pudelītē paliek arvien mazāk un mazāk, lai gan pirms došanās uz salu es tās papildināju līdz augšai.

Es domāju, varbūt mamma tās ņem. Varbūt viņa vienmēr tās ir lietojusi.

Bet varbūt manā istabā atkal ir rosījušās dvīnes, aiztikdamas lietas, kas viņām nemaz nav vajadzīgas. Varbūt viņas tās lieto.

Bet varbūt es savas zāles lietoju vairāk, nekā apzinos. Varbūt es iedzeru vairāk tablešu, kad prātu aizmiglojušas sāpes un kad esmu aizmirsusi par iepriekšējo zāļu devu.

Man bail mammai teikt, ka man vajag vēl zāles.

Kad jūtos pietiekami labi, es atkal dodos uz Kadldaunu. Saule ir zemu pie apvāršņa. Lievenis ir noklāts ar pudeļu stiklu lauskām. Iekšā pie griestiem piekārtās lentes tagad ir nokritušas un savijušās mētājas uz grīdas. Netīrie trauki izlietnē krājas kaudzē jau sausi un apkaltuši. Uz galda uzklātās sedziņas ir netīras. Kafijas galdiņš noklāts ar netīrumu riņķiem, kas palikuši no tējas krūzēm.

Es atrodu Meļus saspiedušos Mirrenas istabā un pētām Bībeli.

“Vārdu spēles strīds,” saka Mirrena, tiklīdz es ieeju pa istabas durvīm. Viņa aizver grāmatu. “Cietam bija taisnība - kā vienmēr. Tev vienmēr ir sasodīta taisnība, Get. Zini, meitenēm puišos tas nemaz nepatīk.”

Vārdu spēles kauliņi mētājas uz dzīvojamās istabas grīdas. Es tos redzēju, ienākdama mājā.

Viņi nespēlēja šo spēli.

“Ko jūs labu sadarījāt pa šīm iepriekšējām dienām?” es jautāju.

“Ak, Dievs,” saka Džonijs, izstiepdamies Mirrenas gultā. “Esmu jau aizmirsis.”

“Bija ceturtais jūlijs,” saka Mirrena. “Mēs devāmies vakariņās uz Jauno Klērmontu, un tad visi lielajā motorlaivā izbraucām skatīties Vainjārdas uguņošanu.”

“Šodien bijām uz Nantuketas virtuļu veikaliņu,” saka Gets.

Viņi nekad nekur nedodas. Nekad. Ne ar vienu netiekas. Bet tagad, kad man bija slikti, viņi devās visur un satika visus?

“Downyflake’,’ es saku. “Tā sauc virtuļu veikalu.”

“Jā. Tur bija visfantastiskākie virtuļi,” saka Džonijs.

“Bet tev taču riebjas parastie virtuļi.”

“Protams,” saka Mirrena. “Mēs jau neņēmām parastos, bet gan glazētos.”

“Un pildītos ar Bostonas krēmu,” saka Gets.

“Un ar ievārījumu,” piebalso Džonijs.

Bet es zinu, ka Downyjlake veikaliņā ir tikai parastie virtuļi. Bez glazūras. Bez krēma pildījuma. Bez ievārījuma.

Kāpēc viņi melo?